Dejotāji kopā svin jubilejas, pieskata cits cita bērnus, palīdz risināt sadzīviskas ķibeles un, kā jau latviešu pašdarbības kolektīvos ierasts, saskatās un apprecas.
Pirms 4 gadiem uz pirmo mēģinājumu atnāca trīs cilvēki. Kolektīva vadītājs ar savu – nu jau – sievu, un vēl viena dejotgribētāja. Tagad trīs reizes nedēļā šajā deju zālē pulcējas jau 30 Cīrihē un tās apkārtnē dzīvojoši latvieši. Šveicē katrs nonācis savu iemeslu dēļ, bet alkas pēc saknēm visi remdē tautas dejās. Arī kolektīva vadītājs, diplomēts elektroinženieris Jānis Vinklers, kurš Šveicē turpina doktorantūras studijas, atzīst, ka sirdī tomēr ir dejotājs.
“Dejošana bija kaut kas, kā ļoti pietrūka. Tas ir kaut kas, ar ko atslēgties no darba un pienākumiem. Ar sirdi es esmu šeit, ar prātu lielāko daļu dienas kaut kur citur,” stāsta Vinklers.
Un sirds darbs nes augļus. Šīs vasaras Deju svētku skatēs “Ramtai” iekļuvis D grupā un novērtēts ar 1. pakāpi, un šovasar gan “Ramtai”, gan pašu veidotais bērnu deju kolektīvs “Zvaniņš” saņēma Latvijas Republikas Kultūras ministrijas pateicību par ieguldījumu Dziesmu un Deju svētku tradīciju uzturēšanā ārpus Latvijas.
“Es esmu pieķēries visiem cilvēkiem, katrs ir tāds unikums kolektīvā, kas dod tādu siltu māju sajūtu, ko bez “Ramtai” Šveicē nevarētu dabūt,” atzīst deju kolektīva dalībnieks Emīls Rozentāls.
Interesanti, ka jaunu ģimeņu veidošanās fenomens deju kolektīva ietvaros neizpaliek arī Šveicē. Par radiniekiem kļuvuši arī Jānis Krams un Emīls Rozentāls – Jāņa brālis apprecējis Emīla māsu.
“Nokavēju lidmašīnu uz Latviju, un liktenīgi lidostā iesprūda arī Jāņa brālis Valters. Nākamā gada Ziemassvētkos es aizbraucu ar māsu pie Valtera uz Ziemassvētku balli, un tur viņi ieskatījās viens otrā,” stāsta Rozentāls.
Emīlam un viņa ģimenei lidostas acīmredzami nes veiksmi. Arī pats savu līgavu – latviešu daiļavu satika lidostā.
Par mājām – Latviju – domā visi. Bet ne visi pārliecināti, ka atgriezīsies.
“Mums ir savs dzīvoklis, bērni iet skolā, viņi ir zinātkāri, nav noguruši, viņiem ir iespēja iet ārā. Man ļoti patīk tā sistēma skolā. Pagaidām nav tādu lielu iemeslu, kāpēc domāt par dzīves vietas maiņu,” neslēpj bērnu deju kolektīva “Zvaniņš” vadītāja, kolektīva “Ramtai” dejotāja Kristīne Lazdiņa.
Savukārt “Ramtai” dalībniece Anna Marta Granta uzskata – tas, ka šeit dzīvojošajiem ir divas mājas, faktiski ir veiksme. Tādējādi tie, kas iedzīvojušies Šveicē, atgriežas mājās gan tad, kad brauc uz Latviju, gan arī tad, kad nolaižas Šveicē.
Aizvadītās nedēļas nogalē kolektīvs no Latvijas vēstnieces Austrijā saņēma vēl vienu uzmanības apliecinājumu no dzimtenes – pateicību par latvisko tradīciju glabāšanu ārvalstīs.
