Latvijas Universitātes 77. konferences ietvaros 11. februārī notika radošs seminārs par teātra teorijas un prakses attiecībām.
Konferenci atklāja Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes lektore Ieva Rodiņa, atgādinot, ka līdz šim konferences bijušas gan akadēmiskākas, gan radošam dialogam rosinošas. Šī gada konference izriet no virknes semināru, kuros topošie teātra kritiķi tikušies ar teātra praktiķiem – režisoriem, aktieriem, dramaturgiem un laikmetīgās dejas pārstāvjiem.
“Domāju, ka šādas tikšanās, kad teātra mākslinieki atnāk, kad viņus var ieraudzīt vaigā un tiešām uzzināt no viņiem viņu skatpunktu, piemēram, uz teātra kritiku, tā ir tomēr ļoti būtiska atgriezeniskā saite,
kuras, ikdienā mācoties, protams, nav,” vērtē Ieva Rodiņa. “Topošajiem teātra zinātniekiem ir ļoti bieži tā sajūta, ka tu esi viens ar grāmatām, ka šī teorija ir tiešām grāmatu lapaspusēs, bet, tiekoties ar māksliniekiem, ir reālā sajūta, ka tas, ko mēs mācāmies, ka tas tiešām ir teātris, ka mēs apgūstam to, kas mums vēlāk arī dzīvē var noderēt. Un es to saku arī kā cilvēks, kas šajā fakultātē ir mācījies.”
Rodiņa atgādina, ka viņas mācību laikā topošajiem kritiķiem bijusi iespēja doties praksē uz teātri, skatīties izrāžu mēģinājumus un redzēt šo procesu no iekšienes.
“No otras puses, šīs tikšanās ir svarīgas tāpēc, ka te veidojas dialogs, un tā arī bija šī semināra iecere, respektīvi, vienā telpā salaist teātra kritiķus un praktiķus un mēģināt noskaidrot, vai šī atgriezeniskā saite ir vajadzīga abām pusēm,” uzskata Rodiņa.
Profesore Silvija Radzobe, kas vienmēr centusies studiju procesu topošajiem teātra zinātnes studentiem padarīt daudzveidīgāku, uzsver, ka mākslas radītāji un vērtētāji ir divas frontes, starp kurām pastāv bezdibenis. Un viņas mērķis ar minēto studiju kursu ir šo bezdibeni padarīt seklāku.
“Cilvēki, rakstot recenzijas, bieži iziet vai no dramaturģijas vai savas dzīves pieredzes, un viņi dažkārt nespēj iedomāties, ka tur lielu nozīmi spēlē temperaments, režisori, pieredze, metode,” skaidro Radzobe. “Vēl bez tam ir arī tāda lieta, ka daži režisori radījuši sabiedrībā iespaidu, ka viņi ir augstprātīgi, iedomīgi, vienmēr grib skandālus taisīt un tamlīdzīgi. Un šogad viens tāds tika uzaicināts, viņš beidzot ieradās. Latvijas izcilākais režisors, tiešām izcilākais, un izrādījās, ka viņš ir labvēlīgs pret auditoriju, ka viņš ir godīgs, gudrs, atvērts, ar cieņu izturas pret jauniem cilvēkiem, un viņš ar režijas aicinājumiem šogad visu apbūra tā, ka grūti vārdos izstāstīt. Protams, tas ir Alvis Hermanis.”
Latvijas Universitātes Teātra zinātnes maģistrantūras studentes tikās ar jau pieminēto režisoru Alvi Hermani, arī ar Regnāru Vaivaru, Ināru Slucku un Māru Ķimeli, kā arī ar aktieriem Gundaru Āboliņu, Gunu Zariņu un Kasparu Znotiņu.
Studentes Agnese Linka, Ligita Zaula un Maija Bērtiņa dalās svarīgākajās atziņās.
“Manā apkopojumā Alvis Hermanis ir pirmais, un tēzes no viņa teiktā, ka režijā, viņaprāt, nav konkurences, kas man likās svaiga doma,” atzīst Agnese Linka. “Taču šajā nozarē, tāpat kā citās, viņš teica, ka svarīgs tomēr ir pieprasījuma jeb tirgus diktētais princips. Režisors var strādāt tik ilgi, kamēr pēc viņa ir pieprasījums. Vēl interesanti, ka viņš pieminēja, ka teātris arvien politizējas un aktieru kā personības loma teātrī, vismaz Eiropas teātrī, samazinās.”
Ligita Zaula atzīst, ka ir pārsteigta no tā, cik ļoti režisoram ir jābūt gaumei, zinātkārei un tādai iekšējai inteliģencei.
“Manuprāt visi šie četri režisori ir pilnīgi atšķirīgi, un tā tieši bija tas sāls, ja tā var izteikties, jo, klausoties viņu stāstos, tieši tā ir, ka mums [dod] praktisko iespēju redzēt viņu praktiskos darbus,” vērtē Maija Bērtiņa.
Domu apmaiņa virmoja arī konferencē, skarot, piemēram, dramaturga darba specifiku un ko ar šo vārdu saprot mūsdienās. Studiju kursa ietvaros studentes bija tikušās ar dramaturgiem Evartu Melnalksni un Matīsu Gricmani.
“Beidzot guvām ieskatu par lielo darbu, ko neviens neredz. Bieži vien arī kritika pēc tam arī vairāk uzsver tomēr aktierus, režisoru, scenogrāfu, dramaturgs bieži paliek novārtā. Šeit ieguvām ieskatu, ka nav tikai cilvēks, kurš raksta tikai tekstus,” par tikšanos ar dramaturgiem secina maģistrante Ilva Lorence.
Silvija Radzobe atgādina, ka savulaik vēlējusies, lai topošie kritiķi ietu vēl soli tuvāk teātra praktiķiem un apgūtu aktieru meistarību 1. kursa līmenī. Tomēr teorētiski labi iecerētās nodarbības nācies atcelt, jo talantīgi rakstītāji nevēlušies, ka režisori un aktieri redz viņu neveiklību. Tāpēc Radzobe jautā Matīsam Gricmanim un Kasparam Znotiņam, cik svarīga aktieriem un dramaturgiem ir distance ar kritiķiem.
“Man šķiet, ka ideālais formāts būtu, ka no kritiķiem izaug dramaturgi vai režisori, ka robežas nav tik noteiktas. Būtu ļoti priecīgs, piemēram, ja man būtu iespēja recenzēt darbus gan teātrī, gan kino, ka es varētu neuztraukties par to, ka nesabojāšu attiecības ar draugiem,
jo publiski esmu kaut ko uzrakstījis,” atzīst Matīss Gricmanis.
“Tas augstākais līmenis būtu nevis pārliecināt savus draugus un savus fanus, bet pārliecināt kritiķi, pārliecināt cilvēku, kurš arī kritiski raugās uz tavu mākslu,” uzskata Kaspars Znotiņš. “Traumatiska pieredze. Piemēram, Silvija Radzobe man pienāca klāt pēc izrādes "Trīs māsas", kas no mums bija ļoti dārga izrāde daudzējādā ziņā, bet kaut kur aizpeldēja, manuprāt, tas, par ko mēs to izrādi taisām. Un Silvija Radzobe tieši šo jautājumu, cita starpā, uz ielas arī uzdeva. Un tas ir līmenis, ko gribas sasniegt. Lai kritiķim būtu radusies atbilde pēc izrādes noskatīšanās. Mūsu faniem, kuri šo izrādi mīl, patīk, šāds jautājums nerodas, jo nav jau svarīgi tas, lai Silvija Radzobe var uz šo jautājumu atbildēt.
Znotiņš norāda, ka svarīgs ir aspekts – teātris, kritiķis, skatītājs.
“Kaut kādā ziņā kritiķis ir vidutājs un tad skatītājs, kurš bišķiņ līdzīgs tiesnesim, ir kritiķis. Un skatītājs kā cietusī puse redz, ka tiesnesis tusē ar pāridarītāju. Kas tas tāds, tu man tagad mēģināsi kaut ko stāstīt? Katram kritiķim arī ir jāpārzina kaut kādas tās sabiedrības gaidas attiecībā uz teātri,” vērtē Znotiņš.
Par jaunajiem kritiķiem Znotiņš atzīst, ka viņi šobrīd
“šķiļas ārā no skatītāja, kad skatītājs pārtop par kritiķi, Tā pārtapšana viņiem šobrīd notiek. Kam izdosies pārtapt, kam neizdosies”.
Znotiņš piebilst, ka tikšanās ar studentiem liek arī pašam labāk un precīzāk formulēt savas domas.
Ieva Rodiņa sola, ka šīs diskusijas atstāstījums tiks publicēts interneta vietnē Kroders.lv, lai rosinātu turpmākās diskusijas jau interneta formātā.
