Jau nākamnedēļ notiks valdes sēde, kurā tiks sagatavota vēstule valdībai un Kultūras ministrijai, aicinot izstrādāt skaidru mehānismu brīdim, kad teātri varēs atsākt darboties.
Iepriekšējā, ilggadējā Teātra darbinieku savienības vadītāja Daiga Gaismiņa izteica cerību par tādu jauno vadītāju, kurš spētu veikt būtiskas pārmaiņas savienības darbā. Kongresā ievēlētais Ojārs Rubenis, šķiet, tam ir arī gatavs, un viņam ir arī ļoti konkrētas idejas, kas būtu īstenojamas. Viņš ļoti atzinīgi vērtē līdzšinējo savienības darbu, sola turpināt labās iestrādnes sociālā atbalsta jomā un citas labās prakses, bet viņa mērķis ir vēl vairāk stiprināt un saliedēt organizāciju, piesaistīt tai jaunus biedrus, lai tādējādi tā kļūtu par ietekmīgu spēlētāju kultūrpolitikas laukā, un tam ir labs potenciāls.
“Teātra visa kopējā sabiedrība nav lielāka par kādiem 1700–1800 cilvēkiem, un Teātra darbinieku savienībā pašreiz ir gandrīz 600 cilvēku. Tas nozīmē, nu, ja mēs tā salīdzinām, tā ir viena reāla partija, lielāka nekā daudzas partijas, kas šobrīd Saeimā valda pār mūsu galvām un mēģina mums stāstīt, kā mums jādzīvo. Un tad man likās, ka varbūt
kopā ar teātra ļaudīm pamēģināt izveidot pietiekami jaudīgu pārstāvniecību, ar kuru rēķinās un kuras balsi uzklausa,
apmēram tāpat kā izglītības jomā Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrību, kas izglītības ministrei visu laiku “sēž uz pakaļkājām”. Teātra darbinieku savienība varbūt var vairāk runāt un iesaistīties, un “iet uz kamiešiem”, mums ir jāstrādā savādāk,” sacīja jaunais Teātra darbinieku savienības vadītājs.
Lai spēks būtu vēl jaudīgāks, Ojārs Rubenis pieļauj arī ciešāku sadarbību ar citām radošajām savienībām, piemēram, Komponistu savienību, Rakstnieku savienību un citām.
Tieši radošajā jomā viņam ir vīzija par kopprojektiem starp dažādiem teātriem, ko šobrīd īstenot ir gana problemātiski. Viņš atklāja: “Es zinu, kā bija, kad mēs uz ”Uguni un nakti” Gunu Zariņu uzaicinājām, tas bija sarežģīti.
Bet patiesībā mākslinieki ir noilgojušies pēc starpkontaktu tikšanās.
Un, ja mums izdotos ar laiku piesaistīt līdzekļus un veidot, piemēram, vismaz vienreiz gadā kādu šādu lielu kopprojektu varbūt ar kādu ārvalstu režisoru, tad es domāju, ka Teātra darbinieku savienība vēl to prestižu varētu celt uz augšu un arvien vairāk piesaistīt jaunos cilvēkus.”
Tie pagaidām ir tālejošāki mērķi, bet šobrīd pats aktuālākais ir risināt ar Covid-19 ietekmi saistītos jautājumus, kas teātrus skar ļoti nopietni. Jau nākamnedēļ savienības valde tiksies sēdē un sagatavos vēstuli valdībai un Kultūras ministrijai, aicinot izstrādāt skaidru mehānismu brīdim, kad teātri varēs atsākt darboties.
“Vienalga – vai tas atgriezīsies 1. aprīlī, 1. jūnijā vai varbūt 1. septembrī, ir jābūt jebkādai skaidrībai, kā tas notiks, cik daudz var plānot izrādes, kādi būs noteikumi, kā laidīs iekšā.
Ja lielveikali var saorganizēt, ka lielveikalos nesaslimst cilvēki, es domāju, ka teātri ir tik pašorganizēti un tik ieinteresēti strādāt, ka noorganizēt kontroli mēs noteikti varam.
Bet ir jābūt skaidriem noteikumiem.
Un te es gribu pateikt, ka mums ir ļoti jaudīga valde šoreiz ievēlēta – Gundars Āboliņš, Evita Sniedze, Egils Melbārdis, Daiga Gaismiņa. Un mēs esam nolēmuši izstrādāt vēstuli un jau piedāvāt pat variantu, kā mēs varētu atsākt tajā brīdī, kad mums ļauj,” norādīja Rubenis.
Vēl viens aktuāli risināms jautājums ir par teātru un citu kultūras institūciju sadarbību ar sabiedriskajiem medijiem, jo pēc to iziešanas no reklāmas tirgus ļoti neskaidras ir vadlīnijas, kā medijos varēs publicēt informatīvos paziņojumus par kultūras nozarē notiekošo. Rubenis norādīja: “Tad, kad viss atsāksies, kaut kādā veidā jau mums tā informācija ir jāiedod skatītājiem. Mēs 30 gadus runājām par mediju iziešanu no reklāmas tirgus, bet patiesībā mēs esam nonākuši otrā galējībā.
Patlaban nav skaidrs, kādā veidā un kādā sistēmā, ar ko mēs varam rēķināties, lai mēs tomēr varētu, piemēram – kultūras nozares pārstāvji – informēt, kas tad vispār notiek.”
Nesen notikušā kongresa rezolūcijā kā aktuāli risināms jautājums iekļauta arī sadarbība ar Rīgas domi. Atšķirībā no vairākām citām Latvijas pilsētām tā nevienu teātri neatbalsta, bet tās atbalstu savienība redzētu tikai kā likumsakarīgu pilsētai ar lielāko budžetu valstī. Šo jautājumu Ojārs Rubenis uzskata par svarīgu, bet šobrīd arī sarežģīti risināmu, kas prasīs vēl lielas diskusijas.
Taču, iespējams, radošajām savienībām jau šobrīd vajadzētu pievērst uzmanību pēdējās nedēļās notiekošajai diskusijai par vārda brīvību, ko raisījis Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskā vadītāja Alvja Hermaņa vēstījums publiskajā telpā.
“Es domāju, ka tā būtiskākā lieta, ka ir iestājusies ārkārtīgi bailīga pašcenzūra. Es domāju, ka par to vairāk ir jārunā.
Un Alvis arī... Kaut kas viņa muguras smadzenēs jūt šo situāciju. Un šai saistībā arī Vācijas piemērs ir ļoti uzskatāms, kā man Gundars Āboliņš teica. Jo Vācijā tieši tas arī notiek teātra mākslas nozarē, no sākuma it kā viss bija nevainīgi, un tad lēnām, lēnām radās pilnīgi jauna modifikācija, kā mēs komunicējam ar sabiedrību. Kāpēc tā var izveidoties – tas ir diskusijas jautājums. Es domāju, šajā ziņā radošajām padomēm gandrīz kā 1988. gadā Rakstnieku savienības plēnumā varbūt tomēr savs vārds ir jāsaka. Man tas liekas bīstams faktors šobrīd,” atzina Ojārs Rubenis.
Teātra darbinieku savienība lielākajai sabiedrības daļai vislabāk pazīstama kā Spēlmaņu nakts rīkotāja. Ojārs Rubenis apliecina, ka arī šoruden Spēlmaņu nakts būs, kaut gan, iespējams, pavisam citā saturiskajā veidolā, nekā ierasts. Tāpat Starptautiskajā teātra dienā, 27. martā, pasniegs ikgadējās Teātra dienas balvas, par to laureātiem lemšana būs nākamceturtdien.
