“Lidija Freimane bija skatuves karaliene – viena no dižā Nacionālā teātra aktrišu trejlapja laikā, kad to sauca par Drāmas teātri, kad aktrisēm ar patiesu cieņu pievienoja jēdzienu “karaliene”, un ne tāpēc, ka viņas spēlēja karalienes (jo Freimanei valdnieču lomu nebija daudz) vai latviešu skatītāji sirga ar alkām pēc gudriem valsts vadītājiem. Vienkārši teātris bija templis, bija pils, bija valsts valstī, un mākslas templī ir savi karaļi un karalienes. Velta Līne, Lidija Freimane, Elza Radziņa” – raksta teātra literārās nodaļas vadītāja Ieva Struka mākslinieces jubilejai veltītā rakstā teātra mājaslapā.
Tiesa – daži teātra zinātāji apgalvo, ka Freimanes dzimšanas diena ir 6. martā. Tomēr šis apgalvojums nav pareizs. Eduarda Smiļģa Teātra muzeja vadītājs Jānis Siliņš Latvijas Televīzijas raidījumā “Kultūras ziņas” skaidro, ka aktrise dzimusi 1920. gada 4. aprīlī Rumānijā un kļūda radusies ierēdņu dēļ.
Lidija Freimane kara laikā strādāja Kredītbankā, bet 1943. gadā iestājusies Rīgas Dramatiskā teātra studijā. Kara laikā kopā ar banku evakuēta uz Vāciju, tad atgriezusies Latvijā. 1947. gadā Lidija Freimane absolvēja Drāmas teātra studiju un kļuva par Drāmas - tagad Nacionālā - teātra aktrisi.
Lidijas Freimanes 100. jubileja Eduarda Smiļģa Teātra muzejā – kas, starp citu, tapis pēc aktrises iniciatīvas – bija iecerēta ar izstādes “Zvaigzne iet un deg, un...” atklāšanu. Izstāde atlikta uz vēlāku laiku, taču Teātra muzejā sarunā Latvijas Radio raidījumam “Kultūras Rondo” par Lidijas Freimanes lomām, dzīves pārbaudījumiem un aktīvo sabiedrisko darbību stāsta viena no aktrises meitām – Kristīne Pasternaku un Teātra muzeja vadītājs Jānis Siliņš.
Jānis Siliņš apskatei nolicis divus kostīmus no būtiskām Lidijas Freimanes skatuves lomām: askētisku Elektras kostīmu no 1968. gada Mihaila Kublinska iestudējuma “Elektra” (scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Andris Freibergs) un Elinoras kostīmu no Džeimsa Goldmena lugas ”Lauva ziemā” iestudējuma 1979. gadā. Turklāt "Lauvas ziemā" izrādes kostīmu māksliniece bija aktrises meita, tagad pazīstamā Latvijas Nacionālās operas un baleta galvenā kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka. Viņai “Lauva ziemā” bija pirmā patstāvīgā kostīmu izrāde.
“Šis kostīms man asociējas, pirmkārt, ar mammas skaistu lomu. Manuprāt, tā bija viņas pirmā loma Mazajā zālē, līdz ar to viņa varēja niansētāk izrādīt visu savu bagātīgo emociju spektru,” atceras Pasternaka.
Māksliniece stāta: “Man bija ārkārtīgs prieks, ka man šo iespēju piedāvāja režisors Mihails Kublinskis. (..) Viņa režisora darbs bija tik ārkārtīgi niansēts, brīžiem huligānisks. Viņš brīžiem arī ļoti priecājās, ja panāca no mammas huligānisku reakciju tēlā. Tad viņš teica: "Paskaties, kā mutere dod vaļā!" Tas bija tik ārkārtīgi īsti un koleģiāli. Kaut kā viss ansamblis bija ārkārtīgi saliedēts tajā laikā. Dusmojās viens uz otru un priecājās viens par otru. Tāds īsts brīnišķīgs teātra darba posms.”
Pasternaka arī atzīmē – viņu vienmēr pārsteidzis, cik nežēlīgs ir aktieru darbs:
“Sevis plosīšana uz pavēli, to vienmēr ir vērts atcerēties un pieredzēt.”
Vēl būdama jauna Drāmas teātra aktrise, Lidija Freimane ieguva popularitāti kā spoža dramatisko un traģisko lomu atveidotāja. Pirmās lomas 40. gadu beigās pat tika novērtētas ar tā laika augstāko godalgu – Staļina prēmiju. Teātra vēsturnieki Freimani vērtē kā daudzpusīgi talantīgu dramatiskā teātra aktrisi. Tomēr teātra zinātniece Lilija Dzene viņu izvirza žanra līderos, nodēvējot par "vienīgo īsto traģēdijas aktrisi" Latvijas teātrī.
Kristīne Pasternaka uzsver – aktrisei visgrūtāk bijis saprast atriebību.
“Līdz “Elektrai” viņa savā dzīvē pieredzējusi daudz, bet šo nevarēja saprast. Viņa varēja saprast ātras dusmas, bet tāda veida atriebību nevarēja. Ar to nācās ilgi strādāt,” stāsta Pasternaka.
Dramatisko tēlu likteņus izdzīvot noteikti palīdzējis aktrises pašas piedzīvotais. Ko viņa atklāja savām meitām Kristīnei un Katrīnei?
“Mamma to stāstīja, bet tādi riktīgi stāsti bija no tāda pusaudža vecuma. Nezinu, vai mamma domāja, ka tad varēsim sākt to visu saprast. Mēs šausmīgi gaidījām tos brīžus, kad mamma sāks kaut ko stāstīt. Faktiski mammas dzīve ir – tur nav viens kino scenārijs, tur ir viela vismaz desmit,” uzsver Kristīne Pasternaka.
Lidijas Freimanes vecāki bijuši ļoti atšķirīgi, inteliģence meitai pārmantota no tēva Eduarda Freimaņa – Krievijas Impērijas armijas intendantūras virsnieka (viņš strādājis armijas saimnieciskajā daļā grāmatvedībā), bet temperaments no mammas Marijas.
Kristīne Pasternaka stāsta:
“Mamma teica, ja viņai būtu desmitā daļa no mātes aktrises talanta, viņa droši vien būtu daudz labāka aktrise.
Vecmāmiņa bija romāna cienīgs personāžs. Mammas tēvs, ko nekad neesam satikuši, jo viņš kara laikā aizgāja bojā, bija pilnīgs pretstats, šķiet, labākajās klasiskās Eiropas tradīcijās audzināts un pats sevi turpinājis audzināt uz priekšu.”
Taču Lidija Freimane bija arī lieliska komēdiju aktrise, īpaši atmiņā paliekoša ir viņas atveidotā partijas darbiniece Gudrīte Robinsone izrādē “Ar būdu uz baznīcu”, kas tā cenšas, lai nekas nenoietu greizi.
Lidijas Freimane ilgus gadus bijusi Latvijas Teātra darbinieku savienības priekšsēdētāja, arī deputāte. Un, kā atceras Kristīne Pasternaka, mamma deputātes darbu nav uztvērusi formāli atšķirībā no citiem.
Biogrāfija
Aktrise dzimusi 1920. gada 4. aprīlī Rumānijā. Brālis – baletdejotājs Leonīds Freimanis. 1921. gadā ģimene atgriezusies Rīgā. Beigusi V. Olava komercskolu (1941). Mācījusies Rīgas Dramatiskā teātra studijā (1943). Strādājusi Latvijas Kredītbankā (no 1941), kas evakuēta uz Vāciju 1944. gadā, Latvijā atgriezusies 1945. gadā. Pēc Drāmas teātra studijas beigšanas (1947) bija šā teātra aktrise.
Par ievērojamu notikumu pēckara kultūras dzīvē kļuva Rūdolfa Blaumaņa lugas “Ugunī” iestudējums (1948) Žaņa Katlapa režijā ar Lidiju Freimani Kristīnes lomā. Cildenā, mīlēt un piedot spējīgā Kristīne kļuvusi par aktrises mūža lomu, jo vistiešāk atklājusi mākslinieces cilvēcisko būtību. Jūtu bagāta Kristīnes līdziniece bijusi viņas atveidotā Elīna (Blaumaņa “Skroderdienas Silmačos”, 1955) un Bebene (1975). Aktrises traģiskais temperaments un personības suģestējošais spēks izpaudies Ošu Annas (Andreja Upīša “Zaļā zeme”, 1950) un Lienas (Reiņa un MatīsaKaudzīšu '’Mērnieku laiki”, 1950) sūrajā liktenī.
Jauns pavērsiens aktrises radošajā biogrāfijā iezīmējies ar sapņainās fantazētājas Nadeždas Monahovas lomu Maksima Gorkija lugas “Barbari” iestudējumā (1951), ironisko Bertu (Pāvila Rozīša “Ceplis”, 1953), cinisko un vulgāro Annu (Andreja Upīša “Balss un atbalss”, 1954).
Īpašu vietu viņas daiļradē ieņēmušas artistiski krāšņas lomas, kurās liela nozīme dejām un dziesmām – Amaranta (Džona Flečera “Spāniešu priesteris”, 1949), Klāra Gasula (Prospēra Merimē “Sieviete – debess un elle”, 1964), Krogus Dženija (Bertolda Brehta “Trīsgrašu opera”, 1965). Simbols ģimenes un tautas saglabāšanai bijusi aktrises atveidotā Zelma (Harija Gulbja “Cīrulīši”, 1975).
Lidija Freimane bija no tām retajām aktrisēm, kurā vienlīdz spēcīgi apvienojās spilgti izteikta traģiskā stīga un sulīgi žanriskais humors. Savu skatuves gaitu pirmsākumos kā Olava komercskolas audzēkne viņa nospēlēja Blaumaņa Lavīzi (''No saldenās pudeles''). Un viena no viņas pēdējām lomām ir Gudrīte Robinsone (Paula Putniņa diloģijā). Šī reti inteliģentā un dziļi emocionālā aktrise ar augsti izkopto runas kultūru un neatvairāmi sievišķīgo pievilcību, arī negatīvos personāžus atveidojot, nekad nebija viennozīmīga vai vulgāra. Nekad viņa savus skatuves tēlus nenosodīja, arī neattaisnoja, bet gan dziļi izprata
Ar sava talanta spēku, perfekti pārzinot vācu valodu, Lidija Freimane iznesa latvju mākslu pasaulē, sniedzot latviešu klasiskās un modernās dzejas, kā arī Brehta songu programmas visās vāciski runājošajās zemēs.
Lidija Freimane bijusi Latvijas Teātru darbinieku savienības priekšsēdētāja (1966-83). Pēc aktrises iniciatīvas radīts Eduarda Smiļģa Teātra muzejs, iekārtota teātra darbinieku atpūtas māja “Rūķīši” Murjāņos, Amtmaņa-Briedīša muzejs Vallē un Druvienas kultūras komplekss “Silmači”.
Viņas meitas ir kostīmmāksliniece Kristīne Pasternaka un aktrise Katrīne Pasternaka.
Aktrise mirusi pēc grūtas slimības 1992. gada 18. janvārī.
