Ielūdz Radioteātris

Jānis Ivars Stradiņš "Baumaņa lieta"

Ielūdz Radioteātris

Ilzes Šķipsnas garstāsts "Galva"

Cikls "Teātra garša". 6. raidījums. Sarunājas Silvija Bitere un Ritvars Toms Logins

Skatuve nelaiž vaļā. Sarunājas aktieri Silvija Bitere un Ritvars Toms Logins

“Saldā indes garša,” – tā Latvijas Leļļu teātra aktrise Silvija Bitere par 55 teātrī nostrādātiem gadiem un iedvesmu, kas notur uz skatuves, saka jaunajam aktierim, Jaunā Rīgas teātra studijas audzēknim Ritvaram Tomam Loginam, kurš iepriekš atpazīstamību ir guvis pavāra profesijā. “Tu strādāsi un redzēsi, jo velk tā skatuve, viņa nelaiž.”

"Teātra garša"

Jau otro gadu Latvijas Teātru darbinieku savienība īsteno projektu "Teātra Atlanti cauri laikiem", tikai šogad ar nosaukumu "Teātra garša". Šis projekts dod iespēju satikties un sarunāties dažādu paaudžu skatuves māksliniekiem par kopīgo mīlestību pret teātra mākslu un pasaules redzējumu. Projekts īstenots ar Valsts kultūrkapitāla fonda un alus darītavas "Valmiermuiža" atbalstu.

Silvija Bitere: Jaunais, daudzsološais aktieris, man ir tāds gods tikties ar jaunu aktieri. Es – norietējušā zvaigzne, un tu esi uzlecošā zvaigzne. Lai tu zinātu, kā tas ir, saņemt no publikas ziedus, jo es esmu saņēmusi ziedus klēpjiem, un tas ir ļoti patīkami. Kaut gan lielākoties tikai no bērniem. Lai saule un prieks te sirdī visu mūžu strādājot.

Ritvars Toms Logins: Paldies. Man atkal milzīgs gods pasniegt ziedus leģendai un arī parunāties, tāpēc sirsnīgi priecājos iepazīties.

Paldies!

Tad es varbūt saliešu.

Nu rādi, ko tu māki, cik es zinu, tev virtuves darbi padodas, vai ne?

Jā. 

Kā tu tik maziņš jau sāki, kā tev tas vispār ienāca prātā?

Tas ienāca prātā, skatoties kulinārijas raidījumus televīzijā. Tie iedvesmoja. Arī mans tēvs, kuram tā nav profesija, iedvesmojās un eksperimentēja, un tad es vienkārši sāku arvien vairāk un vairāk eksperimentēt, un no 14 gadu vecuma vasarās sāku arī piestrādāt restorānos

Tik jaunam ļauj?

Tieši no 14 gadu vecuma ļauj. Un tad kaut kā tas iedegās manī, jā. Tieši tas, ka caur to porciju, to ēdienu es varu izstāstīt stāstu, neko nesakot… kas patiesībā ir kaut kas līdzīgs kā leļļu teātris. Mani vienmēr ir fascinējis tas, kā caur lelli var raisīt emocijas.

Silvija Bitere un Ritvars Toms Logins

Pirmais teātra bauslis

Kā jūs sākāt ar lellēm?

Arī netīšām.

Netīšām?

Pilnīgi netīšām. Mani uzaicināja, es aizgāju uz konkursu, un mani pieņēma. Man Tīna Hercberga – leģendāra mūsu režisore – pirmajā konkursa dienā zālē, klātesot visai tai komisijai kas nu tur bija, teica: “Un tagad tev ir jārunā tā – redzi, balkons, nu tad tā lai trešajā balkonā tevi dzird.” Tas man bija viens no uzdevumiem. Un tad es runāju arī. “A, balss tev ir laba. Derēs.” Un tad visu pārējo, ko vajadzēja, es darīju. Un tad, kad es ienācu teātrī, tad viņa kā mamma, nevienu neaizvainojot, man teica: “Un tagad, kad tu iesi pa skatuvi, tad tev ir jāuzvelk kājās čībiņas vai vismaz kurpes, bet ne no āra. Ar āra apaviem pa skatuvi nedrīkst staigāt.” Un kad es nācu uz teātri, man jau bija savas čībiņas līdzi. Un līdz šai dienai man ir savas čībiņas līdzi. Šodien nepaņēmu, bet parasti vienmēr man ir līdzi, arī kad ciemos eju. Lūk, pirmais bauslis: nekad nekāpt uz skatuves ar ielas zābakiem.

Jā, tas gan.

Ar tīru sirdi, tīrām kājām, tīrām rokām. Un tā arī ir. Bet esmu daudz ievērojusi, ka staigā ar ielas apaviem pa skatuvi. Staigā cilvēki un tanī pašā laikā, kad ir brīvs laiks (es nu tā nedaru nekad), izlaižas uz grīdas un atpūšas. Nu un ko tu saki? Kas tevi mācījis kursā vai fakultātē?

Ko tieši?

Ar čībiņām pa skatuvi iet.

1. kursā mums bija izrāde, kuras scenogrāfija bija balta kaste, un ja tur uznāk ar ielas apaviem, tad to var uzreiz redzēt. 

Jā.

Man šķiet, ka Kaspars Znotiņš to bija teicis, bet mēs arī paši uzreiz sapratām. Tā bija laba sakritība, ka bija tā baltā skatuve, kas scenogrāfijā attēloja to balto, gaišo, tīro dvēseli, jaunību, un mēs tur tikai ar zeķītēm, čībiņām gājām.

Mēs ar bērniem strādājam, un tur jau nevar samaitāt viņu fantāziju, rādot nezin ko. Tīna Hercberga reiz iestudēja izrādi “Noslēpumainais hipopotams” un es tur biju vienīgā meitenīte – mērkaķīte. Un man bija tāds teksts – “Nu tad vācieties prom, tad es spēlēšos viena pati!”. Es Tīnai lūdzu, lai nomaina man to tekstu. Es nevaru to pateikt kā vienīgā meitenīte! Visi runā tā un šitā, vai manai mērkaķītei nevar būt cita leksika? Kāpēc man jāsaka “Vācieties!”, kāpēc nevar teikt “Nu tad ejiet prom”? Tīna padomāja un teica: “Labi, es tev atļaušu”. Tāds man ir bijis atgadījums dēļ tekstiem. Man ne reizi nav nācies teikt rupjības, divdomības gan.

Nu, lai vecākiem ir interesanti.

Jā. Pieaugušo izrādē “Šveiks” man likās, ka režisors Arvīds Cepurītis gan rāsies… Tur Šveiks frontē pa mežu staigā un atrod to mājiņu, kur mēs esam. Es – māte, man ir smuka meita, protams. Man prasa, vai man ir tualete. Un es saku, ka nav, atnāca zaldāti un visu paņēma. Nezinu, ko toreiz Uģis Austers man pateica, bet es nodomāju, ka man nekas vairs nav jāsaka, un parādīju ar lelli lellei it kā pliku pakaļu un aizgāju. Un starpbrīdī ātriem soļiem ienāk režisors un… es jauna, ko es atļaujos? Bet ko es varēju darīt? Tie bija dotie apstākļi. Sirds man sitas, asinsspiediens gaisā, un viņš man saka tā – “Ziniet, Silvij, es jūsos esmu iemīlējies ar katru izrādi vairāk.” Bet tā kādreiz ir, kad kaut kas sajūk uz skatuves, tad tikai sākas tā īstā...

Īstā, dzīvā spēle.

Jā. Visi ir atbrīvojušies. Bet saki man, lūdzu, kāda tagad ir attieksme pret tekstiem izrādēs? Tieši par rupjībām. Tev nav nācies lietot uz skatuves?

Man nav nācies lietot. Bet šobrīd teātrī diezgan daudz tie tiek izmantoti. Es uzskatu, ja tas ir ierakstīts un ja tas tā ir domāts, ja tam ir pamatojums, un ja tas palīdz stāstam, tad kāpēc ne. Bet ja tas ir kāds aktiera paša personīgais iekšējais pārdzīvojums, tad nē.

Tādas rupjības, man liekas, atļauties nevajag. Izdarības vēl, izcelt savu darbību var, reizēm gribi vai negribi nākas, tur ir tie dotie apstākļi.

Pirmdien prom, piektdien mājās

Bet vai sagribas izjokot kolēģus uz skatuves, vai tas ir iespējams arī leļļu teātrī?

Un kā vēl. Mums jau tur ir rokas gaisā.

Jums ir gadījies?

Nezinu, vai drīkst stāstīt. (smejas) Tas arī notika pašā sākumā, kad ienācu teātrī. Mēs iestudējām “Lāčplēsi” pie Tīnas Hercbergas. Ir ģenerālmēģinājumi, lielie runātāji runā. Koknesi spēlēja Juris Brencis. Mēs zaldātus spēlējām ar lielām lellēm – bija smagas lelles, ar koka galvām, no porolona un ādas. Širmis ir augstāk. Un Brencis runā: “Un ar brīdi nāks tas laiks, kad viņš savu naidnieku lejā grūdīs, noslīcinās atvarā. Tad zels tautai jauni laiki, tad būs viņa svabada,” un tas teksts vēl iet, bet viena roka bāžas man zem kleitas. Es toreiz tikko esmu ienākusi teātrī. Otrā sezona bija, esmu jauniņa. Es to savu zaldātu nolaižu smuki lejā un ar savu stipro roku tā iesitu, un viņš skaļā balsī bļāva: “Krupis, ko tu atļaujies?!”. Un Tīna zālē saka: “Ai, veči, tās meitenes jūs izmācīs.” Un es domāju, ka kaut kā esmu tikusi cauri. Bet ne jau es vainīga.

Tieši tā. Šobrīd būtu tiesu darbi par šādu uzvedību.

Nu tas ir tā. Bet viņš teica: “Es tev izrādīju cieņu un uzmanību!”. Es saku: “Es arī, bet kāpēc tu bļauj? Ko pārdzīvo?” Ir bijis visādi. Vīrieši vairāk atļaujas citādākas lietas savā starpā. Tad var atpogāt, kas pogājams, vai jostu….mums jau rokas ir pie lellēm.

Visādi var izjokot. Bet vai sanāk apsmieties?

Bet protams. Visi smej, ka kājas krustā. Un ir arī tādi gadījumi, kad apvainojas uz visu to. Mēs spēlējām “Sprīdīti” izbraukumos, un kad ir nopietna loma tad… un puikas iebāž spilvenus zem krekliem un tēlo grūtnieces, un staigā pa skatuvi, un visi uzjautrinās, bet Sprīdītis pēc tam staigāja pa Smilteni un teica, ka neies uz viesnīcu gulēt. Staigāja un raudāja, kamēr pāriet. Nu, tā ir galvenā loma, un tevi nes cauri. Nu kāpēc?

Silvija Bitere

Sasmejoties arī tā lelle sāk kratīties, ja?

Bet dabīgi. Ir bijuši arī trakāki gadījumi.

Kāds ir trakākais gadījums?

Ir kad iedzer un lelli atstāj vienā širmja pusē, bet viņš atnāk pie manis un saka: “Mazais, tu filigrāni spēlē,” un aiziet atpakaļ savā vietā, kamēr tā lelle nemaz nav izkustējusies. Tu vēl neesi redzējis tādas lietas.

Tādas ne.

Visa dzīve priekšā. Un vēl par tiem ziediem, kurus dāvinām viens otram. Mums jau kā bērnu teātrī kādreiz ziedus nesa klēpjiem. Vari iedomāties? Tā, ka tu nevari noturēt rokās. Bērns ir neviltots. Viņam ir sava taisnība, un viņš ir iedomājies, kas viņam patīk. Un ir gadījies, ka, piemēram, izdala ziedus un redz, ka priekš manis neiznāk. Tad viņš no tā zieda noplēsīs lapiņu un iedos man lapiņu. Un tad mēs esam pie pieminekļiem ziedus likuši, restorāni, kafejnīcas ir izdekorēti. Nedēļu braucām, un katru dienu bija divas, trīs izrādes lielos kultūras namos. Un tā 38 gadus. Pirmdien prom, piektdien mājās, pirmdien prom, piektdien mājās. Tā kā aktiera mūžs ir skaists. (abi smejas)

Mūsdienu Latvijas garša

Tagad tu man izstāstīsi, kā tu taisi ēst, no kā. Tad varēsi nest uz teātra saviesīgajiem vakariem kaut ko garšīgu.

Jā, to jau man prasa, pasūta. Ko es taisu? Man tā filozofija ir mūsdienu Latvijas garšas meklēšana. Sezonāla. Es ļoti iedvesmojos no skandināvu zemēm, kur tieši pirms 20 gadiem sākās jauna ziemeļvalstu virtuves filozofijas veidošana. Jo principā visi skandināvu pavāri gatavoja tikai franču virtuvi, līdz viens pavārs no Dānijas izdomāja, kāpēc netaisīt savai zemei, sezonai un vietai raksturīgu ēdienu, meklējot to caur dabu un vietējo produktu ražotājiem? Līdz tam ziemeļvalstīm raksturīga bija tikai sālīta vai kūpināta gaļa un pūdētās siļķes. Nu lūk, tad arī latviešu pavāri divtūkstošo gadu sākumā sāka tam aktīvāk pievērsties, bet tas sākumā arī bija tādā mārketinga līmenī vairāk. Mana filozofija bija un vēl joprojām ir, lai arī to tik profesionāli vairs ikdienā nedaru, meklēt un izcelt šai vietai raksturīgo garšu. Piemēram, Latvijas rudenī ko tik nevar atrast no Latvijas mazajām saimniecībām, no mežiem galu galā. Jaunas garšas, kuras varbūt mūsu senči jau ir izmantojuši, piemēram, zaļas kadiķogas vai ozolzīles, kuras arī var baudīt, – tas mani interesē.

Kādu indīgu augu arī var ielikt kādā ēdienā?

Indīgu var, bet tad tikai vienreiz vai arī kādam ienaidniekam, kas konkurē uz lomu (abi smejas).

Tu savai mammai taisi ēst?

It īpaši tad, kad es vēl eksperimentēju, viņai nācās pagaršot, bet man liekas, ka bieži vien viņai tas arī patika.

Tev māsiņas, brālīši arī ir?

Jā, man ir maza māsa, un es jūtu, ka arī dzīvē man bieži vien parādās lielā brāļa instinkts.

Ritvars Toms Logins

Nav ko slēpt

Pret kolēģiem – esmu kursa vecākais, un esmu ievērojis, ka manī mīt kaut kāda ne gluži aizbildniecības sajūta, bet tāda parūpēšanās vai savākšana, vai piesegšana.

Ja kāds nokavē, tad jāslēpj? Ko tu dari tādos brīžos, izdomā kaut ko vai saki taisnību?

Kursā, akadēmijas vidē, tur jau, protams, visi piesedz viens otru no pasniedzējiem. Tāda solidaritāte. Jums arī tā ir nācies kādu piesegt?

Nē, it kā nē. Nav ko piesegt. Un nav arī ko sūdzēties. Ar to ir jātiek galā. Ir bijis visādi. Bet man patīk, ja pasaka taisnību – “es aizgulējos”. Tad es zinu, ka cilvēks ir aizgulējies. Nu kurš var nenokavēt kādu reizi? Es arī esmu nokavējusi. Bet tikai vienu vai divas reizes.

Vienu vai divas reizes pa visiem šiem gadiem?

Jā, pa 55 gadiem. Vairāk nav sanācis. Tāpēc man liekas jocīgi, ka mēģina izlīferēt. Ko tikai neizdomā? “Kāzās man nozaga drēbes, un es atpakaļ netieku!”

(smejas) Nu tik traki varbūt nē. Mēs vairāk to faktu piesedzam, bet ja fakts ir zināms, tad iemeslus mēs arī īsti neslēpjam.

Nav ko slēpt. Vīrišķībai ir jābūt. Un tad ir reizes, kad režisors saka: “Nu būtu kaut ko interesantāku izdomājis.” Katrā ziņa vajag pateikt, kā ir. Tu māsiņu vāc, bija jāvāc?

Nē, es viņu vairāk iesaistīju teātra spēlēšanā. Arī spēlēju viņai leļļu teātri. Man pašam bērnībā bija bail no leļļu teātra. Es varēju nosēdēt “Skroderdienās” vai kādā ļoti garā pieaugušo izrādē, bet leļļu teātris mani ļoti baidīja.

Tu mūsu “Skroderdienas” esi redzējis?

Nē, bet ļoti gribētu noskatīties.

Nu tavā bērnībā varēja būt “Kling, klang”, vai “Kārumnieks”, “Pīks un Pīka”…

“Pīks un Pīka”. To es, šķiet, esmu redzējis.

Tās arī ir lelles. Katrā ziņā tas ir smags darbs.

Skatuve velk

Jā, tas ir fizisks darbs. Jums tur fizioterapeits un masieri ir?

Iet jau citi masēties. Jo sāp rokas un kājas. Pēc medicīniskās patiesības būtu jāstrādā tikai 25 gadi. Ļeņingradā tolaik viens dakteris aizstāvēja disertāciju par to. Jā, pēc 25 gadiem tu skaities jau…

Tad jau jūs divām karjerām pāri esat…

Jā, divām pāri. Nelietojams tad jau. (smejas) Bet vēl jāstrādā ir, gribi vai negribi, kamēr es no savām izrādēm izaugšu. Bet tev vajag lielu pacietību. Bet tu kā? Domā ilgi strādāt?

Ceru un domāju. Bet domāju nepamest arī pavāra lietas. Jo tas varētu būt pelnošs hobijs.

Jā, jo te jau alga… Paskaties – aiztaisa mūs ciet un viss. Bet tu varētu mājām taisīt līdzi, aizsūtīt ēdienu…

Visādi jau var. Mani tajā ēst gatavošanā vairāk tā mākslinieciskā puse saistīja, es nespēju pastrādāt ikdienā to rutinēto darbu virtuvē, mani saistīja tieši tie mazie projektiņi, tāpēc vēlos tos paturēt. Kas jūs tik ilgstoši tur teātrī? Kas ir tā iedvesma? Tomēr 55 gadi...

Nu pagaidi (smejas).

Divi mani līdzšinējie mūži. 

Tu strādāsi un redzēsi, jo velk tā skatuve, viņa nelaiž, tā ir tā saldā indes garša. Un tu redzēsi, ka ir viena grupa, otra grupa, ir braukšana uz vienu un otru Latvijas pusi. Bet reizēm ir arī tā, ka pietrūkst darbaroku. Un tu varētu iet prom, bet nevar. Vienkārši nevar. Un es, piemēram, nevaru piemānīt savu vienīgo darba vietu un pateikt “Viss, es vairs nespēlēju”, un aiz manis paliek deviņas izrādes! Un kas tās spēlēs tad?

Jā, tomēr tā vilkme laikam ir tas pamats?

Vilkme ir pati par sevi. Kad strādāsi, tad redzēsi. Tā ir tāda vide, kurā tev gribas būt. Es varētu nezin ko strādāt, kaut kartupeļus lasīt. Esmu lauku bērns. Nav tādu darbu, kurus es nevarētu darīt.

Silvija Bitere

No kuras puses jūs esat?

Kuldīgas.

Skaisti. Kā jūs nonācāt līdz akadēmijai, kā izdomājāt iestāties?

Izglītību ta' vajag (abi smejas). Bet tad man bija bērnam divas nedēļas.

Un jūs stājāties?

Jā, es stājos un ātri mācījos. Mēs ar Līgu Liepiņu aizgājām kursam garām. Kurss palika aiz mums. Viņiem ar diplomdarbiem nepietika, es jau strādāju teātrī.

Jūs jau pirms pabeigšanas strādājāt teātrī.

Jā. 

Ārprāts, vēl arī bērna audzināšana – visu cieņu. Kas jums ir mīļākā loma? Jums ir tāda?

Atklāti runājot, mīļas ir visas. Es nesaku, ka kāda ir mīļa, kāda nav, tie ir man kā mani bērni, bet pēdējā laikā tā bija Pindacīša “Skroderdienās”. Baiba Sipeniece vienā raidījumā teica: “Ja nospēlē tādas lomas, tad jau var iet pensijā.” Tā jau arī bija. Tad bija mani pensijas gadi. Bet es vēl pensijā negāju, bija bišķi par ātru (smejas). Bet man patika, jā. Un tu? Uz kādu lomu tu ceri? Hamletu?

Mums pašiem tagad ir iespējas taisīt savas mini izrādītes, un es pašreiz esmu pielipis Albēra Kamī “Svešiniekam”, tas man kaut kā šobrīd aktuāli. Bet tas ir tik mainīgi, viss strauji mainās, un es nevaru pateikt, kas ir tā viena sapņu loma. Man liekas, ka tas saistīts ar to, kas tev pašam dzīvē notiek.

Kino lomas

Tagad par kino. Es zinu, ka esi filmējies, filma vēl nav redzēta.

Jā, ir sanācis nofilmēties daudzsēriju filmā. Tas ir par 90. gadiem – laiku, kuru neesmu piedzīvojis tā pa īstam. Tikai pašā nogalē esmu piedzimis. Filma ir par jaunu izmeklētāju. Krimiķis būs.

Kas ir veidotāji?

Armands Zvirbulis ir režisors, un Gints Bērziņš ir operators. Tur ļoti daudz teksta ir krieviski, un es krieviski īsti labi nerunāju. Es saprotu krievu valodu, bet runāt tekoši – nē. Man ir bijuši vairāki gari dialogi ar ārzemju aktieriem, un bija dialogs ar ukraiņu aktieri Alekseju Gorbunovu, kurš ir diezgan populārs Latvijā, cik es zinu. Mums ir aina mašīnā, un viņš sāk improvizēt man pretī! Un man ir tikai tas rāmītis, kurā es zinu, ko viņš man atbildēs un ko es pateikšu! Tad es īsti nezināju ko darīt, bet viņš pierāvās…

Un tev tā loma ir liela, maza?

Laikam galvenā sanāk.

Galvenā pie tam (smejas). Tad būsi izmeklētājs.

Jā, milzīgā aukstumā un milzīgā karstumā filmējām, un tas filmas stāsts notiek vienas nedēļas laikā. Es nezinu, kā tas viss izskatīsies, tagad februārī nāks ārā. Bet, kā es saprotu, jūs ar Ivaru Kalniņu esat kursabiedri. Principā jūs mācījāties teātra un kino aktieros. Tajā laikā tā jau arī mācīja, ja?

Jā, tas ir mans kurss. Akvelīna Līvmane, Mirdza Martinsone, Jānis Plēsums, Indulis Grants, Romualds Ancāns, Bērtulis Pizičs. Tie ir manējie, mans kurss.

Un kino lomas jums arī bija.

Kaut kāda lomiņa man ir. Pirmā loma bija filmā ar Ludmilu Gurčenko. Toreiz pavisam jauniņa biju. Biju aicināto skatītāju rindās velotrekā. Tā filma bija Tallinas kinostudijā. “Velosipēdu dresētāji” saucās. Eduards Pāvuls bija galvenajā lomā. Kad skatījos to filmu, tad bija “Kur ir? Kur ir? Nav!” Bija, bet tik ātri “aizbrauca” pāri ar kameru, ka nepaspēju sevi ieraudzīt. Lūk, tā.

Pirmā skatuve

Mana pirmā skatuve bija Operas skatuve.

Operas?

Jā, es ka sāku, tad sāku (abi smejas). Statisti, manā jaunībā bija statisti. Es mācījos dziedāt pie Artūra Vanaga, un viņš mani uzaicināja uz izrādi.  Bet tad, kad es strādāju par statisti, mēs jau satikāmies uz skatuves. Un tava pirmā skatuve bija Nacionālais teātris.

Laikam jā, bet es vairāk aizskatuvē. Es pat neatceros, šķiet, ka neesmu tur uz skatuves spēlējis, bet es gāju bieži uz Nacionālo teātri. Un sēdēju četrgadīgs…

Kā ķipis.

Jā. Kairiša “Mērnieku laikos” četrstundīgajos es biju astoņgadīgs, deviņgadīgs. Es divas vai trīs reizes redzēju. Man ļoti patika kā puikam. Mani agri vilka uz teātri un uz skatuvi.

Un “Sniegbaltītē” tu pats uz skatuves esi bijis?

Nē, es nebiju uz skatuves, neatceros pats, bet es laikam esmu bijis uz visām deviņām  izrādēm, kas tajā sezonā bija. Es tā prasīju, tā prasīju, ka vecāki vienkārši mani atveda, ielika teātrī un paši brauca tālāk savās darīšanās, jo viņi negribēja skatīties otro, trešo un ceturto reizi. Un es visas deviņas izrādes nosēdēju.

Mūsu “Sniegbaltītē” es biju mazākais rūķītis, un mana meita, kad viņai jau bija astoņpadsmit gadu, brīdī, kad es teicu “Mīļā Sniegbaltīt, atver acis”, raudāja. Viņa teica: “Es nevaru, es esmu liels cilvēks, bet man tad ir jāraud!” Nu ir tā, ka bērnam tak ir pārdzīvojums. Ne par velti.

Kā teātris ir mainījies?

Kā jums liekas, kā teātris ir mainījies?

Man liekas, ka es daudz ko nesaprotu modernajā pasaulē. Teātris vispār ir mainījies manā uzskatā. Ar visiem video, ar visu. Ļoti labi, ka var, ir reizes, kad vajag, piemēram, kalnus un dekorācijas var parādīt, tas ir ļoti labi, bet kino telefonos un datoros – tas man nē. Modernās lietas man nepatīk. Bet teātris ir mainījies, un es saprotu, ka jauniem ir savas domas un viņiem ir jāattīstās, visu laiku nevar uz vietas būt.

Kas ir tās galvenās lietas, kas ir mainījušās no jūsu jaunības, no laika, kad jūs ienācāt teātrī?

Viss ir mainījies. Jauniem ir citas domas, citi darba paņēmieni. Kādreiz, kad es mācījos, tad vajadzēja izanalizēt virsuzdevumus, galveno uzdevumu, no kurienes es nāku un kāpēc es eju. Man tā pietrūkst. Arī tad, kad ierunāju multenītes un raidījumus, tad es gribēju, lai iedod man kaseti līdzi uz māju, jo man gribējās, lai es tur piedalos, nevis lasu no malas. Man tieši interesē tas izpētes darbs, un kas vēl man patīk, kas joprojām ir, – man patīk, ka režisors aizrāda, un tad es zinu, ka izdarīšu labāk nekā tas, kuram neaizrāda neko, kad skaidri redz, ka šķērsām iet. Citam tas varbūt liekas nepieņemami, man ļoti patīk.

Jā, kad dod virzienu.

Jā. Un man liekas, ka es varētu spēlēt un spēlēt izrādi kaut vienam cilvēkam zālē. Man patīk tieši tas darba process, un, ja man neiznāk, tad es vēl vairāk cenšos, lai izdodas. Un tad man ir gandarījums. Man tas liekas ļoti patīkami. Un tev kā liekas?

Ritvars Toms Logins

Kā teātris ir mainījies?

Jā, no bērnības, vai vari salīdzināt?

Cik esmu redzējis ierakstos, tad, salīdzinot ar padomju laiku, cinisms un ironija ir lielākā dozā. Tāda ir viena no tām galvenajām iezīmēm, kuras es jūtu. Bet kā Leļļu teātris? Tas arī ir mainījies?

Mainījies ir ļoti. Kādreiz nespēlēja, ka lelle ir rokās un ka dzīvais aktieris staigā. Reti tāda uzdrīkstēšanās bija, ja kāda izrāde tāda bija, tad tas bija moderns stils. Tagad mazās zāles izrādes visas tādas ir, tagad iet priekšā un spēlē.

Objektu teātris…

Jā, visādi objektu teātri. Agrāk mēs ar to mācījāmies, tagad spēlē.

(smejas). Ā, kas agrāk bija mācību process, tagad…

Jā, agrāk [Pāvils] Šenhofs mums teica: “Ar pagali, tev ir jāspēlē ar pagali.”

Un tagad spēlē izrādes ar pagali.

Bet tajā laikā mēs mācījāmies visu, lai var ar rokām strādāt. Viss mainās. Attieksme mainās, jauniem ir pilnīgi sava domāšana. Pilnīgi cita domāšana nekā mums vecajiem. Tā tas ir. Bet tā tam ir jābūt. Bet ja tu taisi tikai tādēļ, lai būtu savādāk?..

Protams, jā.

Leļļu ir arvien mazāk. Tad bija pieaugušo izrādes – humors cits. Bija, par ko pasmieties, bet tagad es nezinu. Smejamies viens par otru, ēdam viens otru nost. (smejas abi) Bet tajā laikā bija cita veida humors teātros. Visi “Šveiki”, visi “Diegi”. Visus viņus pasniegt varēja. Tagad par ko mēs smejamies? 

Par sevi.

Agrāk katru reizi uz Jauno gadu rakstīja jaunu ludziņu. Bija sešas izrādes dienā.

Cik garas?

Pusstunda. Un tad nāca Salatētis, viņš ar bērniem priecājās, bērni skaitīja dzejolīti un tie saņēma dāvanas. Un šim pasākumam katru gadu rakstīja jaunu ludziņu. Un tagad?

Kā tagad ir?

Nezinu, neviens nav rakstījis. Un mēs tos pašus dzejolīšus, kurus varam, tos uztaisām, citādākā iepakojumā. Bet ko darīt, ja nav dramaturgs, kas var uzrakstīt labi? Bet vajag. Mēs rādām klasiskās lugas – “Sniegbaltīti”, “Sniega karalieni”, “Ziemas pasaku”, “Sniegbaltītes skolu”. Nav tā, ka nav ko rādīt, bet agrāk katru gadu bija cita, speciāli šim pasākumam gatavota luga.

Bet jums ir piedāvāts spēlēt laikmetīgo leļļu teātri? Cik es zinu, tad jūsu teātrī jaunie aktieri izpaužas visādi.

Es tagad jauniestudējumus negribu. Man ir laiks iet prom, mīļie. Man ir tuvu pie astoņdesmit gadiem.

Kādi jums ir hobiji ārpus teātra?

Esmu aizrāvusies ar mazmeitiņu. Tad man patīk puķes, man to ir daudz. Piemēram, no dāvinātiem ziediem viena roze izdzina saknes un aug man jau kādus 10 gadus. Aug līdz griestiem istabā. Kādreiz es tamborēju, adīju. Man bija smukākās zeķītes uzadītas, kad dēls piedzima. Es varu iet ogās, lasīt ogas, pa mežu pastaigāties.

Bet man ir ļoti maz laika starp izrādēm, ja tev pa dienu jābūt mēģinājumos un vakaros ir izrāde, tad neko daudz nevar. Un šis kovida laiks ir tāds, ka tu laukā nekur neej, bet agrāk es gāju laukā vienu stundu staigāt, kā likums.

Gatavošanās lomai

Varbūt pastāstiet, kā jūs gatavojaties izrādei?

Kad kādu jaunu izrādi iedod?

Jā.

Katru reizi, kad ierodos uz pirmo lasījumu, man ir mugurā kaut kas jauns. Vai nu veļa, vai kaut kas, bet vienmēr, kā likums, man mugurā ir kaut kas jauns. Tas man ir asinīs. Mēs sākam kaut ko jaunu. 

No rītiem es izvingroju speciālos vingrojumus, kas maniem kauliem ir vajadzīgs. Nekad neesmu izgājusi no mājas, ja man nav sakārtota frizūra. Es vienmēr atkārtoju savas lomas. Izlasu, pirms aizeju uz mēģinājumu vai izrādi.

Visu cauri, katru reizi.

Jā, bet mums ir īsākas izrādes Un mēs tur esam daudz un viss jau nav jārunā. Mēģinājumu laikā man ap kaklu ir diegā iekārts pierakstīts teksts, galavārdi. Ja nezini, tad tu paņem un izlasi. Mēs nepārtraucam mēģinājumu tāpēc, ka kāds nezina tekstu. Kamēr tu mācies, tev nav jāzina no galvas. Un tekstu atcerēties ļoti ātri varēja tad, kad tu mizanscēnas izej. Tad tu zini, kurā pusē tu aizgāji, ko tu darīji. Tāpēc tie teksti mums visiem bija priekšā.

Redz, kā.

Jā. Protams, pirmie lasījumi mēdz būt dažādi. Citreiz tikai sasvītro tekstu, citreiz uz vietas ir daudz lasījumu. Tad ir citi režisori, kuri ar aktieriem visu tekstu kopā arī rada.

Mūsu rituāls tagad pirms izrādes ir rokas kopā salikt. Ir aktieri, kas izvingrojas pirms izrādes, bet speciālas iesildīšanās man nav. Nav tādas lomas, kurai to vajadzētu izdarīt.

Bet noskaņoties pirms izrādes?

Es varu ļoti ātri pārslēgties. Mums vienā izrādē ir vairākas lomas, vairākas balsis – tu spēlē gan māti gan meitu. Tā kā man, piemēram: vecmāmiņa, princesīte, ziedu feja, balodītis, Sniega karaliene, lūdzu. Un “Niķīgajā princesē”, kas rakstīta tieši mums ar Lailu Kirmušku, viņa ir princesīte un es aukle, bet kopā man ir septiņas lomas, kuras es izspēlēju viņai tur priekšā. Saspēlē pats ar sevi. Gadās arī, ka pārsakās, esmu pārteikusies.

Protams.

Piemēram, noej nost ar sunīti, kurš rej, un atpakaļ uzej ar lapsu, kura “netīšām” arī rej. Un iznāk, ka tēlo suni. Un tas toreiz izrādījās labākais moments. Visi pārējie smej, un izrāde aiziet citā gultnē, un tas ir knifs.

Kā jums ir ar gatavošanos pirms izrādes?

Silvija Bitere

Mēs arī sadodamies rokās.

Bet kā tu gatavojies?

Man tā gatavošanās notiek vairāk ķermeniski. Kā nu kurai izrādei, protams. Bieži vien man ir svarīgi iekustēties, kā tas tēls kustas un skatās uz pasauli. Es neko neforsēju, nepumpējos, neskrienu, nelēkāju, bet iekustos. Tas notiek kādu pusstundu pirms izrādes. Man arī nepatīk baigi runāt ar kolēģiem īsi pirms izrādes. Man patīk būt kaut kā ar sevi un iziet caur to zīmējumu un iejusties vienkārši. Jā, kaut kā caur ķermeni. Mums ir izrāde “Sievietes un vīrieši”, un tur skan mūzika pirms izrādes, tad pirms šīs izrādes es iedejojos, kā es personīgi nekad nedejotu, bet kā mans tēls dejo. Kaut kā šis fiziskais palīdz ļoti.

Mums arī, ja ir muzikālās izrādes, tad iziet visas dejas cauri. Ja pašā sākumā atnāk horeogrāfi, tad pilnīgi visi rītu sāk ar izkustēšanos. Tas vairāk dzīvā plāna izrādēm. Bet mēs izejam cauri, piemēram, balles dejas “Pelnrušķītei”. Dejo jau lelles, un to visi izmēģina kā izrādē. Jūs dzīvajā plānā, mums lelles izmēģina.

Tagad pasaki, vai tu esi sniedzis kādam autogrāfu?

Es esmu, bet kā pavārs. Kā aktieris vēl ne. Nu, patiesībā, esmu, bet tas vairāk jokojoties, kad draugi atnāk un pie teātra pēc izrādes prasa autogrāfu. Bet jums gan laikam ir nācies?

Ir. Mums bērni kādreiz rindā stāvēja pēc autogrāfa uz programmiņām.

Ir uz ko tiekties

Pasaki man tomēr, lūdzu, kāda ir tava loma, kuru tu gribētu nospēlēt.

Labs jautājums. Šobrīd… laikam jau Hamlets, lai arī cik klišejiski tas ir, bet laikam Hamlets arī ir tas, ko gribētos.

Tu to grūtāko izvēlējies. Joki nebūs. Ir uz ko tiekties.

Ir uz ko tiekties. Un ko jūs gribētu nospēlēt?

Es nezinu. Esmu jau visu nospēlējusi, kas man vajadzīgs bijis. Kādreiz teicu, ka gribētu būt karaliene, bet to es esmu nospēlējusi. Raganu arī esmu nospēlējusi. Pindacīšu.

Vai kas tāds vispār ir, ko jūs neesat spēlējusi?

Par šiem gadiem ir tik daudz, simtos tās lomas, ja reiz vienā izrādē septiņas jāspēlē. Piemēram, man patika kā filmā “Bille” tā mazā meitenīte teica: “Es negribu filmēties!” Prasīju: “Kāpēc, tev taču galvenā loma?”. “Tāpēc, ka man ar to riebīgo veceni būs kopā jāfilmējas, es viņu nevaru ciest!”. Tādas lomas man patīk. Atbilstoši manam vecumam. Man patīk spēlēt savu laiku, to, kas es esmu. Es negribu vairs karalieni… nē.

Silvija Bitere un Ritvars Toms Logins

Bet, ja uztaisītu jūsu lelli, vai jūs piekristu spēlēt sevi kā Silviju?

Man liekas, ka būtu grūti sevi no malas redzēt un spēlēt. Bet varbūt viegli.

Tas būtu interesanti.

Nu uztaisi lugu. (smejas

Jums uzrakstīt.

Jā. Kā Andis Zūzens mums divām aktrisēm “Niķīgo princesīti”. Nu, lūk, to es arī gaidīšu.

Labi.

Tad tev par režisoru vēl jāizmācās.

Bet, pēc apkārtējo pieredzes skatoties, var arī nemācīties par režisoru, daudzi tā dara…

Nē, labāk mācies.

Tieši tā.

Nopērc Annas Eižvertiņas grāmatu. 

To jauno?

Jā. Tur ir viss salikts pa plauktiem, kas jāmāk, kas palīdzēs. Tad varbūt vari nemācīties. (smejas) Tur būs no daudziem režisoriem viņu tēzes, kā to dara.

Labi. Paldies!

Paldies tev arī.

"Teātra Atlanti cauri laikiem"

Vairāk

Sarunas tapušas projektā "Teātra Atlanti cauri laikiem. 2. cikls. Teātra graša". Sarunas veidoja producente, aktrise Madara Melne-Tomsone un aktieris Gundars Āboliņš.

Paldies par atbalstu Valsts kultūrkapitāla fondam, alus darītavai “Valmiermuiža” un Jaunajam Rīgas teātrim.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt