“Jūs esat veiksmīgs, jums dzīvē viss ir, bet tomēr neesat laimīgs” - šī doma un novērojumi paša un draugu dzīvēs urdījusi režisoru Dmitriju Petrenko uz Dailes teātra skatuves dēļiem uzlikt stāstu, kura centrā ir viens no rietumu kristietības tēviem – Svētais Augustīns.
“Man gribējās, lai tas ir stāsts nevis par mazu cilvēku, kā mēs to bieži darām teātrī, bet par cilvēku, kuram viss ir, bet viņš nevar dabūt to sirdsmieru. Es domāju, ka jebkuram, kurš ir lasījis oriģināldarbu “Augustīna atzīšanās jeb grēksūdze”, liksies tā, ka tas pat nevar būt, ka tajā laikā cilvēkam bija ļoti līdzīgas problēmas un ka viņš bija spējīgs par to runāt “es” personā. Un runāt tik atklāti un godīgi,” stāsta Petrenko.
Tieši tāpēc galvenās lomas iemiesotājs aktieris Ģirts Ķesteris ievērojamāko, pirms 16 gadu simteņiem tapušo Augustīna darbu nosaucis par rokasgrāmatu jebkuram vīrietim, kura sodītā un sabiedrības sabakstītā personības puse traucē normāli dzīvot.
“Vienmēr esmu apgalvojis, ka visskaistākais cilvēkos ir vājības un asimetrija, un līdz ar to tas ir tas, kas mūs raksturo tik ļoti. Mēs baidāmies bieži vien to tā, ka kaut kāda racionāla morāle, kas nāk no sabiedrības, bieži vien mūs tik ļoti lielā mērā padara līdzīgus un ļoti viegli ievainojamus iekšēji,” saka Ķesteris.
Izrādes “Atzīšanās” dramaturģe ir Justīne Kļava, ar kuru režisors plecu pie pleca strādājis jau vairākkārt.
“Tas ir tāds Svētā Augustīna evaņģēlijs, un Justīnes Kļavas darbs ir jāvērtē kā kaut kas atšķirīgs,” saka aktrise Aija Dzērve.
“To nevar absolūti salikt kopā, tāpēc tur ir izdalīti monologi, kas ir autentiskie, tomēr šie darbi ir atsevišķi lielumi, ko nevajadzētu likt kopā. Justīne jau arī uzrakstījusi to lugu tā, ka tur ir uzreiz skaidrs, ka to nevar spēlēt reālpsiholoģiski, ka tur ir jāmeklē kaut kāds veids, forma, kā to darīt,” stāsta Dzērve.
“Ļoti sarežģīts žanrs. Režisors ar aktieriem mēģinājis vienlaicīgi īstenot divus grūtus uzdevumus – tur ir gan formāls teātris vai teātris teātrī, un tai pašā laikā ir mēģināts parādīt tādas ļoti dziļas, personīgas un traģiskas izjūtas,” vērtēja pirmizrādes apmeklētājs Ilmārs Šlāpins.
Savukārt Maija Svarinska norāda, ka “mūsu jaunā režija sāk dot kaut ko ļoti principiāli jaunu”, [..] “es jūtu, ka sākas jauns posms arī tēmu ziņā”. “Te jābūt gudram skatītājam,” viņa piebilst.
Režisors ar iestudējumu cenšas parādīt, ka nav tikai labu un sliktu cilvēku un ka ar saviem iekšējiem dēmoniem jāsāk sarunāties. Tieši šo labā un ļaunā dualitāti visu mūžu centies izdibināt arī Svētais Augustīns.
