Sadaļas Sadaļas

Kultūrdeva

Kultūrdeva

Kultūrdeva

Laikmetīgās mākslas festivāls “Survival Kit” diskutē par novecošanu

“Kultūrdevas” izbraukuma raidījums Eduarda Smiļģa Teātra muzejā!

Spēlēt sevi. Saruna ar JRT aktieriem Baibu Broku un Vili Daudziņu

Jaunā Rīgas teātra aktieri Baiba Broka un Vilis Daudziņš kopā spēlējuši daudzās izrādēs, bet nesen nosvinējuši pirmizrādi izrādei “Dublinieši Miera ielā”. Izrādes režisors Pēteris Krilovs devis neparastus aktieriskus uzdevumus – būt uz skatuves gan pašiem savā “ādā”, gan iejusties Džeimsa Džoisa stāstu varoņu tēlos. Kā abi spriež LTV raidījumā “Kultūrdeva”, režisoram Krilovam gadu laikā izveidojies “precīzs rentgena skatiens”, kas uzreiz ierauga aktieri un spēj nošķirt "falšo un ne-falšo".

Henrieta Verhoustinska: Jums ir bijuši daudz kopīgi darbi, piemēram, izrāde “Mans nabaga Marats”, kura piedzīvotu savu piecpadsmitgadi. Atliek novēlēt, ka “Dublinieši Miera ielā”, jūsu jaunā izrāde, arī piedzīvos piecpadsmit gadus, bet diez vai tas ir iespējams, jo tur viena no tēmām ir jaunie aktieri, kuri nebūs vairs jauni pēc piecpadsmit gadiem.

Vilis Daudziņš: Tas bija viens no iemesliem, kādēļ mēs beidzām spēlēt “Manu nabaga Maratu”.

Jo jūs pāraugāt visus vecumus…

Vilis Daudziņš: Pirmajā cēlienā Baibai ir piecpadsmit, sešpadsmit gadi. Mums ir septiņpadsmit, un tur onkuļi uznāk virsū uz skatuves. Man dēls piedzima tieši tad, kad mēs iestudējām šo izrādi. Piecpadsmitgadīgs puisis uzkāpj uz skatuves manā augumā, jocīgi skatīties, kā laiks iet.

Atgriežoties pie “Dubliniešiem Miera ielā”, vai “dublinieši” ir arī rīdzinieki?

Baiba Broka: Jā, “Dublinieši Miera ielā” – tas uz to pilnīgi skaidri norāda. Tas nav nekāds pārpratums vai nejaušība, tie esam savā ziņā arī mēs. Lai gan domāju, ka mēs savā ziņā mazliet spēlējam sevi. Tas ir arī dramaturga redzējums par mums katru. Tā ir viltīga spēle.

Jā, jūs tur spēlējat arī Baibu Broku un Vili Daudziņu. Vai tās nav grūtākās no lomām, kas jums tur ir jāspēlē?

Baiba Broka: Es uzreiz pateikšu, ka Vilim ir citādi, bet man ir grūtāk… Neteiksim, ka to ir grūti spēlēt, bet būt katru izrādi un spēlēt to, ka es it kā nezinu, ka zālē ir skatītāji, ka tā esmu es un neesmu es. Tas ir sarežģīts mehānisms, kurš ir jāsaprot, kā darbināt. It kā vienkārša lieta – spēlēt sevi, bet patiesībā tā ir ļoti viltīga lieta.

Vilis Daudziņš: Man arī nav viegli, nemaz nav viegli, bet

man kļuva drusciņ vieglāk, kad es sapratu, ka es spēlēju nevis sevi, bet to, ko dramaturgs Matīss Gricmanis par mani domā. Viņi izdomā to Vili Daudziņu.

Izrādes pamatā ir Džeimsa Džoisa stāsti, kas varbūt ir mazāk zināmi nekā “Uliss”, kaut gan viens no ir varoņiem Stefans Dedals, kurš ir pārceļojis šajos stāstos no “Ulisa”. Dramatizējumu ir veidojis Pēteris Krilovs sadarbībā ar Matīsu Gricmani, un viņi to ir nosaukuši par scenāriju. Kāda ir jūsu interpretācija? Kāpēc tā nav luga, kāpēc tas nav dramatizējums, kāpēc tieši scenārijs?

Baiba Broka: Man liekas, tādēļ ka scenārijs un vispār kino forma paredz lielāku, plašāku amplitūdu, lielākas iespējas dažādot… Tomēr teātris prasa dramaturģiju, priekšstats būtu klasiskāks. Ir notikums, kulminācija, atrisinājums, strukturētāka dramaturģija… Šajā gadījumā, kino scenārijā, stāstījums iet ļoti dažādi, nevienmērīgi, asociatīvi un metaforiski, atmosfēriski asociācijas savieno dažādus gabalus, un tas, manuprāt, kino ir plašāk. Protams, Pēteris nāk no kino, tas viņam ir tuvāks. Arī tie vairāki plāni, piemēram, skats aiz loga, priekšplāns, spēle.

Vai tam, ka Pēteris Krilovs ir bijis jūsu abu divu pedagogs dažādos laikos, bija nozīme, iestudējot šo izrādi?

Vilis Daudziņš: Protams.

Baiba Broka: Absolūti.

Jūs atgriezāties laikā?

Baiba Broka: Nē, es nekādā laikā neatgriezos. Tādā ziņā laiks iet uz priekšu, un Pēteris ļoti labi velk to līdzi, uzrāda visu. Tu ieraugi to, kas ir noticis tagad. Mēs neiekrītam vecos laikos, mēs esam šajos laikos, šeit un tagad. Tieši tādi, kādi esam – izmainījušies, dažādu pieredžu mainīti, dažādu uzslāņojumu pārņemti, kurus Pēteris ar tādu mazu cirvīti skalda nost. Un visus mūsu štampus, visas mūsu aizsargreakcijas un drošās teritorijas meklēšanas. Pēteris uzreiz ierauga aktieri. Tā ir ļoti liela veiksme, ka tieši šajā brīdī Pēteris mūs atkal paņēma pie dziesmas.

Vilis Daudziņš: Jā, Pēterim ir gadu laikā izveidojies precīzs rentgena skatiens par falšo un ne-falšo, par mānīšanos un dzīvošanu, īstu eksistēšanu, cik nu īsta tā teātrī ir, bet par godīgu atrašanos uz skatuves. Protams, ka šie muskuļi un pieredze viņam ir uzaudzēta ar gadiem aizvien vairāk un vairāk. Braucot šurp, es paskatījos, cik viņam bija gadu, kad es viņu pirmo reizi satiku. Viņam bija četrdesmit gadi.

Viņš bija jaunāks nekā tu šobrīd.

Vilis Daudziņš: Jā, nekā es tagad. Mēs ar viņu esam pazīstami jau trīsdesmit divus gadus. No tā brīža, kad es viņu pirmo reizi ieraudzīju Daugavpilī kā iestājeksāmenu komisijas vienu no dalībniekiem, un domāju, kas tagad būs.

No kreisās: Baiba Broka, Vilis Daudziņš

Baiba, Alvis Hermanis ir nosaucis tevi par savu ideālo aktrisi. Vispār Alvis Hermanis par mūsu paaudzes “septītnieku” ir izteicies, ka tie ir pasaules klases aktieri Jaunajā Rīgas teātrī. Kas ir unikālais, kas atšķir Jaunā Rīgas teātra aktierus no citiem? Vai jūs esat to mēģinājuši sev noformulēt? Vai varbūt Alvis jums to ir izstāstījis?

Vilis Daudziņš: Ir ļoti grūti sevi vērtēt, atbildēt uz šādu jautājumu ir neiespējami, tas ir jājautā kādai trešajai personai. Mēs uz to atbildēt nevaram.

Baiba Broka: Es varu atbildēt par to, kādi aktieri man patīk, un varu tikai iztēloties, ka varbūt es esmu tāda aktrise.

Man patīk tādi aktieri, kas tiešām spēj iemiesoties lomā, un lietot sevi šai lomai.

Visu savu psihofiziku, kuri domā, ir ļoti jūtīgi, vērīgi, uz partneri orientēti, ļoti patstāvīgi. Viņi nesagaida visu no režisora, ir gatavi līdzdarboties, viņiem ļoti interesē šī profesijas, ka tā nav nejaušība, laika aizpildīšana. Vārdu sakot – komplekss raksturojums, kādi aktieri man patīk, un kāda es gribētu būt.

Vilis Daudziņš: Jā, es esmu ļoti pateicīgs Alvim, ka viņš savulaik mūs provocēja un aicināja būt mākslas darba līdzautoriem ļoti lielā mērā. Tas visvairāk bija redzams “Latviešu stāstos”. Pēc “Latviešu stāstiem” un visas sērijas, kur mēs veidojām izrādes, ņemot par pamatu kaut kādu tēmu un paši veicot to izpēti, liekot kopā to, kas mums tur sanāk. Kopā ar Alvi mēs radījām savu teātri, kaut kādu pilnīgi jaunu, varētu pat teikt, virzienu. Tas mūsos, protams, audzināja patstāvību, atbildību par to, ko mēs darām. Protams, tas arī nozīmē lielu iedziļināšanos gan literatūrā, gan cilvēkos, gan pētāmajā materiālā. Tā ir tāda uzmanīga skatīšanās uz dzīvi, tā mums piemīt.

Baiba Broka: Vēl man liekas, ka ir ļoti svarīgi būt elastīgam, kas ļāva izdzīvot lielām Dailes teātra aktrisēm kā Vijai Artmanei vai Lilitai Bērziņai, ka viņas spēja pielāgoties dažādiem stiliem. Gan patosa pilno teātri nest ar pilnu enerģiju, pēc tam būt ļoti sadzīviskā teātrī, piedalīties kino. Tā elastība, tā ir viena no būtiskām īpašībām. Arī spēja jebkādu režisoru ieraudzīt, ko tad īsti viņš grib, un pielāgot savu aparātu spēlei, kādu viņš piedāvā. Neaizvērties pret kaut ko dīvainu un neparastu, uzreiz nesaprotamu. Tādu teātra veidu, kāds nav man tuvākais, bet kaut kā saprast, kādā veidā tieši to, viņam raksturīgo, es varu izcelt vai nest tālāk. Mums arī ir tāda iespēja, teātrī strādā diezgan dažādi režisori.

Piemēram, ja ir pastrādāts pie Ulda Tīrona vai pie Gata Šmita, vai Alvja Hermaņa, vai pie Pētera Krilova, – tur visu laiku ir jākrīt kā kaķim uz četrām un jāsaprot, kādu savu instrumentāriju man tagad pielietot.

Jums šobrīd pievienojas arī jauni aktieri, studenti no Alvja Hermaņa kursa, un izrādē “Dublinieši Miera ielā” Matīss Ozols un Sabīne Tīkmane jau spēlē lielas lomas. Vili, kādā nesenā intervijā esi izteicies, ka attiecībā pret jauno paaudzi esi mīlīgs pedagogs.

Vilis Daudziņš: Jā, tā ir sanācis, jo mēs pandēmijas laikā ar jauniešiem uztaisījām “Latviešu stāstus”, un novembrī publika tos ieraudzīs. Man bija iespēja ar viņiem pastrādāt. Atceroties, kā darījām to mēs, kā tas ir, ja tev uzdod atrast vienu cilvēku, un, piemēram, uztaisīt trīsdesmit minūšu izrādi par viņu, lai mēs saprastu, kas tas par cilvēku, un tam vēl būtu ne tikai dokumentāls pierādījums, bet arī poētisks vispārinājums, mēs kaut ko saprotam arī paši par sevi. Kas ir šī cilvēka skaņa, intonācija. Ļoti interesanti, un tad es sapratu, cik daudz Pēteris zina  un cik daudz viņš prot. Jo intuitīvi es saprotu, ka kaut kas ir garām, intuitīvi es jūtu, ka man vajadzētu tam jaunietim palīdzēt, pateikt, bet man nav īsto vārdu, man nav īstā piemēra. Pēterim vienmēr šis īstais vārds un īstais piemērs ir, lai pateiktu, kā. Tas ir apbrīnojami. Ar to nepiedzimst, to var tikai sastrādāt gadu laikā.

Jaunajā Rīgas teātrī šosezon esmu redzējusi trīs jaunās izrādes – “Krizantēmas”, “Dublinieši Miera ielā” un “Klāva tantes skūpsts”, un tūlīt redzēšu “Sievietes un vīriešus”. No šīm četrām izrādēm tu spēlē trijās, Baiba, vai tev ir tāda sajūta, ka tavas lomas jau konkurē cita ar citu?

Baiba Broka: Nekādā gadījumā, jo tās ir tik dažādas. Es tieši gaidu, lai ātrāk mainās.

Kad ir ilgāk jāspēlē viena izrāde, tad liekas “Nu, labi, labi, varam jau nākamo”. Man patīk tā maiņa, tajā es uzlādējos.

Esat ne tikai radītāji, bet arī kultūras lietotāji. Vai jums pietiek laika aiziet uz kādu citu teātri, izstādi vai koncertu?

Baiba Broka: Tieši pēdējā laikā nav sanācis. Televīzijā noskatos kādu koncertu, vakarā pēc izrādes. Tāds brīdis, grēks sūdzēties… Mums labāk patīk strādāt, bet, jā, kā ir, tā ir.

Šogad ir arī simt gadu jubileja mūsu teātra korifejam Oļģertam Kroderam. Vilis Daudziņš ir Krodera fonda valdes loceklis un pašrocīgi izgatavo nozīmītes, ko piesprauž Krodera balvas laureātiem. Vili, kāpēc tu iesaistījies Krodera fondā, ko tev tas nozīmē?

Vilis Daudziņš: Evita Sniedze uzaicināja. Man tā doma iepatikās. Mēs esam tur brīvprātīgi pieci vai seši cilvēki, kuri paši lemj, kam piešķirt. Parasti tas notiek pie Mārtiņa Vilkārša kundzes Ingrīdas dzīvoklī, un mēs lemjam šos lielos, ļoti svarīgos jautājumus.

Kroderam kā aktierim ir bijušas divas izrādes Jaunajā Rīgas teātrī – “Liesmojošā tumsa” un “Kaija”. Baiba, vai tev ir sanācis sadarboties ar Kroderu?

Baiba Broka: Diemžēl nē. Vispār es cerēju, jo viņš taisīja mūsu teātrī “Sarkangalvīti un vilku”, un Sandra Kļaviņa bija Sarkangalvīte. Es tajā brīdī darīju kaut ko citu, kaut kā nav sanācis. Man ar Kroderu ir bijušas ārpus izrādes attiecības, siltas un ieinteresētas, bet strādāt kopā kā ar režisoru man nesanāca. Par to man tiešām ir žēl. Pa īstam žēl.

Sarunas noslēgumā lūgšu jums padalīties ar pašiem tuvākajiem plāniem?

Baiba Broka: Man ir divdesmit četras izrādes oktobrī. Es domāju, ka būs ļoti jāpiepūlas, lai tos sešus vakarus pavadītu kādā citā teātrī. Es nesūdzos. Tas būs liels pārbaudījums nospēlēt tik daudz izrāžu, jo tas bija sākumā, kad mēs ienācām teātrī, bija divas izrādes dienā, Bērnu rīti, kas bija sestdienās vai svētdienās. Tad savācās ap divdesmit piecām izrādēm. Redzēs, interesanti.

Vilis Daudziņš: Visticamāk, man būs jāpadomā, kā noformēt līdz galam “Latviešu stāstus”, jaunos “Latviešu stāstus” ar jauniešiem. Tās būs veselas trīs pirmizrādes, trīs vakari. Ir iekārtota atsevišķa, maza telpiņa, absolūts tuvplāns, piecdesmit skatītāji to skatīsies.

Skatītāji varēs ieraudzīt tuvplānā mūsu jaunos kolēģus.

Tas ir mans tuvākais šī gada plāns. Par nākamā gada plāniem mēs neko nezinām. Dažas lietas mēs zinām, bet redzēs, kā tas viss sakārtosies.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt