Uz Nacionālā teātra lielās skatuves uzslieta balta siena ar paklāju, apkārt kameras un skaņu vīri. Top kinoteātris.
Gluži teātris tas nav, jo teātra vienreizējo spontanitāti pa brīžam pārtrauc kāda tehniska ķibele filmēšanā. Bet tas īsti nav arī kino, jo top uz teātra skatuves.
Tiek filmēta Artura Krūzkopa monoizrāde “Mīlestība pandēmijas laikā” Valtera Sīļa režijā. To īpaši šim formātam rakstījis Artūrs Dīcis.
Aktieris Arturs Krūzkops stāsta: “Mākslinieciskā padome vienojās, ka šim formātam vajadzētu būt apmēram 20 – 30 minūtes garam. Izmeklēju visādus materiālus un secināju, ka jebkuru materiālu, kas tev patīk, ir ļoti grūti ievietot šādā laika formātā, lai tur būtu stāsts. Nolēmu pajautāt Dīcim, vai viņam nav uzrakstījies kaut kas tieši priekš manis. Viņš teica, ka noteikti ir, tikai galvā. Palūdzu, lai pieraksta uz papīra, un pēc četrām dienām viņš atsūtīja šo darbu – par mākslinieku un to, kā viņš jūtas šajā laikā.
Tāds vienas dienas piedzīvojums mākslinieka ikdienā pandēmijas laikā.”
Viņai jāiet uz darbu; viņš spiests palikt mājās, jo darba pēkšņi vairs nav. Dramaturgs apspēlē piespiedu dīkstāves radīto spriedzi attiecībās, ko šajā laikā piedzīvo daudzi. Režisors Valters Sīlis stāsta, ka “Baltā kuba” piedāvātā jaunā aktierspēles platforma devusi nebūt ne vienkāršu uzdevumu – ko šajā sarežģītajā laikā un milzīgajā piedāvājumā gribas pateikt skatītājam.
“Diezgan bieži tieši pēkšņa nevienlīdzība attiecībās izraisa šķelšanos. Ja tu esi dzīvojis vienlīdzīgās pozīcijās un piepeši zaudē savu “statusu” ģimenē... It kā tev jāmīl, un, visticamāk, tu arī tiec mīlēts. Bet tu pats savu mazvērtības kompleksu dēļ sagrauj to pasauli, kas tev ir apkārt,” skaidro Valters Sīlis.
Divu mēnešu dīkstāves laikā teātri izmēģinājuši dažādas formas, kā sasniegt skatītāju attālināti. Arī Arturs Krūzkops piedalījies gan Nacionālā teātra improvizētajā raidījumu sērijā “Septiņi kraukļi un Saulcerīte”, gan kritiķu augsti novērtētajā Elmāra Seņkova tiešsaistes izrādē “Irānas konference”. Aktieris atzīst, ka ar neklātienes žanru viņam joprojām ir sarežģītas attiecības.
“Man par “Irānas konferenci” jautāja, vai tas ir teātris. Es joprojām tiešām uzskatu, ka tas nav teātris, lai gan tur ir režisors, tur ir aktieri, tur ir materiāls...
Bet es domāju, ka tā katram ir pilnīgi individuāla sajūta. Man, piemēram, kā aktierim ir ļoti svarīgi sajust partneri, redzēt partneri. Dzīvs partneris man ir ļoti svarīgs. Un tas ir mans teātris. Šis ir darbs ar profesiju. Arī skatīties ekrānā man ir grūti. Es nespēju nosēdēt un noskatīties pasaules labākās izrādes,” atzīst Krūzkops. Tomēr viņš ir gatavs eksperimentēt ar e-teātri kā aktieris. “Jā, jo es pieļauju, ka ir cilvēki, kuri to spēj un var. Mēģināsim un skatīsimies, kas no tā sanāks!”
“Mīlestība pandēmijas laikā” ir viena no piecām e-izrādēm, kas pašlaik top “Baltajā kubā”.
Režisors Valters Sīlis to redz nevis kā pandēmijas spiestus jaunu formu meklējumus, bet drīzāk kā atgriešanos pie pazīstamiem, bet varbūt nedaudz aizmirstiem formātiem.
“Ir radioteātris – nu, tas taču ir teātris? Ir televīzijas iestudējumi. Man liekas, ka tas, ko mēs šeit darām, nav nekas ārkārtīgi oriģināls. Ir daži tehnoloģiju papildinājumi, kuri nebija iespējami 70. gados, bet pārējais patiesībā ir televīzijas iestudējums, un tāds formāts ir eksistējis. Tā ka viss jaunais ir labi aizmirsts vecais!” norāda Sīlis.
Projektu “Baltais kubs”, kas nosaukumu aizguvis no mākslas pasaulē pazīstamās izstāžu formas un kurā būtiska loma būs arī vizualitātei, ceļu pie skatītājiem sāks 28. maijā ar iestudējuma “X paaudze” pirmo epizodi Ināras Sluckas režijā, bet Valtera Sīļa un Artura Krūzkopa kopdarba pirmizrāde būs 4. jūnijā. Nacionālais teātris cer, ka jaunā e-teātra forma ļaus ne vien strādāt ieilgušās ārkārtējās situācijas apstākļos, bet turpinās pastāvēt arī pēc teātra atgriešanās ierastajā kārtībā.
