Kultūras ziņas

Kultūras ziņas

Kultūras ziņas

Kultūras ziņas

Laikmetīgās dejas izrāde par depresiju

Tapusi depresijai veltīta laikmetīgās dejas izrāde «Bedre»

Melnais mākonis, 50 kg smaga mugursoma, purvs, smilšpapīra gulta, vate, tukšums un bedre ir tikai dažas no depresijai veltītām metaforām, kuras laikmetīgās dejas izrādes “Bedre” radošās komandas interpretācijā varēs skatīt pirmizrādēs 9. un 10. decembrī Rīgas mākslas telpā.

Depresija ir viena no grūtāk nosakāmajām slimībām, jo balstīta virspusējos priekšstatos un aizspriedumos par tās izpausmēm, ietekmi un ārstēšanu. Joprojām satraucoši liela daļa sabiedrības nemeklē sistemātisku ārstēšanu, jo neatpazīst vai ignorē simptomus. Depresijas stāvokli tās dažādos posmos un sajūtās ir grūti formulēt vārdos. Tieši tāpēc deja, video, skaņa un gaisma ir izrādes “Bedre” valoda, informēja izrādes veidotāji.

“Lai cik paradoksāli tas izklausītos, ņemot vērā izrādes formātu, depresijas stāvoklī ir ļoti maz kustības. Pat ja tās ir – tad skopas, atsvešinātas un neapzinātas, dažbrīd pat izmisīgi negribētas. Neskatoties uz to, sadarbībā ar izrādes talantīgajām dejotājām Lauru Kušķi, Alisi Madaru Bokalderi, Janu Jacuku un Līgu Ūbeli un pateicoties viņu spējai kustībā iemiesot arī nekustību, mums īpašus sarežģījumus interpretēt depresijas procesus horeogrāfijā nesagādāja. Horeogrāfija un kustības ir daļīgas, apzināti sadrumstalotas – kā sašķaidīts attēls spogulī, kā izšķaidītā personība šīs slimības rezultātā,” stāsta izrādes horeogrāfe Sintija Siliņa.

Sintija Siliņa laikmetīgās dejas nozarē darbojas jau vairāk nekā desmit gadu – iniciējusi “Dejas diena” interaktīvo pasākumu tradīciju, producējusi izrādes (“Solo piecpadsmit” nominēta kā gada sasniegums laikmetīgā dejā teātra balvas “Spēlmaņu nakts” ietvaros 2014. gadā), veido horeogrāfijas laikmetīgās dejas žanrā (2013. gadā “il cimento della struttura e dell’accento” saņēmusi īpašu žūrijas atzinību skatuves mākslas festivāla “Patriarha rudens” ietvaros kā darbs ar īpaši spilgtu un neaizmirstamu sniegumu) un sadarbības projektos, kā vienu no pēdējiem minot veidoto horeogrāfiju elektroniskās mūzikas dueta “Autographic” debijas dziesmas video “Pacific”.

Lai veicinātu sapratni par to, ko īsti nozīmē depresija tam, kuru tā skārusi, un apkārtējiem, 3. decembrī Rīgas mākslas telpas Intro zālē notiks bezmaksas pasākums, kura laikā tiks demonstrēts tematiski saistītais horeogrāfes Alises Madaras Bokalderes duets “Manu acu tulkojums”, to muzikāli pavadot grupas “Tautumeitas” dziedātājām.

Pēc izrādes sekos diskusija ar psihiskās veselības speciālistiem, tostarp Elmāru Rancānu, psihiatru, profesoru, Rīgas Stradiņa universitātes Psihiatrijas un narkoloģijas katedras vadītāju, un citiem.

“Dramaturģei runājot ar cilvēkiem, kuri pieredzējuši depresiju, viņi minēja arī citas metaforas – kā melnais suns, mākonis, pelēkums, dažādus vārdus, kas mēģina izteikt to izjūtu. Kas beigās iznāk kā vārdi, kas neapraksta dziļumu, kas visā ir. Mēs izvēlējāmies ar šiem vārdiem spēlēties un mēģināt tos risināt kustību valodā,” atklāj Siliņa. 

Šī arī neesot pirmā reize, kad izpildītājiem uzreiz netiek atklāti pilnīgi visi emocionālie slāņi.

“Ir jāņem vērā, ka deja nav aktiermeistarība. Bet, būdami cilvēki, mēs tēmas empatizējam arī emocionālā  līmenī. Man bija svarīgāki tie procesi, procesuālā atklāšana, kur tikai kustība spēj pārnest, tāpēc mēs mēģinājām caur kustību nodot visu, arī emocionālo materiālu un izvairīties no ilustratīvām lietām kā sejas izteiksmes vai žesti, kas nevajadzīgi ilustrētu tēmu un padarītu nevajadzīgi smagu,” skaidro horeogrāfe. 

Ar depresiju sirgstošo cilvēku bezpalīdzīgumu un inertumu dejotāji cenšas atklāt ar asociatīvām kustībām. Izrāde sadalīta 11. daļās, tām izvēloties tematiskus nosaukumus – svešķermenis, klusums, bēres, slimnīca  vai diagnoze “Stroboskops”.

“Atslēgas vārds ir “depresija” un ar laikmetīgo deju ir dažādi. Laikmetīgajā dejā ne vienmēr vajag skaidri saprast stāstu, laikmetīgā deja tomēr ir kustība pirmkārt. Bet man šķiet, ka šajā gadījumā vārds depresija pasaka ļoti daudz – es caur to arī visu šo notikumu skatījos, gan uz kustību partitūru, kā četras meitenes dejo, kā komunicē cita ar citu, ar telpu, kā darbojas videoprojekcijas izrādes beigās. Es domāju, ka visam ir viens vēstījums – ka depresija tā ir bedre, no kuras var reizēm tikt ārā, bet reizēm arī nevar,” viedokli par izrādi pauž teātra zinātniece un kritiķe Līga Ulberte.  

Biļetes pieejamas "Biļešu paradīzes" kasēs un mājaslapā

Saistītie raksti
Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Interesanti