Jautājums un atbilžu varianti
Dumpiniecisko franču autori Fransuāzu Sagānu nereti mēdz pielīdzināt amerikāņu rakstniekam Džeromam Deividam Selindžeram, jo abu darbiem cauri vijas skarba eksistencialitātes līnija, kur cilvēks jau pusaudža gados ir vīlies dzīvē. Jaunības dullumā izraisīta avārija “Aston Martin” automašīnā, viskijs, kokaīns, azartspēles – tie ir bijuši pašas rakstnieces pavadoņi viņas dzīvē cīņā ar eksistenciālām skumjām. Tieši cilvēcisko attiecību psiholoģiski niansēts portretējums līdzās seksualitātes izpausmēm ir bijis daudzu Sagānas darbu pamatā. Savulaik, kad Sagāna sešdesmitajos gados rakstījusi lugas, tika slavēti to dialogi. Fona notikumu viņas darbos mēdz būt visai maz. Visu darbību lielākoties virza cilvēkpagriezieni. “Es netiecos atainot cilvēkus precīzi. Es cenšos iedomātiem cilvēkiem piešķirt patiesumu,” tā savulaik Sagāna teikusi izdevumam “Paris Review”.
Romāns “Esiet sveicinātas, skumjas” ir stāsts par pusaudzi Sesilu, kas pazaudējas pieaugušo pasaulē, pārāk ātri tajā topot iecelta. Viņai ir agrā bērnībā traģiski zaudēta māte, ir bezrūpīga dzīvesveida mierināts tēvs Reimons ar savu juteklisko “istabas biedreni” Elzu, ir pusaudzes draugs, padevīgais un uzticamais Kirils, un visbeidzot elegantā, inteliģentā krustmāte Anna no Parīzes, kura cenšas pasargāt Sesilu no pārlieku vieglprātīga dzīvesveida kādā piejūras kūrortpilsētā. Romānu 1954. gadā raksta jaunā, astoņpadsmitgadīgā Sagāna, bet režisors trīsdesmitgadnieks Klāvs Mellis palūkojas uz notiekošo no droša attāluma – parādot, cik cilvēcisko attiecību tīklojums ir piņķerīgs, cik kaislības labi pārklāj patiesuma un drošības meklējumus, slēpjoties aiz bezbēdīgas ikdienas.
Skatpunkts, no kura mēs ieraugām šo stāstu, nav septiņpadsmitgadnieces Sesilas acis. Katru no varoņiem dīda iekšējs nemiers. Reimons un Elza to pārvērš vieglprātīgi sadzīviskās seksuālās rotaļās, Anna – ārējā, striktā disciplīnā, Kirils – naivi pakļaujoties otram, bet Sesila aukstsirdīgi izrīkojot viņu.
Visi šai piejūras ainavā viens otram nav mērķis, bet tikai līdzeklis sava iekšējā nemiera iedomātajai remdēšanai.
Vienlaikus šķiet, ka Meļļa iestudējums “Esiet sveicinātas, skumjas” Dailes teātrī met tiltu uz šovasar Valmieras vasaras teātra festivālā pirmizrādīto vasarīgo izrādi par mīlestību un citām patikšanām pusaudžiem “Marija un zibens”. Tur Mellis bija dramaturgs un Gediņš – kustību režisors sadarbībā ar režisori Paulu Pļavnieci. Pusaudžu izrādes franciskais gars, pusaudziski skarbā vide, dinamiskie dialogi, seksualitātes robežu izaicināšana, kustību kinematogrāfiskums un noskaņu pasvītrojošās muzikālās intermedijas cieši sasaucas ar iestudējumu Dailē. “Esiet sveicinātas, skumjas” ir sava veida turpinājums pusaudža pasaules sarežgītības šķetināšanai, turpinot iniciācijas ceļu, pārkāpjot no vienaudžu vides pieaugušo samudžinātajā, nepareizas gaismas pilnā pasaulē.
Ja Valmierā tas bija zibens un badmintona turnīrs, tad Dailē tā ir nepareizā gaisma un drīzāk šahs. Režisors Klāvs Mellis kopā ar scenogrāfijas veidotājiem Anci Strazdu un Andri Kaļiņinu visus izrādes varoņus izkārto uz ieslīpi sagāztas marmora plāksnes. Vērojot izrādi, tā pārtop arī par šaha laukuma plakni. Šahs nav tikai sports, tā ir arī māksla.
Gājieni ir horeogrāfiski un režisoriski precīzi. Tur varoņi horeogrāfiski tiek bīdīti, virzīti, tuvāk, tālāk, nogāzti no kājām, pārcelti viens otram pāri. Tie klūp, paši savu vājību ceļā. Kustības sintēze ar tīro dramaturģiju, gaismu niansētību un scenogrāfijas monolītisko funkcionalitāti veido izteiksmīgu stāstu, kas ienes Dailes teātrī svaigas vēsmas.
Krist nezināmajā
Tas, ko redzam uz Dailes teātra Lielās skatuves, arī šoreiz ir Klāva Meļļa un Rūdolfa Gediņa kopdarba rezultāts. Tā ir līdzīga, niansēs izjusta skatuves valoda, katram ar saviem izteiksmes līdzekļiem, bet esot uz viena viļņa. Kustībās atbalsojas emocionālie tēlu sakāpinājumi. Vietumis varoņu ārējās attieksmes šķiet pat bērnišķīgi karikatūriskas, kur cigaretes dūma ievilkšanas žests līdzinās maza bērna spītīgai kājas pieciršanai.
Melodrāmai tik piedienoši.
Bez saldsērīguma, bet ar dzīves rūgtā analgīna piegaršu.
Skumju te ir maz. Ir daudz kaislību, kuras vada vientulība, bet izdzēš privātīpašnieciskums. Un prātā atgriežas jautājums, ko jau uzdeva izrāde “Marija un zibens”: “Vai mīlestība ir domāta tikai hipsteriem, būmeriem un pensionāriem?” Jaunais Meļļa iestudējums ir vēl viens iespējamais atbilžu variants, meklējot atbildi uz šo pašuzdoto jautājumu.
Izrāde atklāj eksistenciālas bedres. Tādās arī krīt gan tiešā, gan pārnestā nozīmē visi izrādes varoņi ainu izskaņā. Vai tā ir krišana savā zemapziņā? Dziļāk iekšējā tumsā, kurā ceļš nav saskatāms ar acīm, vien nojaušams, tāpat kā tas, kas var sagaidīt šai tumsā. To, kur paliek aktieri, pārkāpjot skatuves tālāko, ieslīpo marmora plaknes malu un krītot nekurienē, skatītājs neredz. Kritieni ir kā ļaušanās liktenim, upei, kas nes tālāk, līdz uz mirkli iznes atkal krastā. Katrreiz varoņiem atgriežoties spēles laukumā, tie atkal un atkal cenšas atsākt savu dzīvi.
Šie kritieni prātā atsauc animācijas filmu varoņu nemirstību, iekļūstot dažādās sūrās situācijās, bet katrreiz atgriežoties no jauna bez jelkādām ārējām izmaiņām, pušumiem. Taču cilvēkpasaulē ne pēc visiem kritieniem ir iespējams piecelties. Interesants fakts, ka, Sagānai sadarbojoties ar izdevēju, tolaik tikuši izskatīti vairāki varianti arī darba nobeigumam, kuru starpā pat bija arī versija par liktenīgā beigu notikuma neiekļaušanu romānā.
Ar smeldzes kārtiņu
Rakstot “Esiet sveicinātas, skumjas”, Sagānai tas bijis kādas vasaras izaicinājums pašai sev, vai pietiks pacietības pabeigt iesākto, pierakstot romānu zilās burtnīcās, laiski sēžot pie kafejnīcas galdiņa. Kad bijis gatavs, autore to parakstījusi ar savu dzimšanas gadu un iemetusi izdevējam pastkastītē. Izdevējs darbu novērtējis, ātrumā tika izvēlēts arī pseidonīms, ko tolaik jaunā rakstniece aizņēmās no pašas dievinātā Prusta darba – princeses Sagānas. Tolaik, piecdesmitajos gados, katoliski noskaņotajā Francijā šī pusaudzes brīvības manifestācija romānā veidojot romantiskas attiecības, vienlaikus neiemīloties neprātīgi tika uztverta pretrunīgi. Daļa kritiķu savulaik pat apšaubīja grāmatas “Esiet sveicinātas, skumjas” autorību, izvirzot versiju, ka to uzrakstījis kāds daudz vecāks rakstnieks, turklāt vīrietis.
Tas, ka pie darba iestudēšanas ķēries režisors Klāvs Mellis, pasludinot to par īstu melodrāmu ar gaidām un vilšanos kā neatņemamu tās sastāvdaļu, nepārsteidz. Meļļa darbus (kaut vai “Dirty Deal Teatro” triptiha daļu “Ludzas kadriļa” par diviem attiecībās apjukušiem jauniešiem) raksturo prasme izstāstīt cilvēciskos saskares punktus ar caurspīdīgu smeldzes kārtiņu, dramaturģiski veikli līdzsvarojot skumjas un sīkas dzīvesprieka dzirksteles. Tas ir savdabīgs glazējums cilvēkattiecību portretiem.
Vienlaikus šī smeldze ir atgādinājums par cilvēcisko ilgošanos, par tiekšanos pēc zilās ilgu puķes.
Nezināmā, tālā nākotne kā beznosacījuma apsolījums, bet vienlaikus līdzās arī ikdienības migla, kurā kāds solis var izrādīties liktenīgs. Arī gaismu palete, ko veidojis mākslinieks Jānis Sniķers, balansē no sadzīviski siltas, viegli laiskas noskaņas līdz stindzinošai zilgana pilnmēness apspīdētai spriedzei. Arī paši varoņi reizi pa reizei vērš uzmanību, cik nepareiza ir gaisma. Un cik nepareiza dzīve, visticamāk.
Dzirkstoši dialogi, bet skumjas kā neatņemama sastāvdaļa dzīves radītajiem attiecību līkločiem un kraujām.
Jo vairāk dzērienu un skaļāki smiekli, jo dziļākas skumjas fonā, jo spilgtāks pūdelisms jeb virspusējība attiecībās ar citiem.
Izrāde ir svaiga ne tikai formas ziņā, bet arī neierastā aktieru “komplekta” dēļ. To dažādā pieredze gan papildina stāstu, gan arī rada zināmu disonansi. Lai arī aktieru ansambļa neviendabību prāts grib skaidrot ar to varoņu lomām, tomēr Ilzes Ķuzules-Skrastiņas atturīgā, izturētā Anna un Milēnas Miškēvičas dzīvnieciski tramīgā Sesila savā izteiksmībā un precizitātē ir soli tālāk par pārējiem aktieriem. Sieviešu iekšējās nelokāmības un spēcīgās enerģijas manifests, kur abām varonēm šis spēks izrādās postošs, katru no tām novedot savā bedrē.
Vienlaikus šis solis ir arī simbolisks atrāvums šo divu varoņu būšanai no pārējo pūdeliskā dzīvesveida, ar ko izrādē tiek raksturota ārēji viegla un skaista, bet visnotaļ bezjēdzīga, bezmērķīga dzīve. Andra Buļa Reimons plūst pa dzīvi kā smilšu kāpa vējā, gaisa pilīm topot aizskalotām ar tūlītēju apmierinājumu viļņiem. Katrīnas Grigas Elza no vieglprātīgas Reimona viendienītes “istabas biedrenes” spēji pārtop melnajā atraitnē, kuras zirnekļtīkls tiek austs jau aukstasinīgi. Niklāva Kurpnieka Kirils, kura tēla nepārprotamībai un pabeigtībai pietrūka individualitātes ķermeņa valodā, ir iesprostots savās izvēlēs aklas mīlestības vārdā pret Sesilu.
Sašķiebusies pasaule
Melodrāma kā žanrs skatītājam var izrādīties pasveša, bet šādā scenogrāfiskā un dramaturģiskā risinājumā tā iegūst svaigumu, negarlaiko, bet liek pieredzēt stāstu tālāk. Lielā mērā precīzo dialogu un kustību režijas mijiedarbes dēļ. Izrāde uzskatāmi parāda, ka Lielo zāli var piepildīt teju divu stundu garumā ar stāstu bez grandiozas scenogrāfijas, bet ar askētisku risinājumu, kurā saplūst trāpīgi dialogi, kustību pārdomātība un īstās gaismas klātbūtne. Iestudējums priecē ar kustības pilnasinīgu līdzdalību izrādes formas un satura veidošanā, nevis pakārtotībā varoņu dialogiem.
Kustība šoreiz ir kailāka par vārdiem, tā ir vārdu zemteksts.
Slīpā skatuve, kas kalpo gan par franču kūrortpilsētiņas savrupnama marmora fasādi, gan par piejūras smiltīm, provocē varoņiem šķietami neattaisnojamu kājas paslīdēšanu, krišanu melanholijā un rāpšanos ārā no tās.
Fiziskums uz skatuves slīpās plaknes ir varoņu iekšējās pasaules labilitātes izpausme. Uzdevums aktieriem būt lomā, vienlaikus neaizmirstot par ķermenisko saspīlējumu un fiziskiem tā katalizatoriem, izceļ to sarežgīto emocionālo stāvokli, līdzīgi kā to bieži vien izvēlas darīt režisors Vladislavs Nastavševs. Līdzīgi termometra stabiņam, kāpjot augšup vai krītot lejup, aktieri pārvietojas pa vertikāli, shematiski atklājot savstarpējo attiecību hierarhiju. Eleganti risināts arī tuvības ainu spektrs, pa vertikāli atklājot arī to, kurp ved akts. Kādu tas ceļ pāri ikdienībai, bet kādu neizbēgami pazudina tur, kur lūst ne tikai sirdis, bet arī ticība pareizajai gaismai.
Vai visi lūzumi dzīst? Vai tos dziedē laika un atstatuma plāksteri? Līdz mirklim, kad atkal nāk devītais kaislību vilnis. Kas notiks pēc tam, atkarīgs no tā, kur tai brīdī stāvēsim. Uz klints kraujas vai siltās pludmales smiltīs.
