100 Latvijas pirmizrādes

"Ezeriņš" Nacionālajā teātrī (2014) - šarmantās un godalgotās šausmas

100 Latvijas pirmizrādes

Romualda Grīnblata "Rigonda" (1959) - vēl nebijusi oriģinalitāte Latvijas baleta pasaulē

"Stāsts par Kasparu Hauzeru" Jaunajā Rīgas teātrī (2002) - absolūts mākslas darbs

Smeldzīgais «Stāsts par Kasparu Hauzeru» Jaunajā Rīgas teātrī – profesionāli absolūts mākslas darbs

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 5 gadiem.

Iestudējums "Stāsts par Kasparu Hauzeru”, kas pirmizrādi Jaunajā Rīgas teātrī piedzīvoja 2002. gada 8. novembrī, bija vairāk nekā īpašs. Režisors Alvis Hermanis saka – vienmēr jau griboties novilkt līniju starp dzīves realitāti un mākslu, bet kā likums - tā vienmēr esot izplūdusi: "Šis bija ļoti uzskatāms gadījums, kad mākslinieka jeb Māra Liniņa dzīve bija pilnībā saplūdusi ar paša Kaspara Hauzera tēlu. Māris bija liels dīvainis – kur viņš tāds bija radies? Neviens nesaprot…”

Bet pats sākums bija tāds. "Savulaik uz mani stipru ietekmi bija atstājusi Vernera Hercoga filma par Kasparu Hauzeru,” stāsta Hermanis. Tas ir reāls notikums, ka Vācijā viens zēns uzauga zirgu stallī kā tāds Mauglis – cilvēku pasaulē nonākdams, viņš ne runāt mācēja, ne citu ko. Daudzi rakstnieki interpretējuši šo stāstu, bet mūsu gadījumā lūdzu talkā vācu dramaturģi Karolu Dīru, kura sēdējā Vācijas bibliotēkās un vāca dokumentālus materiālus – tiesu protokolus, avīzes."

"Kā jau visas mūsu izrādes, arī  šī bija par vientulību un to, ko cilvēkam nozīmē iekļauties sociumā," saka Hermanis.

"Mūsu triks bija tāds, ka pieaugušos spēlēja mazi bērni, bet mūsu lielie aktieri, ģērbušies melnās drēbēs, it kā neredzami, viņus vadīja. Ideja pa taisno bija nozagta no japāņu teātra, kur aktieri kopīgi vada vienu lelli. Bērni bija nogrimēti kā pieaugušie, un skatītāji aktieru sejas ieraudzīja tikai izrādes beigās, uz paklanīšanos. Aktieri, kuri bija pieraduši spīdēt galvenajās lomās, šajā izrādē bija neredzami."

Taču viens aktieris Jaunā Rīgas teātra trupā bija ļoti īpašs: "Tas bija Māris Liniņš, kurš ideāli atbilda Kaspara Hauzera tēlam. Vēl arī Aleksandrs Radzēvičs, kuru daudzi pazīst kā zelta cilvēciņu Vecrīgā, mums spēlēja pat vairākās izrādēs. Tas bija tā viltīgi izdomāts, jo arī Hauzers, tikai šķietami būdams pieaudzis cilvēks, īstenībā spēra savus pirmos soļus civilizētā pasaulē.”

"Alvis Hermanis radījis emocionāli satriecošu un poētiski izsmalcinātu vēstījumu par citādā ciešanām vienādo sabiedrībā,” raksta Silvija Radzobe, slavējot saliedēto komandas darbu un Māri Liniņu Hauzera lomā, kurš raisa apbrīnu ar galējo patiesīgumu.

Undīne Adamaite savukārt raksta, ka "Māra Liniņa iemiesotais Kaspars Hauzers ir reāls melu detektors. Viņa dēļ šajos 33 stāstos nav nekā no lētas koķetērijas vai flirta ar patoloģiju”.

Undīnes Adamaites vērojums 2002. gadā – ka šī ir vislēnākā un skatītājiem visatvērtākā Alvja Hermaņa izrāde.

"Uz skatuves bija sešas klavieres, bet nelaime bija tā, ka tikai viens no mūsu aktieriem bija ar pianista pieredzi,” atminas Alvis Hermanis. "Man teica, ka garderobē strādājot viens zēns, kuram ir muzikālā izglītība. Palūdzu viņu talkā. Tas bija Jēkabs Nīmanis, un ar to arī sākās viņa galvu reibinošā karjera teātra mūzikas laukā.”

Jēkabs Nīmanis
Jēkabs Nīmanis

"Tobrīd kompozīciju studēju fakultatīvi, bet nemēģināju sevi apliecināt šajā statusā,” stāsta Jēkabs Nīmanis. "Tagad, ar laika distanci raugoties, varu teikt – Alvis ir no tiem režisoriem, kurš ļoti skaidri redz ainu un dod precīzus uzdevumus. Pamattēma šīs izrādes mūzikai ir Kloda Debisī "Pēdas sniegā" – tas ir neticami poētiski dziļš, varam tajā iegrimt un pazust.”

Režisors smaida, ka arī aktieriem vajadzējis spēt improvizēt, tāpēc uz taustiņiem ar flomāsteriem bijis sazīmēts, kādā secībā tie jāpiesit.

"Vēl bija smilšu kaste, mazs dzīvoklītis. Arī ponijs bija uz skatuves, jo Hauzera pirmais teikums, kad viņš iemācījās runāt, bija, ka "es gribu būt jātnieks, kā mans tēvs bija". Tā visa bija spēle ar mērogiem."

Galvenajā lomā bija Māris Liniņš (1963–2004), pārējās lomās – Regīna Razuma, Baiba Broka, Guna Zariņa, Vilis Daudziņš, Ģirts Krūmiņš, Kaspars Znotiņš, Aleksandrs Radzēvičs, kā arī Emīla Dārziņa Mūzikas skolas audzēkņi Margarita Balanas, Lienīte Kostanda, Marta Sausiņa, Pēteris Ligers, Didzis Linde un Dmitrijs Graņicins.

"Atceros, Alvis Hermanis pirmkārt meklēja muzikālus bērnus – nāca arī uz Dārziņskolu,” atminas Marta Sausiņa, kurai visciešāk bijis jāstrādā kopā ar Regīnu Razumu. "Regīna bija ļoti jauks cilvēks! Vilis Daudziņš mūs vienmēr uzjautrināja, bet Ģirts Krūmiņš lika būt nopietniem – galu galā, arī viņš bija nopietnais tēls.

Pārējās dāmas – Regīna Razuma, Baiba Broka, Guna Zariņa – mums, meitenēm, iemācīja būt dāmīgām.

Visi bijām stīdzinieki, un daudzi no mums pie mūzikas esam palikuši joprojām – Lienīte Kostanda ir vijolniece Vācijā, es esmu mūzikas skolotāja, Margarita Balanas ir Vācijā, bet Didzis, mums par pārsteigumu, iestājies armijā. Kad izrādi skatos tagad, saprotu, ka tā izrāde ir diezgan smaga.”

"Profesionāli absolūts mākslas darbs. Bez ilūzijām par cilvēka dzīves jēgu un vērtību – "no zemes tu esi ņemts, par zemi tev atkal jāpaliek"," toreiz rakstīja Lilija Dzene.

Šis ir darbs, kurā ir sabiedrības kritika – bet pats stāsts būvēts kā liela brīnīšanās par savu eksistenci. Noskaņa ir maģiska, tā absolūti izmaina to laiku uztveri. Tas ir tas, uz ko tiecas mūzika un teātris tīrā veidā. Izrāde guva ļoti labas atsauksmes, "Spēlmaņu naktī” ieguva balvu kā labākā izrāde,” atceras Nīmanis.

Interesanti, ka Alvis Hermanis desmit gadus vēlāk šo izrādi iestudējis arī Cīrihē – togad tā bijusi viena no labākajām izrādēm vācu valodas teātros.

"Mūsu izrāde piedzīvoja īsu mūžu, jo aizgāja Māris.

"Kaspars Hauzers" bija pēdējā izrāde, kurā viņš piedalījās, un viņa izdzišana kaut kādā veidā manās acīs saistās ar to bildi, ka viņš sēž smilšu kaudzē un tiek lēnām aprakts.

Traģiski bez gala – gan izrāde, gan konteksts. Viņš aizgāja ar vēzi, par ko pats uzzināja, būdams jau pēdējā stadijā. Mums vēl bija ieplānotas viesizrādes Vācijā, un Māris teica – varot vēl spēlēt, bet tad tas notika – ļoti strauji. Dažu nedēļu laikā viņa vairs nebija,” saviļņojumu neslēpj režisors Alvis Hermanis.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti