Jautāta par 60.gadu modes vilni kino un teātrī, režisore Ināra Slucka stāstīja: “Paskatieties, kādas ir sievietes, kādi ir vīrieši, kādas ir frizūras! Man liekas, ir noilgojušies pēc sieviete ir sieviete, vīrietis ir vīrietis, cilvēkiem to gribas. Šobrīd cilvēkiem ir nepieciešams pozitīvisms, vismaz man tā liekas, jo reizēm esam tik destruktīvi, ārprātīgi kritiski, neapmierināti, ka ļoti gribas taisni to pozitīvo – jā, tas ir sentimentāli, bet tas ir riktīgi!”
Par lielāko vērtību, kas paveras Pētera Pētersona iecerētajā izrādē, Slucka atzīst uzdrīkstēšanos: “Tas ir tehniski sarežģīts projekts. Piemēram, stepu sāka mācīties februārī, nevar iemācīties tik ātri. Man ļoti gribējās veidot mūziklu, un mana ietekme ir kino – gan “Piejūras klimats”, gan “Singing in the Rain”, kino ir mana vājība. Man gribējās kaut ko tādu skaistu.”
Pirms vairāk nekā piecdesmit gadiem Pēteris Pētersons šo lugu rakstīja speciāli aktrisei Veltai Līnei – par pirmo mīlestību un vilšanos, par trīsdesmitgadniekiem un viņu dzīves jēgas meklējumiem, simboliski izspēlējot melodramatisku mīlas stāstu uz tilta celtniecības fona, jo pa tiltu mēs varam aiziet viens pie otra vai aiz sevis tiltus sadedzināt. Centrā Roze – kā brīvības alku un mīlestības simbols.
Nacionālā teātra aktrisei Ditai Lūriņai šī izrāde šķiet īpaši satraucošs notikums: “Ak, Dievs, es visu laiku centos nedomāt, ka tā ir Līnes loma un Līnei rakstīta loma. Es viņu satiku arī dzīvē, viņa bija nešpetna un šerpa, man bija no viņas bail. Kur nu vēl tagad viņas lomai ķerties klāt! Bet es centos to visu aizmirst un domāt par Rozi. Tā ir ļoti garšīga loma.
Protams, tur var just, ka ir rakstījis Līnei, un Līnei bija krāšņs raksturs, līdz ar to – liela bauda spēlēt.”
Raimondam Paulam tolaik šī bija pirmā izrāde, kurai viņš komponēja mūziku. Lai no tās varētu radīt mūziklu, radītas jaunas dziesmas. Dziesmu tekstu autors, dzejnieks Edvīns Raups jokoja, ka tas varētu būt jauns dzejas krājums, turklāt viņam netipiskā manierē, taču uzsvēra:
“Tie teksti vislielākajā mērā pakļauti lugas dramaturģijai, tieši arī Pētersona domai un idejai un sešdesmito gadu stilistikai. Tas tika darīts apzināti. Man tikai atliek piebilst, ka es ļoti maz esmu savā dzīvē saskāries ar šādu uzdevumu rakstīt mūzikai, kur nu vēl rakstīt Raimondam Paulam tekstus. Var atzīt, ka jebkura skepse pret dziesmu tekstu autoriem man ir zudusi uz mūžu, jo uzrakstīt dzejoli ir vieglāk, vismaz man.”
Raups arī uzsvēra, ka mūzika diktē ļoti skarbus noteikumus – teksta autoram tā ir matemātika, stingra formula, kurā ir jāiekļaujas. “Es varbūt varētu salīdzināt ar baroka laika mūziku. Redziet, tā ir ritma struktūra, kas ārēji atgādina matemātisku formulu, un tomēr viņa ir jāpiepilda ar patiesu informāciju, patiesu iedvesmu, un tas ir ļoti sarežģīts gan emocionāls, gan tehnisks uzdevums. Tas tiešām nav vienkārši,” paskaidroja dzejnieks.
P. Pētersona meita Kārina Pētersone neslēpa, ka pirmizrādē jutusies ļoti uztraukusies, un atzina, ka atceras iepriekšējo izrādi: “Man ļoti precīzi iededzināta atmiņā 1962.gada izrāde, es viņu tā kā dzirdu un redzu. Man bija tikai 8 gadi toreiz. Un es šodien ar milzīgu sirds drebēšanu nezināju, kā tas būs.
Biju dzirdējusi – mūzikls, un es to iekšēji nepieņēmu, biju ļoti satraukta, un tad, kad atvērās priekškars un sākās, es ļāvos, un man likās, ka ļoti tas ir saplūdis. Ļoti, ļoti trāpīts, tas nervs ļoti dzīvs, kas ir arī Pētersona lugā ielikts. Reizē ir tas 60.gadu un reizē ļoti mūsdienīgi – es vienkārši esmu ļoti laimīga, ka Raimonds Pauls var atkal būt, atceros, kā viņš spēlēja fantastisko rapsodiju. Es nevarēju iedomāties, kā tas būs, bet tas bija skaisti!”
K. Pētersone uzskata, ka viņas tēvam būtiskākais šajā lugā bijis atšifrēt laikmetu ar saviem laikabiedriem - brīvības elpa parādās Rozes tēlā.
Lugas skatītāja, finansiste Ilze Jurkāne pauda savu viedokli:
“Es gribu pateikt to, ka Brodveja un Londona var iet gulēt, salīdzinot ar šo izrādi. Es domāju, ka šis patiešām ir pasaules līmenī!
Tā ir mana onkuļa luga, Pēteris Pētersons bija manas mammas brālis un es viņu nekad neredzēju, es viņu izlasīju, viņš mums to atsūtīja kā lugu, un tagad to redzēt milzīgs prieks.”
Savukārt skatītāja un mākslas zinātniece Inta Burāne uzsvēra, ka šī izrāde ir profesionāla visos komponentos un precīzi reaģē uz to estētiku, kas piemita tam laikam, ienāca prātā izrādes laikā tāda doma, ka Pētersons būtu ļoti apmierināts.
“Izrādē ir ļoti daudz kvalitātes, kādas mēs reti vairs redzam uz skatuves,” bija pārliecināta Burāne. “Respektīvi, šī absolūtā tīrība, ironija, absolūti saskaņoti visi parametri, kas saistīti ar scenogrāfiju, tērpiem, ar mūziku, ar kustības partitūru – tas ir apbrīnojami.”
Viņa uzskata, nejaušs nav arī lugas nosaukums – “Man 30 gadu” – tā ir noteikti kaut kāda zīme un latviešu literatūrā ir daudz apspēlēta. Lai arī aiz operetiskā viegluma, profesionalitātes un spēles prieka luga it kā atkāpjas, tomēr Burāne ir pārliecināta – problēmas katrā paaudzē ir vienas un tās pašas neatkarīgi no tā, kad luga ir uzrakstīta.
