Kultūras rondo

Garākā Saeimas sēde uz skatuves - izrāde "Nasing spešal" Ģertrūdes ielas teātrī

Kultūras rondo

Literatūras festivāls "Prima Vista" Igaunijā. Saruna ar tā veidotāju Mārju Untu

Lellenes un izrāde skolēniem. Leļļu teātrī darbu uzsācis režisors Edgars Niklasons

Stereotipus lauzt – tas nekad nav viegls pasākums. Saruna ar Leļļu teātra režisoru Edgaru Niklasonu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

Latvijas Leļļu teātra komandai, 78. sezonu sākot, pievienojies jauns štata režisors – Edgars Niklasons, kurš šoruden skatītājiem sarūpējis izrādi “Arturs un Apaļā galda bruņinieki” un multfilmu “Nīna un Lekorbizjē”. Sarunā Latvijas Radio raidījumā “Kultūras rondo” Niklasons stāsta par radošo darbu ierosmēm un to veidošanu, par stereotipu laušanu un sabiedrībai būtiskiem tematiem, kas aktualizēti mākslā.   

Zigfrīds Muktupāvels: Jāsāk ar Leļļu teātri – šobrīd esat “trimdinieki”. Kāda noskaņa? Kā teātris dzīvo? Atvēru teātra mājaslapu, skatos – izpārdots, izpārdots, izpārdots. Jādomā, ka viss labākajā kārtībā?

Edgars Niklasons: Rosāmies, darbojamies. Man personīgi šobrīd ar to darba apjomu, kas Leļļu teātrī ir jādara, pat neatliek laika reflektēt par kaut kādām sajūtām. Vienkārši strādājam un darbojamies, lai skatītājiem dotu prieku – izrādes. Jā, mēs esam “trimdā” – Lāčplēša ielā 106, tur mums ir viena bāze, un otra bāze, kur notiek izrādes, ir Rīgas Latviešu biedrības nams.

Edgars Niklasons
Edgars Niklasons

Leļļu teātrī esat pavisam neilgu laiku. Cik daudz darba šobrīd ir?

Konkrēti Leļļu teātri – multfilma un paralēli mums ir izrāde “Arturs un Apaļā galda bruņinieki”, kas attiecīgi ir jāpārliek uz Rīgas Latviešu biedrības nama Lielās zāles skatuves. Tā gan ir iestudēta jau pagājušajā sezonā, bet pandēmija izdarīja savas korekcijas – šī izrāde nenokļuva pie skatītājiem. 1. oktobrī mums būs pirmā satikšanās ar mūsu skatītāju. 

Īstenībā tas darba apjoms galvenokārt bija saistībā tieši ar “multeni”. Ar komandu sapratām, ka darba ir daudz, daudz apjomīgāks un daudz, daudz smalkāks, nekā mēs sākotnēji bijām paredzējuši. 

Vēl par darba organizāciju – vai Lāčplēša iela ir tā “bāze”, kur viss teātris [pamatā] pulcējas? 

Jā, tur ir mēģinājumi, arī mūsu multfilmas, kā mēs to saucam, filmu studija – tāds kabinets, kurā filmējam šo darbu. Pirms izrādēm dodamies uz biedrības namu.

Par multfilmu – laikam būs jāstāsta visa šī vēsture, jo vairākkārt lasu, ka neviens iepriekš nav šādā veidā strādājis. Vai tiešām tas ir paša izgudrojums?

Nu, kā to ņem. Es pats esmu iestudējis arī izrādi, kurā ir iesaistīti dažādi rīki, ko mēs izmantojam, veidojot multfilmu. Tas interesantais droši vien ir tas, ka

multfilma pati sniedz tādu kā “stop-motion” (stopkadru) multfilmas iespaidu, bet patiesībā šīs lelles marionetes kustina aktieri, un tā ir tā pievienotā teātra vērtība. 

Jo parasti to dara animatori, kas vai nu datorā apstrādā multfilmu un vizuālo materiālu, vai pa kustībai, kā agrāk filmēja. Mums aktieri darbojas īstajā laikā, un uz to varam ietaupīt laiku – nav pa kustībiņai jāfilmē. Mēs vienkārši izmēģinām ainu un tad “action!”. 

Bet kāds to līdz šim tādā veidā ir darījis?

Mums šķiet, ka nav neviens to tā darījis – teātri, teātra valodas iespējas izmantojis kinovalodā.  

Man vēl dažas tehniskas lietas interesē. Tas notiek horizontālā plaknē, šī spēle? 

Jā, spēle notiek horizontālā plaknē uz kodoskopa virsmas, un attēls tiek projicēts uz sienas un nofilmēts. Pēc tam ir montāža un pēcapstrāde.

Nu labi, interesi par tehniskajām lietām esmu apmierinājis, tagad par morāli. Šeit ir bērna vientulība, iekšējā pasaule. Kur radās šī ideja, vajadzība pēc šādas tematikas?

Tajā visā, kas notika un vēl aizvien notiek mums apkārt. Visi jau mēs zinām, cik smags bija pagājušais rudens, pagājušā ziema ar to, ka bērniem bija liegta iespēja satikt savus draugus, radus, ģimenes locekļus, skolasbiedrus. Protams, ka par to jau ļoti daudz tiek runāts (arī medijos un visur kaut kur [citur]), par šīm sekām. Es pats biju skolotājs, un māksliniece, ar ko es kopā strādāju, paralēli strādā skolā ar bērniem. Visa ši situācija atstāj arī tevī kā cilvēkā iespaidu. Tad gribas kaut kā palīdzēt. 

Gribas, lai šī “multene”, šī galvenā varone ir kā tāds jebkurā laikā pieejams labs draugs, kas pasaka bērnam – hei, ir okei, ja tu esi dusmīgs, piemēram, vai nobijies un tamlīdzīgi,

ka mēs par šīm emocijām stāstām multfilmā. Jo emocionālā pasaule, garīgā veselība šobrīd ir ļoti aktuāls temats visām paaudzēm. 

“Nīna un Lekorbizjē”
“Nīna un Lekorbizjē”

Par dusmām tiek reflektēts pirmajā sērijā. Man rodas jautājums, vai tas tiešām ir tikai bērniem? Tas taču galu galā ir arī veciem cilvēkiem pilnīgi piemērots. 

Tieši tā. Man šķiet, nav jau tā, ka mēs kā pieaugušie protam ideāli operēt ar savām emocijām vai viņas novadīt, vai tikt ar viņām galā. Tas jau ir kaut kas tāds, ko mēs mācāmies visu dzīvi, tas ir ceļojums dzīves garumā. Es aicinātu vecākus kopā ar bērniem skatīties šo multfilmu, lai tas tāds ģimenes pasākums izvēršas, jo

multfilma, iespējams, varētu būt kā impulss kaut kādām tēmām, par ko pēc tam runāt ar bērnu.

Vai ir kāda pretreakcija jau sagaidīta? Kā bērni reaģē uz šo? 

Es neesmu “dzīvajā” līdz šim saskāries ar neviena bērna reakciju, jo multfilma iznāca burtiski pirmdienas vakarā. Esmu dzirdējis atsauksmes no mākslinieces, kura skolā rādīja šo multfilmu. [Tās bija] ļoti pozitīvas, viņiem ļoti patika sižets, interesēja, kas notiks tālāk, grib vēl. Māksliniece Evita Bēta stāstīja, ka bija līdzi paņēmusi dažas lellītes no multfilmas, un tad vispār bērni bija “starā”. Viņam arī ļoti interesē, kādi aktieri ir ierunājuši šos tēlus.

Šī tematika, vārdu sakot, ir saistoša?

Tematika ir saistoša, atpazīstama. 

Man domās, tādā stilistikas ziņā, ir neliela saistība ar “Lupatiņu” seriālu. [..] Vai tas jūs nav kaut kādā mērā ietekmējis?

Varbūt. Protams, esmu skatījies kaut kādas “Lupatiņu” sērijas. Es gan nevarētu teikt, ka “Lupatiņi” bija mana bērnība, noteikti nē. Kaut kur pastarpināti varbūt tas ir nosēdies un kaut kā nebūt ietekmējis. Droši vien tas naivisms, kas ir “Lupatiņos” un arī mūsu multfilmā, tādā labā ziņā, un līdz ar to arī kaut kāds trauslums, kas ir vizualitātē. Varbūt tas ir kopīgais. Bet, godīgi sakot, es nevarētu teikt, ka mēs tā apzināti iespaidojāmies no “Lupatiņiem”. 

“Nīna un Lekorbizjē”
“Nīna un Lekorbizjē”

Pieminējāt mākslinieci Evitu Bētu. Kā sastrādājaties? 

No pusvārda. 

Tiešām?

Jā. Mēs pie vairākām izrādēm esam kopā strādājuši – viņa kā scenogrāfe un es kā režisors. 

Šajā multfilmā, kā Evita daudzreiz izteikusies, mēs esam vienkārši divi mākslinieki, kas viens otru papildina. 

Evita rūpējas par māksliniecisko noformējumu, un viņai arī bija jātiek galā ar ļoti daudziem  matemātiskas dabas un loģistikas jautājumiem – ko un kā kustināt –, jo, kad aktieri atnāk, ļoti precīzi jāzina, kas viņiem ir jādara. Mēs arī, starp citu, sadalījām tēlus – viņa zīmēja cilvēku tēlus, es zīmēju dzīvnieku tēlus. Jā, mums ļoti plūdena tā sadarbība.

Aktieriem nebija grūti iestāstīt, kas tas tagad būs?

Nē, viņiem ļoti patika. Tikko viņi ieraudzīja pirmo videomateriālu, kas bijis samontēts, [sava] darba augļus, bija ļoti aizrauti ar visu procesu. Arī pirms tam, protams. Tikai pirms tam tā bija vairāk tāda meklēšanās, mēģinot saprast, kas tas ir, un tad, kad tu redzi jau pirmo rezultātu, tā apetīte rodas arvien vairāk un vairāk.

Miniseriāls – šobrīd cik sērijas?

Trīs. Seriāls ir tapis sadarbībā ar “KultūrElpu”, kas bija pavasarī izsludinātais Valsts kultūrkapitāla [fonda] konkurss. Mums tika piešķirts finansējums pirmajām trīs sērijām. Ceram uz vēl. 

Trīs ir par maz. Uzreiz jau liekas, ka par maz. 

Mums arī šķiet, ka jābūt vēl. Mēs ceram ļoti, protams. Bet jebkurā gadījumā, rēķinoties ar to, ka iznākums var būt visāds, tas trīs sēriju cikls pats par sevi arī būs tāds pilnasinīgs. Trešajā sērijā kaut kādu intrigu apzināti neatstāsim, tīri ar tādu domu – ja nu neiet. Lai gan negribas tā domāt par to. 

Pirmo sēriju, ka jau teicu, var redzēt. Kā ar otro, trešo – tur pirmizrāde jāgaida?

Katru pirmdienu.

Var skatīties jebkurā laikā? 

Jebkurā laikā, protams. Pirmās trīs sērijas būs par brīvu pieejamas gan Latvijas Leļļu teātra “YouTube” kanālā gan “Facebook” lapā. Tātad – otrā sērija nākampirmdien, trešā attiecīgi aiznākampirmdien, pusseptiņos vakarā. 

Pirmā sērija – dusmas, pēc tam?

Prieks un bailes.

Un idejas par nākamajām sērijām ir? 

Ir.

Edgar, jūs esat saistībā ne tikai ar Leļļu teātri, bet arī ar neatkarīgā teātra apvienību “kNOT Theatre”. Tur arī ir aktivitātes. Varat pastāstīt, uz ko aicināt? Cik lielā mērā tas ietekmē pamatdarbu?

Viens otru papildina, teiksim tā. Tas jau, man liekas,

ir veselīgi un atsvaidzinoši – arī kaut kādā pilnīgi citā žanrā padarboties.

Starp citu, liela daļa “kNOT Theatre” aktieru ir no Leļļu teātra. Piemēram, mūsu pirmajā izrādē “Ved mani mājās! Vol.2” koncertzālē “Tu jau zini Kur” spēlē Rūdolfs Apse un Elīna Bojarkina, kas ir arī “Nīnas un Lekorbizjē” marionešu leļļu animatori. Tā kā nekur tālu no viņiem neesmu aizgājis. 

“Ved mani mājās! Vol.2” ir izrāde, kur mēs jau pirms pandēmijas kā komanda sanācām kopā un dibinājāmies. Bet pandēmija izdarīja savas korekcijas. Mums bija jānogaida tas laiks, kad mūsu idejas varēs nonākt pie skatītājiem. Tas vairāk tomēr ir pieaugušajiem. [..] Šajā izrādē runājam par “autsaiderismu” un piederību kādai kopienai, caur vairāk vizuāliem simboliem.

Pieaugušos pieminējāt. Vai jūs esat stingrs šīs domas piekritējs, ka Leļļu teātrim jābūt pilnīgi visiem, ka Leļļu teātris nav bērnu teātris?

Es personīgi – jā. Mēs arī tagad pētām arhīvus, dažādus dokumentālus materiālus no agrākiem laikiem Leļļu teātrī, un ļoti daudzas veiksmīgas pieaugušo izrādes ir bijušas. Padomju laikā leļļu teātrī bija iespēja pateikt to, ko tu varbūt nevarēji atļauties pateikt dramatiskajā teātrī. Tā bija brīnišķīga platforma, kurā realizēties kā māksliniekam. To var redzēt pagātnē. Jā, es uzskatu, ka Leļļu teātris pavisam noteikti ir pieaugušajiem, un to arī pierāda salīdzinoši nesenie iestudējumi, kā “Zelta zirgs”, kas bija ļoti veiksmīga izrāde. Cerams, ka nākotnē arī mums būs. 

Vai jums izdodas lauzt stereotipus, ka Leļļu teātris – tas jau ir bērniem?

Mēs varonīgi sakām pretī – nē, tas nav tikai bērniem. Stereotipus lauzt – tas nekad nav viegls pasākums, ja tā var teikt, un tas ir laikietilpīgi, tas ir ilgtermiņā un ir ļoti jāgrib. Bet, ja jau reiz viņi ir bijuši salauzti, ir bijis kaut kāds laika posms, kurā kādai paaudzei nebija jautājumu par to, vai Leļļu teātris ir bērniem, es ticu, ka mēs varam atgriezties tajā laikā, kad cilvēki domā tieši tāpat.

Jūs izgudrojāt šo sintēzi starp teātri un animāciju. Vai pieminētā pandēmija to ir stimulējusi? Vai šis bija izmisuma solis? 

Es nesaukšu šo par izmisuma soli. Jā, pandēmija iedvesmoja, ja tā var izteikties, uz šo darbu, jo tas ir pieejams digitāli – līdz ar to jebkuram skatītājam, kuram ir internets. 

Mums jau darba procesā bija skaidrs, ka, piemēram, “Nīna un Lekorbizjē” brīnišķīgi pastāvēs kā blakusprodukts arī pēc pandēmijas, jo tā ir multfilma. 

Un es domāju, ka tas varbūt arī ir tas vērtīgais, ko var paņemt no šī laika, kad mums bija ierobežojumi un visi, arī mākslinieki, metās digitālajā pasaulē, radīja daudzus digitālus darbus – ne visi, protams, bet kaut kāda daļa var saglabāties kā blakusprodukti, kā tādi mākslas darbi, kas skatītājiem ir pieejami arī ikdienā, neesot teātrī. Tā ir arī sava veida komunikācija ar skatītāju ne tikai caur izrādēm, bet arī ikdienā.

Bet gaidāt atgriešanos [teātra] “mājās”? 

Protams. Lai gan jāteic, šobrīd esam ļoti labos apstākļos – Latviešu biedrības namā mums ir ļoti labas zāles piešķirtas. Tikai to labāko var teikt. Bet, protams, mēs gaidām atgriešanos.

Atgādiniet, kad tas ir plānots? 

Es precīzi nepateikšu. Man šķiet, ka ātrākais varētu būt nākamā gada novembris. Bet nu ar būvniecības, rekonstrukcijas darbiem mēs jau zinām, kā tas ir. 

Vai ir kāds sapņu projekts, ko domājat uztaisīt, kad būsiet atpakaļ “mājās”?

Protams, ka ir, bet es varbūt skaļi to vēl negribētu teikt. Bet idejas ir. Ir arī idejas šim brīdim, ko darīt tālāk.

Kā teātra kolektīvs, trupa ir izmainījusies šajos apstākļos – vai to varu jums prasīt? Vai jums ir viedoklis par “trimdas” periodu salīdzinoši ar iepriekšējo?

Šobrīd ir bijis noteikts cilvēku loks, ar ko es, strādājot Lāčplēša ielā, esmu komunicējis ikdienā. Līdz ar to es droši vien nevarētu runāt par trupu kopumā, bet nu fakts kā tāds – visi sezonas sākumā bija noilgojušies pēc dzīvā kontakta, pēc klātbūtnes izrādēm. Mums kā teātrim tas savā ziņā ir vēl papildu izaicinājums, jo 

lielākā daļa ir izrādes bērniem. Līdz ar to mēs esam teātris, kurš nevar strādāt “zaļajā režīmā”. 

Tās arī vēl ir problēmas. Tāpēc ļoti priecājamies, ka izrādes, kā jūs sakāt, ir izpārdotas, par spīti tam, ka nevaram aizpildīt visas vietas. Cilvēki pērk, un viņiem ir interese un vajadzība pēc teātra. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti