Suhanovam šis bijis ražīgs gads – scenogrāfija vairākām izrādēm un deju svētku lielkoncertam Daugavas stadionā, 18.novembra svētku koncerta režija pie Brīvības pieminekļa, vairākas balvas „Spēlmaņu naktī”.
„Šis ir bijis tāds publisko augļu plūkšanas gads,” viņš smejas, piebilstot – darbs pie lielajiem projektiem ritējis ilgu laiku, un lielā publicitāte tieši šogad zināmā mērā ir sakritība.
Sēdēt pamīšus režisora un scenogrāfa krēslā Suhanovam šķiet pavisam dabiski: „Man tas ir dzīvesveids. Es jau no agras bērnības esmu nodarbojies ar daudzām, dažādām un šķietami pretējām lietām. Bija brīdis, kad vidusskolas pēdējā klasē strādāju par matemātikas un zīmēšanas privātskolotāju. Tas vienkārši ir veids, kā izzināt un skatīties uz pasauli. Tā ir viena lieta daudzveidīgās izpausmēs.”
Šogad viņš no sava pedagoga Andra Freiberga pārņēmis arī scenogrāfijas pamatu mācīšanu Latvijas Mākslas akadēmijas pirmkursniekiem. „Ir tā misijas apziņa, ka ir jāpiedalās un savai jomai jātur galva augsti pacelta,” uzsver Suhanovs.
Galvenais, ko griboties pārņemt no sava skolotāja Freiberga, – „dod, dievs, nesākt kaut ko mācīt”.
Proti, nedot vienu „pareizo” atbildi, bet ļaut katram studentam atrast pašam savu stāstu. „Palīdzēt vienkārši sakārtot profesionālās iemaņas un rīkus, lai šī ideja nonāktu līdz realizācijai cilvēkiem uztveramā noformējumā. Bet tā robeža ir ļoti smalka,” saka Suhanovs, „es priecājos, ka dzīvojam tādā valstī, kur mākslā nav vienas patiesības.”
„Spēlmaņu nakts” žūrija šogad augstu novērtējusi Suhanova darbu arī kā režisoram, iestudējot izrādi pusaudžiem „Labie bērni” ar tolaik vēl Latvijas Kultūras akadēmijas 4.kursa topošajiem aktieriem. Izrāde pievēršas virtuālajai videi un tās izaicinājumiem, ar kuriem saskaras tieši šodienas pusaudži. „Labie bērni” tika atzīta par gada labāko izrādi pusaudžiem, un tikai vienas balss pietrūka līdz „Grand Prix”. Reinis uzskata – izrādes veiksmes pamatā, pirmkārt, ir jauno un lielākoties ārpus štata palikušo aktieru lielā vēlme spēlēt teātri un stāstīt stāstus.
„Tā ir tā teātra ideja, par ko bieži aizmirstam – ka pamatā ir cilvēki, kuri neprātīgi grib stāstīt stāstus citiem, un citi izlemj, vai iet klausīties šos stāstus vai nē. Un ideālā gadījumā šis stāsts ir dziļš, interesants un bagātina citus,” saka Suhanovs. Viņaprāt, tieši jauno aktieru pašu nesenā pusaudža gadu pieredze un dedzīgā vēlme to izstāstīt ļāvusi pulcēt pilnas skatītāju zāles ar šodienas pusaudžiem.
„Manuprāt, šodienas jaunieši, vismaz tie, ar kuriem es saskaros, daudz konkrētāk apzinās, ko viņi grib. Rezultāts, uz ko viņi grib tikt, ir daudz skaidrāks, nekā bija man un daudziem maniem vienaudžiem,” spriež Suhanovs. „Jā, viņi mēdz nokaitināt arī ar to, ka ir ļoti pašapzinīgi, bet es domāju, ka tā nav sliktākā īpašība cilvēkiem – uzvarēt pasauli, nevis ļaut tai uzvarēt sevi un iekļauties sistēmā. Jā, viņiem ir daudz mazāks priekšnieka – padotā komplekss, bet viņu pazušana pasaulē ir daudz mazāk iespējama.”
