Pērnās sezonas "Spēlmaņu nakts" nominanti nosaukti vien septembra izskaņā – krietni vēlāk, nekā ierasts. Arī pati sezona bija neierasta. Daudz kas bija atcelts, pārcelts, stāsta Edīte Tišheizere. Viņa cer, ka kolēģa Toma Čevera vadītajai žūrijai vairs nebūs jāvērtē milzum gara sezona un pirms Jāņiem varēs paziņot balvas nominantus: "Man liekas, tas ir pats galvenais – paziņot un ļaut nominantiem izbaudīt to godu vismaz visu vasaru un rudeni.
Es tiešām gribētu šo domu uzsvērt, ka īstā izvirzīšana un īstā novērtēšana ir nominācijas.
Pēc tam var gadīties kompromisi, var gadīties gadījumi, var gadīties vienkārši spēles. Ikviens septiņu cilvēku lēmums var būt kompromiss, bet izvirzījām mēs ļoti, ļoti vienoti."
Tik daudz skatuves darbu tik īsā laikposmā Čevers, kā pats atzīst, līdz šim nebija skatījies. Tā bija iespēja ne tikai plaši salīdzināt, bet arī mazliet citādi paskatīties uz teātri un kopējo ainavu, par ko pārējiem kolēģiem jau apmēram bija zināms, kāda tā vērtu būt, viņš skaidro: "Skatījāmies izrādes gan individuāli, gan, kopīgi braucot, apspriedām tās. Par lielāko daļu nominantu mūsu viedoklis bija līdzīgs, bet bija arī tādas nominācijas, par kurām nācās pastrīdēties un balsot par vieniem vai otriem kandidātiem."
Viens no teātra balvas jaunumiem, ir vairāku kategoriju sapludināšana vienā ar nosaukumu "Gada vizuālā tēla autors". Tas nav žūrijas, bet gan Teātra darbinieku savienības valdes lēmums. "Bija tik daudz nomināciju, ka zuda balvas vērtība," komentē Tišheizere. "Tas nebija mūsu lēmums, bet mēs varējām izteikt savu viedokli un kaut ko mēs panācām."
Atskatu uz Latvijas teātros pieredzēto papildina žurnāliste Anda Buševica: "Es arī gribu salīdzināt iepriekšējo un šo sezonu. Man liekas, ka pandēmijas sezonā mēs pa īstam novērtējām, ko nozīmē, ka pēkšņi nav teātra, ka nav iespējas iet uz teātri. Tad
var novērtēt, cik teātrim tomēr būtiska loma tēmu, par ko sabiedrībai sarunāties, ražošanā.
Šajā sezonā bija bažas, vai skatītājs atgriezīsies teātra zālēs. Ja es savu darbu formulētu kā publikas reakcijas uz teātrī notiekošos vērošanu, tai skaitā sevis kā skatītāja, man jāteic, ka es neatgriezos uzreiz. [..] No otras puses, bija vēlme redzēt un izbaudīt arī tos teātra notikumus, kas [..] ir starpžanra. Publika bija ļoti atvērta jaunām formām, jauniem veidiem."
Paturpinot apmeklējuma prognozes jaunajā sezonā, kad dzīves dārdzība plusojas pie pandēmijas sekām, Toms Čevers saka: "Cik dzirdēts no ģimenes locekļiem un paziņām, tad skatoties biļešu piedāvājumu, tās ir kļuvušas dārgākas.
Jautājums ir par to, kam skatītāji – kuri ir uzticīgi teātrim, kuri vēlas to piedzīvot – kam viņi savu naudu atdos, par ko viņi līdz ar to izvēlēsies balsot.
To būs interesanti pavērot, vai atkal būs izklaides žanra uzplaukums vai tomēr meklēs kaut ko nopietnāku, varbūt kritikas loma pamainīsies."
Turpina Edīte Tišheizere: "Mums galu galā ir pieredze ar 90. gadiem. Viens gan ir skaidrs, ka orientēšanās uz izklaides žanru, vismaz toreiz, nepalīdzēja. Kas varēja, tas gāja uz tām izrādēm, kas tomēr centās runāt par lietām, kas skāra katru. Tagad nav pārāk populāri pieminēt krievu teātri, bet es tomēr to darīšu. Ļevs Dodins – ievērojamais krievu režisors – tieši šādā laikā 90. gadu sākumā iestudēja Dostojevska "Velnus". Viņš rakstīja, ka skatītājs bija drīzāk pateicīgs par to, ka viņam šajā grūtajā laikā nepiedāvāja izklaidi, bet viņu cienīja, cienīja viņa grūtības, un tāpēc rādīja to dzīvi, ko viņš patiesi dzīvo."
Jaudīgs radošais resurs un teātra estētiskās latiņas celšana
Ar visvairāk nominācijām šajā reizē izceļas Valmieras Drāmas teātris – trupa, kuras skatuves nams joprojām pārbūvē. Edīte Tišheizere atgādina, ka arī iepriekšējais Valmieras teātra lielais uzplaukums sākās tajā brīdī, kad viņiem bija viena pati Apaļā zāle: "Kā Oļģerts Kroders to skaidroja – teātris, kurš skaidri zināja, ka nepelnīs, varēja atļauties iestudēt to, ko gribēja, kā gribēja. Un skatītājs pierada – pierada pie sarežģītas, augstas klases dramaturģijas, pie sarežģītiem inscenējumiem. Varbūt, ka tagad ir kaut kas līdzīgs."
"Nevar izslēgt arī radošā resursa nozīmi, jo jaunais kurss, kas ir ienācis Valmieras teātrī, ir lielisks, viens par otru labāki.
Jāuzteic teātra direktore Evita Sniedze, kura atradusi tādu repertuāru, ka gandrīz katram ir bijusi iespēja sevi parādīt un principā katrs to pēc labākas apziņas un ar pilnu pārliecību ir izdarījis," piebalso Toms Čevers.
Balvai izvirzīto jauno skatuves mākslinieku pulkā pieci no astoņiem kandidātiem ir Valmieras Drāmas teātra aktieri. Ar nomināciju izcelti arī Jaunā Rīgas teātra un Daugavpils teātra jaunie profesionāļi. "Šogad izvēlēties bija grūtāk nekā pagājušogad, jo ir ienākusi ļoti spēcīga, es gribētu teikt, paaudze," pauž Tišheizere. "Tas, ka šeit nav Liepājas teātra aktieru, lielākoties ir tāpēc, ka labākajās izrādēs viņi ir neatšķetināms organisms; teiksim, "Grimmos" kādu izcelt ir neiespējami. Nav runa par ansambli, ansamblis vienmēr ir arī Valmieras teātrī. Tas ir organisms. "Grimmos " burtiski ir vienots organisms, no kura nav iespējams atraut kāju un nominēt. Tie ir drusku citi principi."
Līdz ar Liepājas teātra izrādes "Grimmi" pieminējumu, pārceļamies uz kategoriju "Gada lielās formas izrāde". Nominēto izrāžu vidū arī "Post Scriptum" Jaunajā Rīgas teātrī un trīs iestudējumi Dailes teātrī – "Kokvilnas lauku vientulībā", "Ļoti labas minūtes" un "Rotkho".
"Post Scriptum" ir pierādījums režisora Alvja Hermaņa spējai just laiku un [prasmei] spēlēties ar metonīmijām, vērtē Čevers: "Jau pieminējām "Velnus", un, kaut arī Elmārs Seņkovs tagad ir radījis iestudējumu Valmieras teātrī, tomēr atkal Hermanis vispirms ir paņēmis šo motīvu un saistījis to ar mūsdienām, ar krievu mentalitātes izpēti. Manuprāt, šis ir arī pilnvērtīgs mākslas darbs."
Andai Buševicai kas cits sakāms: "[..] Brīnišķīgi izmantojot teātra instrumentus, tiešām protot ar tiem apieties, izrādes vēstījums bija pārāk mērķtiecīgs, varbūt pat manipulatīvs. Mani kā skatītāju tas mazliet aizvainoja."
Ja par Dailes teātrī tapušo, Buševicai padomā vairākas tēmas, ko apspriest: "Izrāde "Rotkho" bija iespēja redzēt citu valstu aktierus – brīnišķīgus aktierus. Tas man likās ļoti interesanti, un tas attiecas arī uz citām izrādēm, kaut vai "Frankenšteina kompleksu" "Dirty Deal Teatro". Otrs, par ko es gribētu runāt – šī ir reti rādīta izrāde saprotamu iemeslu dēļ; "Kokvilnas lauku vientulībā" es tieši tāpēc arī neesmu redzējusi. Tad ir jautājums, kas ir "Spēlmaņu nakts" balva – skatītāju un teātra radītāju kopīgi svētki vai tā ir teātra vēstures rakstīšana? Kā izturēties pret izrādēm, kur būtībā teātris ir kā producents, izrādi parāda divas vai trīs reizes un tad tā tālāk ceļo uz citām valstīm, kā tas ir ar "Kokvilnas lauku vientulībā". Latviešu skatītāji to ir skaitīts daudzums redzējuši." Atbild Tišheizere: "Es domāju, ka "Spēlmaņu nakts" tomēr ir teātra vēstures rakstīšana. Mūsu – profesionālu kritiķu – uzdevums ir novērtēt tos soļus, kas var būtiski bīdīt estētisko latiņu tālāk, augstāk, citur.
Šī izrāde ir notikusi Latvijas kultūras telpā, Dailes teātris to ir pozicionējis kā savu produktu, un galu galā šādos kopprodukciju gadījumos – kur tad tos vērtēt?
Ja žūrijas komisijas dalībnieki to uztver kā iestudējumu, kas tieši iekšēji estētiski var bīdīt tālāk Latvijas teātri, tad nav iemeslu nenominēt." Bet publikas vērtējums tiek izteikts skatītāju balsojumā, precizē teātra zinātniece un kritiķe.
Buševica ir gandarīta par lielās formas darbu "Ļoti labas minūtes": "Šajā izrādē varēja nosvinēt to, ka beidzot ar pietiekamu finansējumu ir [atbalstīta] kustību izrāde." Tās autori – Elīna un Rūdolfs Gediņi, Krista un Reinis Dzudzilo.
"Šeit gan vizuālais elements, gan dramaturģiskais karkass, gan vēsturiskais konteksts ir tik spēcīgs, ka šo nevar vērtēt tikai horeogrāfiskā kontekstā, bet kā teatralizētu piedzīvojumu,"
skaidro Toms Čevers. Turpina Edīte Tišheizere: "Ir skaidrs, ka tur apakšā ir ļoti stingra dramaturģija, un ne tikai vizuālā dramaturģija, kas arī parādās ar Dzudzilo sarkanā kvadrāta pārvērtībām, bet tieši dramaturģija kā izrādes jēdzieniskais karkass. Tāpēc mēs to izvirzījām."
Mazo zāļu intīmās saskarsmes teātris
Nesperot soli ārpus Dailes teātra, jāpiesauc arī koncertizrāde "Keruaka ceļš", kas uz balvu pretendē kategorijā "Gada mazās formas izrāde". Čevers spriež, ka šim iestudējumam piemīt visām režisores Lauras Grozas labākajām izrādēm raksturīgais dzīvais nervs: "Šajā gadījumā saspēle starp mūziķiem un aktieriem ir tik dabiska, tik papildinoša." "Mūziķi praktiski ir tādas pašas darbības personas kā [aktieri]. Šī saspēle visvairāk atgādina jaunības laiku, kad nav nekādu pienākumu, ir tikai vēlēšanās ceļot," teic Tišheizere.
Izcelto mazās formas skatuves darbu pulkā arī Valmieras Drāmas teātra izrāde "Kalendārs mani sauc". Iespaidus par Mārtiņa Eihes režisēto darbu atklāj Anda Buševica: "Es izrādi skatījos pilnībā izpārdotā zālē, un man bija milzīgs gandarījums. Grāmatas panākumus veido Andra Kalnozola ļoti īpatnējā, it kā kamolā ietinošā valoda. Es domāju, kā viņi to uz skatuves dabūs gatavu, sadalot nelielos fragmentos. Bet tas ir pilnīgi patstāvīgs darbs, tiešām veiksme!"
Visiem žūrijas pārstāvjiem, kā atzīmē Tišheizere, ļoti imponēja "Kvadrifrona" līvu gabals "Nēmiz pǟl!": "Reinis Boters ir šī iestudējuma režisors. Te ir grūti izcelt (mēs esam nominējuši arī mūziku, spriedām par kustību nominēšanu), jo tā ir tik vienota izrāde.
Un, ja nu mēs varam runāt par totālo teātri, tad šis bija tas gadījums; jau sākot ar to, ka tu gandrīz burtiski atrodies jūras malā, tu sēdi uz bluķīša, tu vari staigāt apkārt, un tas noslēpumainais, ritmiskais jūras tuvums visu laiku…
Izrāde patiešām iedarbojas uz visām maņām."
"Šogad tiešām var runāt, ka ir mazo zāļu intīmās saskarsmes teātris."
Visubeidzot par gada izrādes bērniem un/vai pusaudžiem godu sacenšas pieci skatuves darbi, viens no tiem – Valmieras Drāmas teātra "Mēs, roks, sekss un PSRS", režisors Jānis Znotiņš. "Es biju lielā sajūsmā par šo izrādi, gan par vizuālo risinājumu, kurš bija gana simbolisks un gana funkcionāls (Pamelas Butānes scenogrāfija), gan par Eduarda Johansona pašaizliedzīgo darbu centrā; noticēju, ka viņš ir dzejnieks, nevis vienkārši sava laika dīvainis. Izrādei ir ārkārtīgs draivs," saka Toms Čevers. Savukārt Edīte Tišheizere apbrīno Sanda Runges aktierdarbu: "Mani pārsteidz, ka jauns cilvēks var tik precīzi saprast, izdomāt un iemiesoties tik neviennozīmīgā, tik sarežģītā tēlā."
KONTEKSTS:
"Spēlmaņu nakts" apbalvošanas ceremonija šogad notiks 2022. gada 23. novembrī Dailes teātrī.
Gada balvas teātrī "Spēlmaņu nakts" nominācijas 2021./2022. gada sezonā:
Gada lielās formas izrāde
- "Grimmi" (Liepājas teātris, režisors Elmārs Seņkovs)
- "Kokvilnas lauku vientulībā" (Dailes teātris, režisors Timofejs Kuļabins)
- "Ļoti labas minūtes" (Dailes teātris, autori Elīna Gediņa, Rūdolfs Gediņš, Krista Dzudzilo, Reinis Dzudzilo)
- "Post Scriptum" (Jaunais Rīgas teātris, režisors Alvis Hermanis)
- "Rotkho" (Dailes teātris, režisors Lukašs Tvarkovskis)
Gada mazās formas izrāde
- "Dzīvnieku ferma" (Daugavpils teātris, režisors Viesturs Roziņš)
- "Kalendārs mani sauc" (Valmieras Drāmas teātris, režisors Mārtiņš Eihe)
- "Kam bail no Virdžīnijas Vulfas?" (Valmieras Drāmas teātris, režisore Inese Mičule)
- "Keruaka ceļš" (Dailes teātris, režisore Laura Groza)
- "Nēmiz pǟl!" (teātra trupa "Kvadrifrons", režisors Reinis Boters)
Gada izrāde bērniem un/vai pusaudžiem
- "Dakteris Aikāsāp" (Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris, režisore Paula Pļavniece)
- "Katliņpauris" (Latvijas Leļļu teātris, režisors Edgars Niklasons)
- "Kā Brālītis Trusītis uzvarēja Lauvu" (Latvijas Leļļu teātris, režisore Vija Blūzma)
- "Mēs, roks, sekss un PSRS" (Valmieras Drāmas teātris, režisors Jānis Znotiņš)
- "Otello" (teātra apvienība "esARTE" sadarbībā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, režisors Elmārs Seņkovs)
Gada režisors
- Mārtiņš Eihe ("Kalendārs mani sauc", Valmieras Drāmas teātris)
- Alvis Hermanis ("Post Scriptum", Jaunais Rīgas teātris)
- Inese Mičule ("Kam bail no Virdžīnijas Vulfas?", Valmieras Drāmas teātris)
- Viesturs Roziņš ("Dzīvnieku ferma", Daugavpils teātris)
- Lukašs Tvarkovskis ("Rotkho", Dailes teātris)
Gada aktrise
- Dana Bjorka (Elizabete I izrādē "Lai dzīvo Karaliene, vivat!", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris)
- Jekaterina Frolova (Marija Stjuarte izrādē "Lai dzīvo Karaliene, vivat!", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris)
- Čulpana Hamatova (loma izrādē "Post Scriptum", Jaunais Rīgas teātris)
- Laura Siliņa (Maja Ņitovska izrādē "Sievietes daļas", Latvijas Nacionālais teātris)
- Elīna Vāne (Marta izrādē "Kam bail no Virdžīnijas Vulfas?", Valmieras Drāmas teātris)
Gada aktrise otrā plāna lomā
- Agnese Budovska (Inta, Magdalēna izrādē "Vīrs, kas zināja čūskuvārdus", Latvijas Nacionālais teātris)
- Indra Burkovska (Māte izrādē "Mazā naudiņa", Latvijas Nacionālais teātris)
- Katažina Osipuka (Destiny Hope izrādē "Rotkho", Dailes teātris)
- Inese Ramute (Metija Feja Eikena izrādē "Osedžas zeme", Valmieras Drāmas teātris)
- Vita Vārpiņa (Mela Rotkho izrādē "Rotkho", Dailes teātris)
Gada aktieris
- Igors Čerņavskis (Ledjuks izrādē "Notikums Višī pilsētā", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris)
- Eduards Johansons (Uģis izrādē "Mēs, roks, sekss un PSRS", Valmieras Drāmas teātris)
- Mārtiņš Liepa (Džordžs izrādē "Kam bail no Virdžīnijas Vulfas?", Valmieras Drāmas teātris)
- Jakovs Rafalsons (Foma Opiskins izrādē "Stepančikovas ciems", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris)
- Kaspars Zvīgulis (Jāsons izrādē "Mazā naudiņa", Latvijas Nacionālais teātris)
Gada aktieris otrā plāna lomā
- Juris Bartkevičs (Rotkho izrādē "Rotkho", Dailes teātris)
- Kaspars Gods (Pato izrādē "Līnenas skaistumkaraliene", Liepājas teātris)
- Kārlis Freimanis (Ivo izrādē "Mēs, roks, sekss un PSRS", Valmieras Drāmas teātris)
- Andrejs Jakubčiks (Aktieris izrādē "Rotkho", Dailes teātris)
- Egils Melbārdis (Millers izrādē "Ferdinands un Luīze", Latvijas Nacionālais teātris)
Gada jaunais skatuves mākslinieks
- Aksels Aizkalns (Valters Kols izrādē "Amerikāņu bizons", Valmieras Drāmas teātris)
- Ieva Estere Barkāne (Zaķis izrādē "Kam bail no Virdžīnijas Vulfas?", Valmieras Drāmas teātris)
- Toms Harjo (Jāzeps izrādē "Ekspedīcija "Jāzeps"", Jaunais Rīgas teātris)
- Agnese Laicāne (Ria izrādē "Tumšie brieži", Daugavpils teātris)
- Meinards Liepiņš (Oskars izrādē "Kalendārs mani sauc", Valmieras Drāmas teātris)
- Ritvars Logins (Haralds izrādē "Jaunie latviešu stāsti. 3. vakars", Jaunais Rīgas teātris)
- Sandis Runge (Andrejs izrādē "Mēs, roks, sekss un PSRS", Valmieras Drāmas teātris)
- Krišjānis Strods (Karloss izrādē "Liesmojošā tumsa", Valmieras Drāmas teātris)
Gada jaundarbs dramaturģijā
- Kārlis Krūmiņš, Mākslīgais Intelekts ("Frankenšteina komplekss", "Dirty Deal Teatro")
- Ance Muižniece ("Mēs, roks, sekss un PSRS", Valmieras Drāmas teātris)
- Rasa Bugavičute-Pēce ("Vilki", Liepājas teātris)
Gada vizuālā tēla autors
- Uģis Bērziņš (scenogrāfija un kostīmi izrādē "Nēmiz pǟl!", teātra trupa "Kvadrifrons")
- Krista un Reinis Dzudzilo (scenogrāfija un kostīmi izrādē "Ļoti labas minūtes", Dailes teātris)
- Valters Kristbergs (scenogrāfija izrādē "Dzīvnieku ferma", Daugavpils teātris)
- Fabjēns Ledē (scenogrāfija izrādei "Rotkho", Dailes teātris)
- Jakubs Lehs (video izrādei "Rotkho", Dailes teātris)
- Euģenijus Sabaļausks (gaisma izrādē "Rotkho", Dailes teātris)
- Dāvids Smiltiņš (operatora darbs izrādē "Vasarnieki", Ģertrūdes ielas teātris)
- Reinis Suhanovs (scenogrāfija un kostīmi izrādē "Grimmi", Liepājas teātris)
Gada jaundarbs mūzikā
- Zane Dombrovska ("Ferdinands un Luīze", Latvijas Nacionālais teātris)
- Lubomirs Gželaks ("Rotkho", Dailes teātris)
- Kārlis Tone ("Nēmiz pǟl!", teātra trupa "Kvadrifrons")
- Emīls Zilberts ("Kalendārs mani sauc", Valmieras Drāmas teātris)
- Andris Vilcāns ("Jaunā līgava", Liepājas teātris)
Gada horeogrāfs vai kustību mākslinieks
- Aigars Apinis ("Kalendārs mani sauc", Valmieras Drāmas teātris)
- Kārlis Božs ("Dzīvnieku ferma", Daugavpils teātris)
- Elīna un Rūdolfs Gediņi ("Ļoti labas minūtes", Dailes teātris)
- Inga Raudinga ("Ferdinands un Luīze", Latvijas Nacionālais teātris)
- Pavels Sakovičs ("Rotkho", Dailes teātris)
