Vaicāts, kā nonācis pie Jāņa Ziemeļnieka dzejas, Mārtiņš Vilsons Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" atteic, ka pie tā esot "vainīga" viņa māte – mākslā dziļi ieinteresēts cilvēks: "Viņa dziedāja (bet to vairāk priekš draugiem, priekš sevis) un pa reizēm citēja, lasīja man dzeju. Es prasīju – kas tas ir, un viņa teica – Ziemeļnieks. Viņa, aizejot uz labākiem laukiem, man atstāja Ziemeļnieka Kopotos rakstus. Es šad tad tos pašķirstīju, bet tā tie stāvēja plauktiņā."
Ziemeļnieks viņa apziņā atkal iekritis, lasot Čaka rakstīto. Sieva Zane Vilsone aktieri mudinājusi radīt jaunu izrādi.
Domājot par Ziemeļnieku, Mārtiņš Vilsons redz ļoti skaistu un drusku smeldzīgu bildi: "Viņš nomira ļoti jauns, viņam bija 32 ar pusi gadu, bet ir daži dzejoļi, kurus Ziemeļnieks rakstījis tā, it kā viņam nāktu pie 60. Un tad tu domā – vai viņš bija ģēnijs vai ne. Bet tas nav tik svarīgi.
Manuprāt, viņa dzejā ir ielikts milzīgs lādiņš, un tajā lādiņā apkopojas vairākas lietas – tur ir ilgas pēc tīrās, gaišās mīlestības un plus vēl nāves apjausma.
Tā jau mēs dzīvē it kā nerunājam par nāvi, bet es zinu, ka daudzi cilvēki saprot, ka tā ir dzīves sastāvdaļa, ar to arī ir jāsamierinās. Varbūt tas ir tāpēc, ka mums ir jāsaprot, kāpēc mēs dzīvojam. Varbūt nāves "fakts" ir tieši tāds – mums jāsaprot, kāpēc mēs te esam. Ziemeļniekam tas bija ļoti izteikti, viņš meklēja atbildes. Domāju, ka viņš būtu ticis tālāk atbilžu meklēšanā, ja nebūtu tik agri aizgājis. Katrā ziņā viņa dzeja ir ļoti piesātināta."
Atlasīt dzejoļus izrādei nemaz nav bijis viegli, piebilst aktieris: "Es atkārtoju to, ko darīju ar Čaka dzeju – ņēmu to, kas mani uzrunā.
Dzejoļus es sakārtoju tādā kā autobiogrāfiskā plūdumā, tā, it kā viens cilvēks stāstītu par to, kā ir piedzimis, kas viņam svarīgs un ar kādiem jautājumiem viņš aiziet."
Jāņa Ziemeļnieka dzeju mūzikā palīdzēs atklāt ģitārists Svens Vilsons un kontrabasists Gustavs Vilsons.
Muzikālās izrādes viesiem īpašs pārsteigums būs fotogrāfiju izstāde un dzejnieka saistība ar to. "Interesējoties par Ziemeļnieku, nevarēja nepamanīt, ka viņš zināmā mērā ir bijis multimākslinieks. Viņš ir fotografējis, viņam bija apskaužams talants uz zīmēšanu, uz glezniecību. Viņš retušēja fotogrāfijas," stāsta Mārtiņš Vilsons. "Mēs atradām vienu mazu lapiņu, kur bija rakstīts, ka uz Ziemeļnieka simtgadi Tukumā bija fotoizstāde. Mums bija baigais detektīvs – mēs meklējām, kur tā izstāde ir palikusi. Laikam tomēr Fotomuzejā, bet kas to tur aizveda… Mēs tikām pie Spundes – darbnīcas īpašnieka – mantinieka telefona, sazvanījāmies ar Viktora kungu, aizgājām pie viņa. Viņam ir diezgan liela kolekcija. [..]
Ir viena maza fotogrāfija, kurai otrā pusē Spunde rakstījis, ka to fotografēja Ziemeļnieks. Tā ir laikam vienīgā fotogrāfija, kur var apliecināt, ka to ir fotografējis Ziemeļnieks. Tā šobrīd ir pie mums."
Aktieris atklāj, ka, caurskatot Spundes radiniekiem piederošo kolekciju, dažas fotogrāfijas nudien sajutis kā Ziemeļnieka uzņemtas, kaut rakstisku pierādījumu tam nav.
