Tā ir traģikomēdija par četrām jaunām sievietēm, kuras nokļūst tiešā saskarē ar 90. gadu biznesa īpatnībām. Izrādes veidotājas iedvesmojušās no patiesiem notikumiem, kas risinājušies Rīgā pēdējo 30 gadu laikā. Radošā komanda intervējusi gan leģendām apvītus 90. gadu uzņēmējus, gan bijušos policijas darbiniekus, kā arī vairākas sievietes, kuras dalījās stāstos par savām attiecībām šajā laika posmā.
Pārdaugavā, blakus latviešu skatuves mākslas dižgara Eduarda Smiļģa muzejam, vēl ne tik sen rībēja mūzika un 90. gadu Latvijas jaunizceptie biznesmeņi “kruķīja savas štelles”, dzīvojot pāri saviem līdzekļiem. Jaunākais “Dirty Deal Teatro” iestudējums “Klubs “Paradise”” veidots kā antropoloģiski feministisks ceļojums nesenajā vēsturē no sieviešu skatu punkta. Izpētīt vietas vēsturi pamudinājis reāls gadījums.
“Tas stāsts, kas ir sākumā, ir pilnīgi reāls, tāpēc ka atgadījums ar taksometra šoferi patiešām arī ir bijis – braucot mājās no teātra, taksometra šoferis prasīja, kas te tagad ir, redzot, ka kaut kas mainās, un teica, ka kādreiz te bija klubs un piederēja konkrētam cilvēkam - vai to zināt? Protams, kad uzzini šo faktu, ienāc šeit un sāc uz to visu citādi skatīties, un tad sākām pētīt, kas te īsti bijis un kas noticis,” atklāj režisore Paula Pļavniece.
Klubs “Paradise” savulaik piederējis kriminālās pasaules leģendai Ivanam Haritonovam.
Izrādes veidotājas iztaujājušas dažādus cilvēkus, lai gūtu pēc iespējas reālāku priekšstatu par leģendārajiem deviņdesmitajiem.
Dramaturģe Justīne Kļava atklāj, ka ilgi domājuši, kādu žanru izrādei piešķirt: “Mums viena versija bija – fakcija, kas ir mikslis starp faktiem un fikciju. Jo tur ir reāli fakti, piemēram, par dzērieniem, ēdieniem un vietas atrašanos, tajā pašā laikā ir fiktīvais naratīvs, kurš ir veidojies, sakompresējot un piemērojot skatītāja uztverei ļoti daudzus dažādus stāstus, kurus mēs savācām.''
Izrādē četras jaunas sievietes, pusmāsas, satiekas, lai atrisinātu ģimenes biznesa problēmas, kas dzīvi pārvērtušas par maksātnespējas murgu. Risinot nodokļu parādus, ar humoru tiek šķetināti dzīvesstāsti, atklājot dažādus klišejiskus audzināšanas modeļus, ētisko un neētisko likumu pārkāpšanas principus, ik pa laikam uzdziedot kādu deviņdesmito gadu meiteņu pankroka grupas “Atdod zapti” dziesmu.
“Es personīgi tikos ar [bijušo] kluba īpašnieku, kopā ar Samiru mēs viņu drusku paintervējām, vairāk par dzērieniem un kā tas viss izskatījās, un par to dizaineru, kas te bija piesaukts, un franču pavāru un varžu kājiņām, - nevis pagātnes kriminālās, bet vairāk sadzīviskās lietas,” stāsta aktrise Liene Šmukste.
Skatītāja Maija Prozoroviča atklāj, ka izrāde likusi atgriezties pagātnē un visai detalizēti vedinājusi atminēties dažādus notikumus.
“Tas, kas ir ļoti labi, ka teātris, pārvācoties uz šīm telpām, vēlas antropoloģiski saprast, kas te ir bijis. Tas ir pirmais atspēriena punkts - apjēgt to, ka šajā vietā ir bijis arī naktsklubs,” uzsvar teātra kritiķis, “Spēlmaņu nakts” žūrijas loceklis Atis Rozentāls. “Ir vērtīgi arī atgādināt to, ka 90. gadi ir ļoti sarežģīts periods Latvijas vēsturē, konkrētu cilvēku vēsturē, un tas ir ļoti neviennozīmīgs periods. Tas parādās šajā izrādē, konkrēti stāsti par konkrētiem cilvēkiem.”
“Šo nevajag mērīt ārkārtīgi izsmalcinātās kategorijās un sagaidīt no šī perfekciju, jo man ir aizdomas, ka te ir ļoti daudz kas darīts, lai nebūtu perfekti,”
uzskata Rozentāls.
