«Stand-up» ir svarīgi slikti uzstāties. Saruna ar trīs Latvijas komiķiem

Risinājums, ja neko citu neproti

Viens cilvēks uz skatuves, zāle ir pilna ar cilvēkiem, kuri gaida, ka viss, kas tiks pateikts, būs smieklīgi – tāda ir klasiskā "stand-up" jeb stāvizrādes formula. Taču komiķi nav aktieri, viņiem nevajag labi izskatīties, būt talantīgiem – jābūt savai odziņai. Un, pieaugot vecumam, iekrājas arī pieredze un kļūst vieglāk runāt par dažādiem tematiem.

Pirms diviem gadiem dibinātās kustības “Riga Stand up” līderis Antons Gerasimovs LSM.lv atzīst, ka daži komiķi uzsāk savas gaitas, jokojot par nereālām lietām, bet svarīgi, lai tematika būtu tuva pašam sev. Savukārt citi komiķi uzskata, ka neviens normāls cilvēks nenodarbosies ar "stand-up". Lai arī reizi mēnesī notiek sieviešu "stand-up", viņas saprot, ka to darīt nevajag – kāpēc tērēt laiku ar to, ja var strādāt normālā darbā? 

“Tas ir stulbi pat Amerikā, bet šeit, kur vispār nav industrijas, nav nākotnes, ir vēl stulbāk to darīt. “Comedy Latvia” jau četrus gadus pelna ar to naudu, taču mēs nepelnām tik daudz, lai pamestu pamatdarbu,” uzskata “Comedy Latvia” komiķis Aleksandrs Guzenko. Turklāt komiķis atzīst, ka pelnīt labi ofisā un pelnīt labi komēdijā ir divas dažādas lietas: “Es mēģinu būt foršs komēdijā, bet varbūt es meloju un pēc diviem gadiem atgriezīšos ofisā un raudādams lūgšos, lai mani ņem atpakaļ”. "Stand-up" ir risinājums, kad saproti, ka neko citu nemāki darīt un jokošana ir vienīgais, ko proti.

Profesija kā daļa no personības

Ir grūti apstrādāt savu veidolu no un līdz, regulāri rakstīt smieklīgus jokus, testēt tos uz dažādajām auditorijām un neaizmirst par pašattīstību. Komiķis nav vienkārši pagalma puika ar anekdošu krājumu, bet gan filozofs, kurš ir spējīgs pasniegt savu domu skaidri, smieklīgi un ar jēgu.

“Man īsākie joki ir 3-4 vārdi, kurus pusgadu esmu malis galvā, mēģinot kaut kā pareizi salikt un smieklīgi izlocīt,” LSM.lv atklāj “Comedy Latvia” pārstāvis Maksims Trivaškevičs. Komiķis raksta "one line", kur joki ne tikai nav balstīti uz personīgo pieredzi, bet arī nav savstarpēji saistīti, ļaujot apspēlēt no visām pusēm jebkuru dzīves situāciju tā, lai sagādātu prieku ne tikai pašam sev, bet arī publikai.

Tomēr, kamēr vieniem tas ir veids, kā izklaidēties, citiem tas ir pašaizsardzības mehānisms. Daudzi slavenie komiķi reiz ir cietuši no "bulinga" (verbāla, psiholoģiska un fiziska agresija, kuru kāds kolēģis vai kolēģu grupa darbavietā pastāvīgi vērš pret citu personu vai personām, - red.), un ir jāsaprot, kā izdzīvot, integrēties vidē, kur uzvaru gūst pārākais.

Guzenko atklāj, ka pats galvenais un arī grūtākais ir atrast sevi. Bet vajag atrast to savu piegājienu jokiem, savu personību, sevi uz skatuves. Bērnībā komiķis zināja kādas tūkstoš anekdotes, un tās palīdzēja saskatīt jēgu grūtos brīžos:

“Piemēram, es jokoju par savu izskatu, par to, ka esmu resns, par to, ka man dzīvē slikti iet, un tajā pašā minūtē, kad cilvēki smejas, tu atbrīvojies.

Tas ir apmēram tas pats, kas, atnākot uz tusiņu, uzreiz pateikt, ka tu esi resns. Neviens neko nevarēs pateikt, jo es pats to jau pateicu. Un nav interesanti skatīties uz džeku, kurš ir smuks un kuram dzīvē viss labi iet – tur nav, ko stāstīt, tur nav, par ko pasmieties. Kur ir joki?”

Kvalitāte līdz ar kvantitāti

Amerikā cilvēks ir atzīstams par labu komiķi tikai pēc desmit uzstāšanās gadiem, tāpēc viņi uzstājas katru dienu. Latvijā šobrīd "Open mic" - tā saucamais brīvais mikrofons - notiek dažādos bāros līdz trim reizēm nedēļā, un komiķiem ir iespēja notestēt savu jauno materiālu ne tikai savā apvienībā, bet arī ciemojoties pie biedriem no “Riga Stand up”.

“Ja joks nav smieklīgs vienu reizi, tas neko nenozīmē. Tu vari pārtaisīt viņu, mainīt intonāciju vai uzlikt uz pauzes. Cilvēkiem nepatīk dzirdēt vairākas reizes vienu un to pašu joku, bet tas ir vienīgais veids, kā tu vari attīstīt savu materiālu”, stāsta Guzenko. Biežāk uzstājoties, vairāk izproti savu personību. Attiecīgi 90% ir uzstāšanās, kamēr atlikušie 10% – joku rakstīšana. 

Neviens cilvēks nevar uzreiz pateikt, vai uzrakstītais joks ir smieklīgs. Katram komiķim ir bijušas ļoti daudzas sliktas uzstāšanās. Tāpēc ir svarīgs pirmais joks, pirmais vārds, jo ne tikai komiķis baidās, bet arī publika. Baidās, vai tas ir pareizi, ka viņi tērē laiku un naudu uz šo izrādi. “Standarta temats, par kuru uzreiz var pajokot – esi tu pats, īpaši, ja cilvēki nezina, kas tu esi. Tomēr arī to odziņu vajag piemest ik pa laikam,” stāsta Trivaškevičs. Izrādēm nav sižeta, bet tajās ir subjektīvais skatījums uz aktuālām lietām. “Ja cilvēki atnāk uz "Open mic" un tas nav labs, tas ir pilnīgi normāli, jo mēs paši nezinām, kuri joki strādās.

Iepriekš bija tikai Jānis Skutelis, kurš atnāca un pateica, ka ir smieklīgs. Cilvēki teica “jā”, jo nebija, ar ko salīdzināt.

Viņš, protams, ir profesionāls, bet tas, ka viņš bija viens, nav normāli,” uzskata Guzenko.

Veiksmīga joka recepte

“Cilvēki mīl unikālus komiķus, tāpēc arī jokus vajag rakstīt pašam – tad arī cilvēki sāks tev ticēt. Protams, var sijāt citu komiķu materiālu, un tas ir jādara, bet tikai, lai zinātu, kas ir augsts līmenis,” iesaka Gerasimovs. Vajag sēdēt un rakstīt un necerēt, ka pēkšņi atnāks iedvesma, jo, gaidot iedvesmu, tas var būt viens joks mēnesī, un varbūt viņš nemaz nebūs labs. “Smadzenes arī ir muskulis, kurš jātrenē, un, jo ilgāk to trenē, jo biežāk viņš pats sāks producēt jokus”.

Ir dažādas joku formulas, taču tās negarantē, ka pats joks būs veiksmīgs. Ideāli, ja cilvēki domā, ka komiķis prot interesanti stāstīt, improvizēt, bet patiesībā viss jau ir iepriekš sagatavots, pārbaudīts, prātā izveidojot sasaistītu kompozīciju, kurā katram jokam ir attiecīgi izvēlēta vieta.

Protams, arī "stand-up" pasaulē cilvēki zog materiālu, nāk uz "Open mic" un stāsta jokus no interneta. Te nav savas redakcijas, kas nosaka, kādus jokus teikt – to nosaka komiķa personība. “Komēdijā nevajadzētu būt aizliegtām tēmām, par jebkuru tēmu var pajokot, ja tas ir gaumīgi un smieklīgi pasniegts joks, tomēr nevajadzētu jokot tikai par acīmredzamo”, uzskata Trivaškevičs. Turklāt nevar apgalvot, ka Latvijas iedzīvotājiem nav humora izjūtas un ka viņi ir noslēgti.

Salīdzinot ar Krievijas publiku, viņi ir pašironiski, smejas par visu: nāvi, Hitleru, ebrejiem, holokaustu, politiku, latviešiem, krieviem. Gerasimovs uzskata, ka, iespējams, tas ir tādēļ, ka Krievijā cilvēki jau ir dzirdējuši augstāko humora līmeni. Un, lai arī Latvija ir maza valsts, tas ļoti palīdz žanram attīstīties – cilvēki nāk uz izrādēm, jo viņi nezina, kas ir "stand-up", kas ir cilvēks, kurš uzstājas, bet redz, ka uz plakāta rakstīts - komēdija.