Melnbaltie kadri no padomju laika kinofilmas atklāj aktrises Elzas Barūnes temperamentu. Lai arī bijusī Jelgavas Latviešu teātra un vēlāk Valmieras teātra aktrise jau vairāk nekā četrdesmit gadus spēlē aizsaulē, viņas skatuves mūžs atklāts mākslas zinātnieces Dzintras Andrušaites sarakstītajā grāmatā “Jelgavas stils… Valmieras bohēma. Elza Barūne”.
"Viņa bija aktrise, kura, līdzīgi kā citiem likteņiem, vienu lielu periodu dabūja strādāt padomju laikos un līdz ar to izbaudīja visu šī ideoloģiskā materiāla rūgtumu, bet atstāja pēdas skatītāja atmiņā, enerģētiskajā piepildījumā, ka viņa spēj nospēlēt likteņus, dažādu, jau pusmūža sieviešu, likteņus," stāsta Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) Eduarda Smiļģa Teātra muzeja vadītājs Jānis Siliņš.
Elza Barūne dzimusi Jelgavā 1909. gadā un jau bērnībā dzīvojusies pa Jelgavas teātri. Tur strādāja viņas vecāki un mazajai Elzai ļāva klusi sēdēt aiz skatuves. Pēc vidusskolas meitene iestājās teātra korī un drīz sāka piedalīties masu skatos, aktrises prasmes apgūstot pašmācības ceļā.
Divdesmit piecu gadu laikā Jelgavas teātrī Barūne nospēlēja dažādas lomas. Kad teātri apvienoja ar Valmieras Drāmas teātri, tur Elza Barūne piedzīvoja sava mūža izcilāko lomu – Niskavuori saimnieci izrādē “Akmens ligzda'' Pētera Lūča režijā.
"Grāmatā ļoti labi ir parādīts laikmets līdz 1927., 1928., 40.gadu vidum, kad Elza Barūne ir Jelgavā ar tur valdošo atmosfēru un stilu, ar tur valdošajām personībām, spēles stilu un sadzīves laukumu," norāda Siliņš.