Vaicāts, kurus no saviem darbiem pats mākslinieks vērtē kā nozīmīgākos, LTV raidījumā “Rīta Panorāma” Lūriņš uzsvēra: “Kad tu strādā pie kāda darba, tajā brīdī tas vienalga ir visnozīmīgākais, ko tu gribi pateikt. Vairāk vai mazāk katrs režisors un radoša personībā savā darbā ieliek to būtisko, kas tajā brīdī tevi nodarbina.”
“Paldies visiem kolēģiem, paldies visiem, ar ko esam sastrādājušies. Paldies tiem, ar kuriem ir bijis grūti, un paldies tiem, ar kuriem mēs esam svinējuši skaistus svētkus,” dzimšanas dienas rītā sacīja Lūriņš.
Valdis Lūriņš dzimis 1951. gada 4. februārī Krasnojarskas novada Tūrā, kur bija izsūtīta viņa mamma, un Latvijā atgriezies pēc Staļina nāves. 1975. gadā absolvējis toreizējās Latvijas Valsts Konservatorijas Teātra fakultāti kā aktieris, pēc tam studējis režiju, diplomdarba izrādi iestudējot 1983. gadā.
Vidusskolas gados piedalījies Dailes teātra izrādēs “Motocikls” un “Idiots” Pētera Pētersona režijā. Kopš studiju beigšanas strādājis Nacionālajā teātrī, regulāri iestudējis izrādes arī Liepājas teātrī.
70. gadu otrajā pusē Lūriņš aizsācis Teātra dienu tradīciju Doma laukumā, kas tapa kā aktieru pašiniciatīva. Pēc trim gadiem, pasākumam kļūstot “oficiāli” atbalstītam, Lūriņš no tā aizgājis.
Latvijas Nacionālajā teātrī par Lūriņu raksta: “Jaunības darbos raksturīgs protesta gars, kas saistīts ne tikai ar neapmierinātību par ierobežotu cilvēka brīvību padomju ideoloģijas apstākļos, bet galvenokārt par nacionālo apspiestību un nepieciešamību saglabāt savu identitāti, latvisko dzīvesziņu.
Vēlāk viņa režijā vienlīdz labi sadzīvo gan teatrālais, gan poētiskais, gan grandiozais, gan sadzīviskais izvēlēto izteiksmes līdzekļu ziņā.
Visticamāk, nozīmīgākais Lūriņa darbs, kas sasniedzis visplašāko auditoriju un radījis lielāko rezonansi, ir ārpus teātra sienām veiktais Zigmara Liepiņa un Māras Zālītes rokoperas “Lāčplēsis” iestudējums 1988. gadā, kas bija viens no Trešās atmodas lielajiem mākslinieciskajiem notikumiem līdzās 1990. gada Dziesmu un deju svētkiem.”
Lūriņa iestudētās izrādes – Pītera Šēfera “Amadejs” (Nacionālais teātris, 1994), Emīla Zolā “Dāmu paradīze” (Liepājas teātris, 2001), “Sasiesim astes!” (Nacionālais teātris, 2004), Vizmas Belševica “Bille” (Nacionālais teātris, 2009), “Klase – XX gadsimts” (neatkarīgais teātris “Skatuve”, 2009), “Latgola.lv” (Nacionālais teātris , 2010) nominētas gada balvai teātrī “Spēlmaņu nakts”. Jāņa Lūsēna un Māras Zālītes rokoperas “Kaupēn, mans mīļais” Liepājas teātra iestudējums ieguvis 1998./1999. gada “Spēlmaņu nakts” “Grand Prix”. Valdis Lūriņš tika nominēts arī “Spēlmaņu nakts 2015/2016” balvai kā gada aktieris par Andrē lomu izrādē “Ak, tētīt…”.
