„Sāku ar Ieviņu, Nacionālajā teātrī kādus gadus septiņus pēc kārtas, vislabākās atmiņas no tiem laikiem, vienkārši kolosāli, neskaitāmas izrādes esmu nospēlējusi, pēc tam Valmieras teātrī – Zāra un tagad Elīna. Man liekas, ka Blaumanis ir ļoti precīzi iekodējis arī šajā Elīnas lomā tādu latviešu sievietes tēlu. Kura mīl, klusē, un gaida un cer līdz pēdējam brīdim,” stāsta Valmieras teātra aktrise Ieva Puķe.
Zigurds Neimanis šajā – jubilejas iestudējumā atkal ir Ābrams, gluži tāpat kā pirms 20 gadiem. Un Juris Hiršs tāpat ir mīlas apreibinātais Joske.
„Šo lomu es esmu atveidojis ļoti ilgus gadus, jo tā kā Blaumanis Ābramam nav devis konkrētu vecumu, viņš varētu būt 40 gadus vecs, tikpat labi arī 60 gadus vecs,” saka Nacionālā teātra aktieris Zigurds Neimanis.
Citas lomas "Skroderdienās" Zigurdam Neimanim līdz šim netika uzticētas. Līdz šim, jo šoreiz viņš ir arī uzveduma režisors
Pirmā lielā loma "Skroderdienās" šajā uzvedumā uzticēta arī Valmieras teātra aktrisei Regīnai Devītei. Izrādes jaunieši šoreiz ne īsti aktieri. Zaļo alus krūzi pa trim tukšoja mūziķi Ieva Sutugova un Nikolajs Puzikovs, tiesa, līdz ar jau pieredzējušo Kārli Neimani no Valmieras teātra.
Šajā pašā sastāvā vasarā izrādi uzvedīs arī brīvā dabā, tostarp – Druvienā.
Rūdolfs Blaumanis par savu lugu "Skroderdienas Silmačos" ir teicis: "Neaizmirstiet, draugi, ka tā ir joku luga. Esmu gribējis rādīt smieklus. Cita mērķa man nav bijis.”
Iestudējumam Rīgas Latviešu biedrības teātrī, kas Pāvela Ozoliņa režijā pirmizrādi piedzīvoja 1902. gada 30. janvārī, nebija lemta ilga pastāvēšana un kritiķu labvēlība. Jo toreiz kritiķi izrādi burtiski iznīcināja. Skarbākajā no recenzijām tā pat nodēvēta par sapelējušām drupačām un paša autora kapu zvanu. Arī skatītāji nebija labvēlīgāki un uzvedumu izrādīja vien trīs reizes. “Skroderdienu” uzvaras gājiens Latvijas teātros sākās vien pēc Blaumaņa nāves. Šobrīd bez piedzīvojumiem “Silmačos” lielākajai daļai Latvijas nav iedomājami Līgo svētki, un luga kļuvusi par visvairāk iestudēto.
"Tas ir latviešu Kabuki," saka Eduarda Smiļģa Teātra muzeja vadītājs Jānis Siliņš.
"Tieši tāpēc tas fenomens ar cilvēku notiek, ka viņš gadu no gada iet uz šo izrādi, gaidot šo pozitīvo rezultātu, - šeit ir atpazīstami tēli, un tas pat vairs nav svarīgi, kurš aktieris tas ir, bet viņš jau zina, ko šis tēls runās, kā rīkosies," skaidro teātra zinātniece Ingrīda Vilkārse.
Lakoniskā un asprātīgā veidā Blaumaņa radītie “skati no dzīves” tika pārvērsti mākslinieciskos tēlos un simbolos. Teātros aktrises savas karjeras posmus saista ar Blaumaņa sieviešu tēliem - sākot no Elīnas un Ieviņas, beidzot ar Antoniju un Pindacīšu.
"Tie visi [ir] Nacionālā teātra iestudējumi, jo tā nepārtrauktība pilnā mērā tomēr ir no 20.gadsimta vidus, no 1955. gada Amtmaņa-Briedīša iestudējuma un atjaunojumiem, tad Alfrēda Jaunušana, tad Edmunds Freibergs, tagad Indra Roga, tas pierāda, ka viņš ir visdzīvākais veids daudzām paaudzēm," uzskata Siliņš.
Interesanti, ka, izņemot kādreiz Aleksandra Leimaņa tā arī neīstenotas idejas, lugu “Skroderdienas Silmačos” neviens nav mēģinājis ekranizēt. Ne īpaši vēlīgi no tautas puses tiek uztverti arī mēģinājumi izrādi modernizēt.
"Sēžam ģenerālmēģinājumā, tur ir radinieki un draugi, un vecāki visiem aktieriem, un mums aiz muguras sēž divas kundzes. Atveras priekškars pirmajā ainā un viena kundze otrai saka: Krāsns nav pareizajā vietā!" stāsta Vilkārse.
Blaumaņa lugā viens no veiksmes stāstiem ir mazpazīstamā, tolaik Pēterburgā studējošā Blaumaņa drauga Aleksandra Būmaņa sacerētā mūzika. Tostarp teātra vēsturniekiem joprojām nav vienota viedokļa, kurš ir populāro, bet krietni vēlāk sacerēto Ieviņas, Kārlēna un Rūda līksmo dziesmu patiesais autors.
