Teātris.zip

TV PIRMIZRĀDE! "Teātris. ZIP". Valmieras vasaras teātra festivāla izrāde "Uzvara ir mirklis"

Teātris.zip

Teātris.zip. Par izrādi "Uzvara ir mirklis"

Teātris.zip. Par Latvijas Nacionālā teātra izrādi "Pūt, vējiņi!"

Tautas dziesma, ideja un spēcīgs vizuālais tēls – Latvijas Nacionālā teātra izrāde «Pūt, vējiņi!»

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

"Man gribējās pārlaicīgu izrādi, kuru var skatīties ar cieņu un ļoti lielu respektu gan pret mūziku, gan pret filmu un pašu autoru – Raini; tādu, kur uz skatuves būtu neliels fragments, bet caur to radīta ilūzija, ka mēs esam daudz, tā tauta, un ka visi esam vienā notikumā – nav tikai konkrēti aktieri un skatītājs, bet mēs esam daudz un kopā," par izrādes "Pūt, vējiņi!" nodomu teic līdzautore, scenogrāfe Monika Pormale. Taisni viņa dažādu simtgažu priekšvakarā rosināja režisoru Elmāru Seņkovu Latvija Nacionālajā teātrī iestudēt Raiņa "Pūt, vējiņus!". Raidījumā "Teātris.zip" abi atceras iestudējuma tapšanas sākotni, paskaidro aktieru izvēli, izrādes vizuālo tēlu un atklāj atslēgas, ar kurām galu galā atvēruši lugu.   

Ojārs Rubenis: Ziniet, ko es atceros – un šoreiz es varu runāt par sadarbību ar jums, jo tad, kad jūs iestudējāt šo izrādi, es vēl biju Nacionālā teātra direktors, – es atceros to šoku, kad jūs abi reprezentējāt maketu un ideju. Es sēdēju un visu laiku domāju, kā to dabūt gatavu, cik tas maksās. Man tādi cipariņi galvā skrēja. Mēs diskutējām, un vienā reizē man Monika saka tā: "Vai nu mēs taisām tā, vai nu mēs netaisām nekā. Un ja to nevar atļauties, tad es atsakos no sava honorāra." Es teicu: "Labi, Monika, tu atsakies no sava honorāra." Beigās jau mēs visi izlīdām caur "zipera" aci un tomēr to izrādi uztaisījām. Ja mēs iepriekšējā raidījumā runājām par Kultūras kanonu, es ceru, ka šo izrādi kādreiz ierakstīs mūsu Kultūras kanonā. Ļoti garš ievads man sanāca. Kā jūs abi satikāties? 

Elmārs Seņkovs: Monika, kā mēs satikāmies? (abi smejas) Mēs jau pirms tam bieži satikāmies. 

To, ka jūs bijāt pazīstami, es zinu. Bet, kā jūs tā?

Monika Pormale: Elmār, tavu versiju, lūdzu. 

Elmārs Seņkovs: Mana versija ir tāda: man piezvanīja Monika Pormale un saka: "Elmār, tu esi redzējis filmu "Pūt, vējiņi!"?" Es saku: "Jā!" "Klausies, vai kādreiz nedomā iestudēt [lugu] "Pūt, vējiņi!"," [saka Monika]. Tāds aizdomīgs zvans. Kāpēc? Un kāpēc tieši Nacionālajā teātrī īpaši svarīgi? 

Monika bija tik acīga un pamanīja to, ko es nebiju pamanījis, ka Nacionālajā teātrī joprojām ir tie aktieri, kas piedalās filmā.

Ģirts Jakovļevs, Uldis Dumpis, Astrīda Kairiša un Esmeralda Ermale.

Elmārs Seņkovs: Esmeralda Ermale tomēr ir no Dailes, bet katrā ziņā šie aktieri vēl ir sasniedzami. Un tālāk, kā bija? Es zinu, ka tu man tā zvanīji. Tālāk mēs sākām domāt... Ā, bija simtgade Nacionālajā teātrī, un Ojārs man saka: "Elmār, nu kaut kā jāsāk vērienīgi." Es saku: "Jā, Ojār, es tev piekrītu, ka jāsāk vērienīgi." Un ko tad? Protams, pirmais, kas iešaujas prātā – Rainis. Tad es atceros Monikas zvanu, kas noteikti bija pirms tam. Es saku: ""Pūt, vējiņi!" Un tad zvanu Monikai, un Monikai jau kaut kas bija aiz ādas. Mēs ļoti daudz diskutējām. Tu vari izstāstīt, kā mēs nonācām pie tās idejas. 

Kā jūs nonācāt pie idejas, ka uz skatuves ir milzīgās masas, ka tā ir piepildīta un vispār, ka "Pūt, vējiņus!", šo mīlasstāstu, var risināt šādā veidā?

Monika Pormale: Man ir jāpiebilst, ka īstenībā viss sākās ar tevi, Ojār. Es atceros, ka tādā skaistā rudens dienā kā šodien, kad es gāju garām teātrim, tu izskrēji no teātra un teici, ka vajag kopā pastrādāt. Tālāk es tiešām nezinu, kā tieši Rainis un "Pūt, vējiņi!". Es tikai zinu, ka pasniedzot Mākslas akadēmijā Scenogrāfijas nodaļas studentiem, mēs strādājām ar to materiālu. Es atceros, ka es tevi, [Elmār], aicināju skatīties studentu idejas. Un tas, ka tā vasara taču bija tik īpaša – bija Dziesmu un deju svētki, un, Elmār, tu arī strādāji tajā gadā pie Dziesmu un deju svētkiem. 

Elmārs Seņkovs: Jā.

Monika Pormale: Man personīgi bija interese... Jā, man bija kaut kas aiz ādas. Tādā ziņā, ka es vienu reizi, un tieši Nacionālajā teātrī ar Gaļinu Poliščuku strādāju pie šīs izrādes... 

Tā bija ļoti laba izrāde. 

Monika Pormale: Tas arī bija īpašs notikums, tāpēc, ka pēc rekonstrukcijas, pēc remonta tā bija pirmā izrāde teātrī un skatītāji bija uz skatuves. Tā bija tāda īpaša reize. 

Bet strādājot ar studentiem un redzot, cik daudz dažādas iespējas ir, man likās – jā, es arī gribētu mēģināt vēlreiz no baltas lapas šo ideju pavisam savādāk.

Tā kā Elmārs teica, ka ar Raini nav strādājis, ka ir par to domājis... Vārdu sakot, tas kaut kā salikās kopā, ka sākam ar Raini. Sākumā bija gana mūsdienīgas idejas, kas arī, manuprāt, varētu ļoti labi strādāt, piemēram, ideja par klasi, par skolu mūsdienās. 

Elmārs Seņkovs: Jā, sākumā bija pilnīgi citādāk. Es arī gribētu to versiju redzēt, bet kādreiz citreiz. 

Priekš manis katrā ziņā tā būtu bijusi vienkāršāka ideja, ka stāsts ir par skolu.

Monika Pormale: Bet tieši tas, ka bija Dziesmu svētku gads, 18. novembris tuvojās ar simtgadi un arī teātra simtgade tuvojās – skaidrs, ka tur arī vajadzēja vērienu un mērogu, un tas lika domāt pavisam savādāk. Es atceros, idejas rādīšanā man likās labs joks, kad kaut kas man prasīja, vai cilvēciņi no kartona, kā bija maketā, būs arī uz skatuves. Tad droši vien man nevajadzētu piedāvāt atteikties no honorāra. Bet skaidrs, ka tā ideja varēja būt tikai tāda.

Izrāde "Pūt, vējiņi!" Latvijas Nacionālajā teātrī
Izrāde "Pūt, vējiņi!" Latvijas Nacionālajā teātrī

Ideja bija brīnišķīga un ideja brīnišķīgi realizējās. Tātad Rainis un "Pūt, vējiņi!". Lielākais vairums skatītāju un mēs arī līdz kaut kādam konkrētam brīdim šo Raiņa lugu uztveram diezgan vienkārši – tas ir tāds riktīgs mīlasstāsts. Filmā "Pūt, vējiņi!" tas arī vairāk vai mazāk bija mīlasstāsts. Arī Gaļinas Poliščukas izrādē, arī citās izrādēs centrā izvirzās attiecības, šis labais un ļaunais. Šeit, manuprāt, tajās ir tik daudz slāņu. Man jājautā jums, nesakot priekšā, kas ir galvenie slāņi, kurus jūs gribējāt akcentēt ar kori, ar sēpijas stilu, ar aktieriem, kuri ir paslēpti korī? Ideoloģiski šī ir pilnīgi cita smaguma izrāde. Nevis viegluma, bet smaguma izrāde. Kas ir šī ideoloģija šajos "Pūt, vējiņos!"?

Elmārs Seņkovs: Pats Rainis bija ierakstījis iekšā savā dramaturģijā, ka tā ir ideju drāma un tā ir tautas dziesma, tautas dziesmu skanējums. Tautasdziesma saliekas no diviem vārdiem – "tauta" un "dziesma". 

Monika Pormale: Mēs šim vārdu salikumam pievērsām ļoti īpašu nozīmi. 

Elmārs Seņkovs: Tā ir dziesma, tas ir skanējums un ideja – tas bija atslēgpunkts. Es esmu redzējis ļoti daudz labas izrādes, kur šo materiālu risina un slēdz vaļā sadzīviskā stilistikā. Es nespēju iedomāties, kā šo tautas dziesmas formātu varētu sadzīviskā stilistikā [veidot]. Tanī brīdī es to neredzēju. Es to redzēju tādā piedāvājumā, kādu man piedāvāja Monika. Tas, kāpēc man absolūti liekas, ka šī luga ir izcila un ģeniāla Rainim – darbība notiek diennakts laikā, ļoti īsā periodā. Iedomājieties, ir kāzu diena, ir jābūt kazām, viņš – Uldis – atbrauc, un kas vienas dienas laikā notiek? Vakarā mēs nonākam līdz traģēdijai, līdz nāvei. Jūs varat iedomāties tādā ikdienišķā nozīmē, kāds blīvums tas ir vienas dienas ietvaros. Tas, manuprāt, ir izcili, un to arī caur savu kodu Monika atrada – atcerieties šo "saulīti" jeb "loading" zīmi, gaidīšanas zīmi...

Izrāde "Pūt, vējiņi!" Latvijas Nacionālajā teātrī
Izrāde "Pūt, vējiņi!" Latvijas Nacionālajā teātrī

Tā ir zīme, ko mēs uzlikām uz plakāta pie Nacionālā teātra. Es atceros, ka mēs ļoti ilgi par to diskutējām, ko tā nes. Tur bija tāda "saulīte", kas griežas visu laikā, tā kā biļešu tirdzniecībā. Tanī laikā no Kultūras ministrijas (mums Kultūras ministre bija Dace Melbārde, viņa ir ļoti nacionāli noskaņota un tā tālāk) atskanēja zvans – jūs ņirgājaties par to, kā mēs biļetes tirgojām uz Dziesmu svētkiem? Jūs par to tagad ņirgājaties? Bet tā doma par to "saulīti" jau bija pilnīgi cita – tā, ko tu tagad vēlreiz paskaidroji. 

Elmārs Seņkovs: Godīgi atzīsim, laiks ir pagājis. Mēs nedrīkstējām ignorēt [toreizējo] situāciju, ka cilvēki bija tik izslāpuši pēc Deju svētkiem, ka biļešu tirdzniecība bija izteikti liela. Un tas ir tikai normāli, ka nobrūk serveris un cilvēks gaida, un viņam rādās tikai šī "saulīte", jo viņš gaida šos Dziesmu un deju svētkus. Manuprāt, tajā nebija nekāda veida kritika, ko, kā tu minēji, saskatīja Kultūras ministrija. Tas arī ļoti labi, ka Kultūras ministrija to saskatīja. Tas no vienas puses ir patīkami. Bet pabeidzot domu, kas ir spēcīgi... Otrs, kas man bija svarīgākais – kā veidot laika tiltus. Vispār mākslinieka darbs, mans darbs, ir darbs ar laiku; es radu laiku. 

Savienot divus laikus – man bija ļoti interesanti, kā to izdarīt ar pagātni un šodienu. Mēs to izcili atradām arī vizuālajā risinājumā, bet, man liekas, svarīgākie bija aktieri, kurus mēs iekļāvām. 

Jo mēs visi esam redzējuši filmu un mēs redzam, kā aktieri ir mainījušies, kā laiks viņus ir mainījis kā skulptors. Sākotnējā doma mums ar Moniku bija, ka mēs to saucam ""Pūt, vējiņi!" Kanons"; kā apvienot šos kanonus vienā laikā, sapludināt šodienu ar pagātni. 

Monika Pormale: Es varu tikai atkārtoties un teikt, ka man personīgi tas bija veltījums, atkal pieminot visas simtgades. Man gribējās pārlaicīgu izrādi, kuru var skatīties ar visu cieņu un ļoti lielu respektu gan pret mūziku, gan pret filmu un pašu autoru – Raini; tādu, kur uz skatuves būtu neliels fragments, bet caur to radīta ilūzija, ka mēs esam daudz, tā tauta, un ka visi ir vienā notikumā – nav tikai konkrēti aktieri un skatītājs, bet mēs esam daudz un kopā. Tas ko tu minēji par tērpiem – kāpēc tāds tonējums? Tas ir tāpēc, ka negribējās, lai ir tautas tērpu parāde un arī [gribējās] izcelt aktierus, viennozīmīgi. Tas ir Ievas Strukas teikums, ka tas ir dzīvs audekls. Es pati esmu beigusi tekstilnodaļu Lietišķās mākslas skolā un es zinu, kā krāsains dzīpars brīnišķīgi izceļas uz vienkrāsaina fona. Šis bija tas princips – izcelt aktierus. Un tie ir īsti tautastērpi. To man vienmēr patīk piezīmēt. Ar Jāni Purviņu bija lieliska sadarbība ne tikai runājot par horeogrāfiju, kustību, bet, ka viņš ļāva aktieriem būt īstos tautastērpos. Es domāju, tā aktieriem arī bija lieliska pieredze. 

Izrāde "Pūt, vējiņi!" Latvijas Nacionālajā teātrī
Izrāde "Pūt, vējiņi!" Latvijas Nacionālajā teātrī

Man jāpaskaidro, ka bija tāda situācija: mums teātrī bija jāuzšuj 145 dejotājiem tērpi, ko "Mareunrol's" piepalīdzēja un izdarīja brīnišķīgi, un mēs nesapratām, kā dabūt tautastērpus [aktieriem]. Tad mēs gājām pie deju kolektīva vadītāja un teicām: "Lūdzu, lūdzu, galvenajiem varoņiem aizdodiet!" Monika gāja un skatījās tos tautastērpus. Tie tautastērpi, kas ir uz skatuves – tie ir autentiskie. Tādus uztaisīt teātris vienkārši nevar atļauties. Paldies Jānim Purviņam un visiem, kas to palīdzēja izdarīt! Bet man likās, ka šis koris mani uzrunāja gandrīz vairāk nevis kā Dziesmu svētku koris, bet kā antīkais koris, kurš dod tam visam līdzbalsību. Vai jūs tā arī bijāt to domājuši? 

Elmārs Seņkovs: Jā, protams, mēs tās paralēles ar traģēdiju savilkām. Tas teātra arhetips, traģēdijas arhetips nostrādāja. Mēs nespējam iedomāties grieķu traģēdiju bez kora.

Koris, kurš novēro, koris, kurš dzīvo līdzi, koris, kur ieaužas traģēdijā. Ja mēs labi pārzinām teātra vēsturi, koris bija tas, kurš jau sākotnēji paredzēja, kas būs, izstāstīja, kāds būs sižets. Mēs – skatītāji – arī otrā pusē sēžam un lielākoties zinām, ar ko šis stāsts beigsies. 

Tur ir tas fenomens. Mēs jau neskatāmies to kā trilleri, mēs zinām, ka Baibiņa beigās ies bojā. Tātad mēs esam tas koris, kurš zina beigas un tas ir kaut kas skaists. Manuprāt, tā spoguļošanās arī ir ļoti spēcīga. 

Izrāde "Pūt, vējiņi!" Latvijas Nacionālajā teātrī
Izrāde "Pūt, vējiņi!" Latvijas Nacionālajā teātrī

Man gribas jautāt, kā jūs paši reaģējāt, jo zālē bija mazs šoks, kad pēkšņi tajā brīnišķīgajā audumā, kuru tu, Monika, bija novijusi, parādās plastmasas pudeles, kuras nokrakšķ, tad pēkšņi parādās lietus mētelīši, zelts, kas sāk čaukstēt, kas beigās pārvēršas... Starp citu, pasakiet, par ko tad tas beigās pārvēršas?

Monika Pormale: Ir daudz asociāciju. Skatītāji man ir teikuši, ka par sauli, ka tas ir Latvijas kā valsts mūžības simbols, ka [tas] ir par bēgļiem, ka mēs redzam mūsu tuvāku vai tālāk nākotni (mēs visi ziņās esam redzējuši fotogrāfijas ar folijām, kas ir sildošas kaut kādās ekstrēmās situācijās). Asociāciju ir ļoti daudz. Katram skatītājam šeit ir tiesības redzēt to, ko viņš ir piedzīvojis. Ko tev, [Elmār], ir teikuši par beigām? 

Elmārs Seņkovs: Ir teikuši, ka saulriets...

Monika Pormale: Tie rekvizīti, kā teātrī mēs to saucam, vai priekšmeti – tās pudeles un maisiņi – manuprāt, bija ļoti svarīgi. Bija ļoti svarīgi, ka mēs attēlojam vai kopējam, ka visiem Dziesmu un deju svētku dalībniekiem ir savas maisiņi ar izdzīvošanas komplektu – ūdens pudeli, karti un lietusmētelīti. Protams, bija ļoti svarīgi, ka skatītājs saprot, ka šis notikums notiek Dziesmu svētkos. Un to varēja ārkārtīgi poētiski izmantot – lietusmētelītis pēkšņi pārvērtās par jūru un tai skaņai bija ļoti liela nozīme. 

Mēs no priekšmetiem veidojām skaņu ainavas – jūras šalkoņu un vēju.

Izrāde "Pūt, vējiņi!" Latvijas Nacionālajā teātrī
Izrāde "Pūt, vējiņi!" Latvijas Nacionālajā teātrī

Brīnišķīgi, ka mēs tik ilgu laiku varējām veltīt šai bildei, šim vizuāla tēlam, jo bez tā, Elmār, tu varēji izstiepties, bet tu nebūtu dabūjis gatavu to, ko tu būtu iecerējis. Tas [vizuālais tēls] tā papildināja un ne bieži tā gadās. Par aktieriem. Tava izvēle Ulda lomai krita uz ceturtā kursa studentu Jēkabu Reini. Jaudīgu, jaunu džeku, kā man gribas teikt, par ko mēs visi teicām – nu, vai nu būs, vai mums nevajag dublantu... Atceries mūsu diskusijas? Un tad šī nenormāli jaudīgā aktrise Lāsma Kugrēna, kura, man liekas, visu izrādi savilka tādā kopībā, ka tu sēdēji un kad viņa nāca ar to lāstu, tad tev likās, ka viņa to tev liek virsū un tev ir jāpārdomā dzīve. Aktieru izvēles pamatprincipi – [kādi tie bija]? 

Elmārs Seņkovs: Lāsma Kugrēna bija pirmā, kura man iešāvās prātā viena iemesla dēļ... Es neesmu redzējis Kublinska izrādi ""Elektra [– mana mīla]", [bet] man vispār likās, ka Lāsma ir liela mēroga aktrise, kura ir spēlējusi lielas, spēcīgas lomas. Tur pat nebija šaubu, ka [mātes] loma ir jādod Lāsmai. Bet ir arī vēl viens aspekts – viņas dēls Jēkabs Reinis. Man bija svarīgi, ka šim puisim, kurš vēl bija students, aiz muguras ir šī aizmugure. 

Tu tiešām domāji, ka Lāsma kā mamma viņam ir... Es domāju, viņš nebūs laimīgs, kad viņš to dzirdēs. 

Elmārs Seņkovs: Redziet, tur ir jāprasa viņam pašam. Man kaut kā likās, ka tas ir ļoti spēcīgi un jaudīgi. Mēs arī zinām, kas Jēkaba Reiņa tēvs ir bijis. Man pedagoģe Māra Ķimele teica, ka viņai šermuļi pārskrēja pār kauliem, viņa sacīja: "Es ieraudzīju tēvu." Atkal tāda ceļošana laikā un telpā. Un vēl Baibiņa – Laura Siliņa, kura atgriezās [darbā] kā jaunā māmiņa. Es Laurā jutu, ka viņā ir mugurkauls un ļoti spēcīga morāle. Es to sajutu viņā kā personībā. Daudzi teica, ka Baibiņai jābūt smalkai. Nē, tas ir tāds priekšstats, ka Baibiņa ir smalka, trausla. 

Baibiņa pieņem ļoti būtisku lēmumu. 

Elmārs Seņkovs: Tieši tā. Šī kalpa meitene atļaujas visu priekšā noraut vainadziņu. Tas prasa ļoti lielu drosmi. Un tāpēc arī Laura. 

Izrāde "Pūt, vējiņi!" Latvijas Nacionālajā teātrī
Izrāde "Pūt, vējiņi!" Latvijas Nacionālajā teātrī

Es esmu milzīgi pateicīgs par šo darbu jums, Imantam Kalniņam, Rainim, Agatei Bankavai, Agnesei Budovskai, kura bija brīnišķīga Zane, gandrīz vai kopija no Astrīdas Kairišas, un visiem, kas piedalījās. Nediskutēsim par katru atsevišķi. Man vēl noslēgumā jums ir tāds tīri personisks jautājums. Vai jūs šajā laikmetā, karos, kovidos spējat ticēt šādai mīlestībai ar šādu bojāeju uz šāda milzīga dziesmu svētku vai antīkā kora fona?

Elmārs Seņkovs: Par to jau arī Rainis runā. 

Monika Pormale: Bet jautājums ir par mums. 

Elmārs Seņkovs: Par mums? Vai mēs ticam? 

Jūs. 

Elmārs Seņkovs: Ojār! (nopūšas) Tagad ir jādomā. Es sev neesmu uzdevis šādu jautājumu.

Es tev uzdevu. 

Monika Pormale: Saki – jā. 

Elmārs Seņkovs: Būtu pareizi atbildēt – jā. 

Bet godīgi? 

Elmārs Seņkovs: Sevi upurēt mīlestības vārdā – tas nebūtu pareizi noformulēts jautājums, jo viņa, Baibiņa, sevi neupurēja tikai mīlestības vārdā. Gan izrādē, gan lugā tā nav tikai mīlestība, tas ir par kaut ko vairāk. Vai es ticu pārpasaulīgai, kosmiskai mīlestībai? Jā, es ticu. 

Monika Pormale: Viennozīmīgi jā. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti