10. oktobrī Maskavas Nāciju teātrī pirmizrādi piedzīvoja Alvja Hermaņa iestudējums "Gorbačovs" par kādreizējo PSRS līderi Mihailu Gorbačovu un viņa sievu Raisu. Izrādē spēlē aktieri Jevgeņijs Mironovs un Čulpana Hamatova.
Tikmēr strauji tuvojas pavasarī Covid-19 pandēmijas dēļ nenotikusī Hermaņa izrādes “Sievietes un vīrieši” pirmizrāde, bet novembra nogalē tiešsaistē būs skatāma Jaunā Rīgas teātra (JRT) daudzsēriju mākslas filma “Aģentūra”.
Henrieta Verhoustinska: Pirms pāris nedēļām Maskavā, Nāciju teātrī, notikusi pirmizrāde tavam iestudējumam “Gorbačovs” par PSRS pēdējo vadītāju un viņa sievu. Es saprotu, ka šī izrāde stāsta par laiku līdz perestroikai, kas ieviesa daudz pārmaiņu arī Latvijā.
Alvis Hermanis: Līdz pat šai dienai. Uz izrādi bija [atnācis] pats Gorbačovs. Un tad izrādes beigās Žeņa Mironovs, kas viņu atveido, bija pilnīgi pēc grima pārtaisījies par Gorbačovu vecumdienās, kā viņš dzīvo viens savā vientulībā. Un tur bija tā pilnīgi sirreālā bilde, ka vecais Gorbačovs sēdēja ložā un 10 metru attālumā no viņa bija otrs tāds pats vecs Gorbačovs uz skatuves.
Vai var teikt, ka tā ir dokumentāla izrāde?
Nu kā, ja būtu dokumentāla, tad man pašu viņu vajadzētu lūgt, lai viņš piedalās izrādē.
Bet tā ir pēc dokumentāliem materiāliem, tur nav nekas fantazēts?
Nevar jau riktīgi atļauties mānīties, ja cilvēks ir dzīvs, nāk un vēl var atnākt uz izrādi.
Tu un Jaunais Rīgas teātris, jūs bijāt pirmie, kas pirms vairāk nekā 20 gadiem Latvijā uzsākāt šo virzienu, ka teātrī tiek stāstīti nevis dramaturgu sacerēti vai romānu autoru sacerēti, bet īstu cilvēku, dzīvu cilvēku stāsti. Mazliet jaunākas paaudzes režisori mēģina oponēt, veidojot šos dokumentālos stāstus, pēc iespējas izmantojot aktieru pašu dzīvi. Kā tu uz to raugies? Vai dokumentāli stāsti teātrī ir vienmēr interesanti tikai tad, ja aktieris pats sevi tā kā "uzšķērž" un atver, vai viņš tomēr atrod kādu prototipu un izstāsta viņa stāstu?
Sanāk tā, ka profesionāls aktieris paņem kaut kādu prototipu, reāla cilvēka tipāžu, un tad jau beigās vienalga sanāk, ka divas bildes tā kā pārklājās, un sanāk kaut kāds trešais. Ne jau žurnālistika mūs interesē, bet tā poēzija, pat ja mēs ņemam materiālu no dzīves.
Un tas tevi interesēja arī stāstā par Gorbačovu?
Tieši tā, jā.
Kur ir poēzija šajā stāstā?
Nākamā gada 20., 21. oktobrī Rīgā to izrādi varēs apskatīties. Domāju, ka tā nebūs pēdējā reize, kad to atvedīs uz Rīgu.
Es atceros, ka pirms diviem gadiem es tev vedu no Maskavas grāmatu par Gorbačovu. Tas ir ļoti ilgs projekts, ļoti ilgi izdomāts, kāpēc tev bija svarīgi uztaisīt izrādi?
Tātad, kuro reizi es to kā pantiņu skaitu – bez maniem vecākiem viņš ir trešais cilvēks, kurš tik burtiskā veidā ir ietekmējis manu likteni, es tiešām tā kā tādu onkuli, radinieku uztveru.
Katram no mums, kad mēs kaut ko veidojam, ir vēlme identificēties. Vai tu kaut ko saskatīji kā līdzīgu savā un viņa liktenī?
Nē. Bet, piemēram, viņu abu pāris man ļoti atgādina manu vecāku pāri. Tik bieži tie momenti mēģinājumos, kas man likās, ka par vecākiem taisu izrādi. Jāsaka, viņi drusku atgādina arī manas attiecības ar manu sievu. Jo es viņus uztveru kā komandu, ka, nu es atkal atkārtoju, – ir pilnīga pārliecība, ja viņam būtu bijusi cita sieva, tad perestroika nebūtu notikusi un vēsture būtu kaut kā savādāka.
Šī bija otrā reize, kad sadarbojies ar Maskavas Nāciju teātri pēc “Šukšina stāstiem”. Tā sadarbība pārtrūka. Iespējams, tā būtu bijusi faktu ziņā biezāka, ja nebūtu bijis 2014. gadā Krimas notikumu, Ukrainas notikumu un tu nebūtu pārtraucis savas saiknes ar Krieviju. Tolaik arī tu tiki iekļauts slavenajā Krievijas melnajā sarakstā par saviem izteikumiem par viņu ārpolitiku. Kas mainījās? Kāpēc tu šoreiz tomēr atsāki sadarbību ar vienu no vadošajiem Krievijas teātriem?
Kamēr es biju melnajā sarakstā, Mironovs teica, ka viņi būtu ar mieru braukt uz šejieni, uz Rīgu, mēģināt, ka man nemaz nebūtu jāšķērso robeža, jo viņi tik ļoti gribēja, lai es kaut ko uztaisu teātrim. Jo “Šukšina stāsti” joprojām ir bezmaz kā vizītkarte Nāciju teātrim visus šos gadus. Tāda bija sākotnējā vienošanās. Pie tam arī bija doma to izrādi veidot kā kopražojumu ar Jauno Rīgas teātri, ka būtu divas dekorācijas un aktieri katru mēnesi brauktu uz Rīgu spēlēt. Tas diemžēl nenotika tīri grāmatvedisku apsvērumu dēļ. Abās valstīs tas izrādījās birokrātiski grūti. Tāda bija tā sākotnējā iecere, un rezultātā es arī šo izrādi uztaisīju, faktiski Krievijā kāju nespēris. Mēģinājām, cik vien var, pa tiem ekrāniņiem, un tad augustā aktieri pavadīja dažas nedēļas pie manis šeit, Rīgā, Jaunā Rīgas teātra mēģinājumu zālē, mēs uztaisījām to izrādi.
Bet to spēlē tomēr Krievijā. Vai tava attieksme pret Krieviju ir mainījusies?
Es drusku filozofiskāk uz to skatos tādā nozīmē, ka man, piemēram, baigi vienmēr krīt uz nerviem, ka ārzemnieki mums norāda un pamācības izsaka, ko mēs darām nepareizi. Man, piemēram, tas nepatīk, ja par Latviju kaut ko tādu saka. Un vēl jo vairāk, ka tagad pagājuši jau vairāk nekā 10 gadi, ka es faktiski neesmu bijis Krievijā. Ar vienu izņēmumu – es biju pagājušajā pavasarī aizbraucis uz dažām dienām, Gorbačovs gribēja ar mani satikties un personīgi parunāt par šo lietu. Tas bija vienīgais izņēmums.
Nu lūk, un līdz ar to, ka es tik sen neesmu tur bijis, man, godīgi sakot, arī vairs nav pat īsti viedokļa tādā ziņā, ka es tiešām nesaprotu šo zemi.
Es nesaprotu, kā tas var būt, ka viņi tik nenormāli visi ienīst Gorbačovu. Praktiski bez izņēmumiem, arī liberāļi Krievijā. Daudzi ir tādos uzskatos. Joprojām lielākais varonis Staļins…
Ne jau visiem tomēr.
Ne jau visiem, jā, bet lielākajai daļai.
Tai pašā laikā es redzēju kadrus, ko atsūtīja Maskavas Nāciju teātris, kur Gorbačovs tika sveikts ar ovācijām pēc šīs pirmizrādes arī no publikas.
Sāksim ar to, ka tieši konkrētajā izrādē tika saaicināti Gorbačova fondam tuvu stāvoši cilvēki un, vārdu sakot, īstenībā tas bija ļoti īpašs vakars.
Starp mums runājot, bija arī aizkulisēs ātrā palīdzība katram gadījumam, jo es tiešām nezinu, kā tas ir – divas ar pusi stundas skatīties uz sevi pašu un savu mirušo sievu uz skatuves.
Tur man, kā saka, iztēle izbeidzās.
Tagad, kad izrādes jau aiziet ar publiku un ar biļešu publiku, sajūta ir tāda, izrādei sākoties, ka lielākā daļa zāles ir pret. Un tad kaut kur pie divdesmitās minūtes mēs viņus pārvelkam savā pusē. Jo stāsts nav gluži par politiku, vismaz ne tiešā veidā.
Tas ir stāsts par mīlestību.
Lai cik tas, atvainojos, skanētu banāli, bet tas ir tāds riktīgs mīlas stāsts, jā.
Covid-19 dēļ jūsu teātrī tika pārcelta pirmizrāde “Sievietes un vīrieši” pēc Majas Cades lugas, bet nu tā tūlīt notiks. Ļoti ieintriģēja tavs apraksts par šo izrādi, kur tu apgalvo, ka vīrieši un sievietes mūsdienās esot mainījušies lomām, un tas ir novedis pie Rietumu demogrāfijas līknes krišanas. Un tad par to arī ir šī izrāde. Vai tu vari sīkāk komentēt?
Izrāde nav nekāds sociāli politiskais pētījumus un tamlīdzīgi. Izrāde ir komēdija. Rūgta gan, bet komēdija. Izrāde sastāv no bezgala daudzām mazām ainiņām, kā izskatītos, kā būtu, ja vīrieši un sievietes pavisam burtiski tiktu samainīti vietām.
Bet ko tas nozīmē?
Piemēram, dzemdētu vīrieši.
Vīrieši barotu ar krūti.
Jā, bet redz kā – daudz kas no tā arī vispār jau vairs nav nekāda baigā fantāzija. Piemēram, Japānā viņi jau ir izdomājuši tādu parikti, lai barotu zīdaini, ko vīrietis var uzlikt sev virsū, un tur ir pieniņš, un bērnam ir pilnīga ilūzija, ka tas ir mammas pups.
Tev nepatīk? Pats par sevi tas jau nav nekas tāds slikts. Vīrietis uzzina, kā tas ir.
Protams, kā saka, katrs atpūšas, kā grib. Var visādi izklaidēties, bet es ar saviem bērniem tādus eksperimentus tomēr neveiktu.
Tavuprāt, tiešām ar maskulinitāti un sievišķību notiek kaut kādas nepatīkamas izmaiņas mūsdienās? Tādas, kādas tu nevēlies piedzīvot savu bērnu paaudzē?
Es pateikšu, lai tā īsāk – vispār esmu priecīgs, ka man ir tas vecums, kurā mēs vēl esam paspējuši padzīvot kaut cik normālā pasaulē.
Jo tas, kas tagad sākas, protams, tas viss ir pilnīgi slimi un pilnīgi greizi.
Pret dabas māti sacelties neizdosies.
Un tu to tiešām tā ikdienā izjūti šo slimīgumu, greizumu?
Nav pat runa par maniem kaut kādiem uzskatiem un tamlīdzīgi, to jau visu arī tā pati demogrāfiskā statistika parāda, ka šāda veida sabiedrība vienkārši izmirst. Tas ir tāds eksperiments, kas beigsies vienkārši ar izmiršanu. Šis “civilizācijas eksperiments” ir nolemts, to jau pēc jebkurām tabulām var redzēt.
Šādai sabiedrībai vairs nedzimst bērni, viss vienkārši iet uz nulli. Visas tabulas iet uz leju.
Un tu skumsti par to.
Nu redz, tā kā man pašam ir pulka to bērnu, tad to var arī nosaukt par skumjām, jā.
Tev ir ne tikai septiņi bērni, bet arī vesels pulks “bērnu”. Proti, tas ir tavs Jaunā Rīgas teātra jauno aktieru kurss, kurš tiek iedarbināts arī seriālā “Aģentūra”. Tas, kas pārsteidza, lasot “Aģentūras” satura aprakstu, – tu esi ķēries klāt tam “ofisa planktonam”, runājot kādreizējā tavā valodā, pret kuru kādreiz ļoti nicīgi izturējies. Teici, ka "Latviešu stāstus" jau nu gan nevarētu uztaisīt ne par vienu "balto apkaklīti", bet šoreiz tieši reklāmas aģentūras darboņi ir kļuvuši par varoņiem. Tur nav kaut kāda pretruna?
Lieta tāda, ka, atgriežoties pie iepriekšējās tēmas, mūsu socializēšanās arī politiskā un sadzīves līmenī ar katru gadu kļūst arvien vairāk reglamentētāka, un arvien vairāk globālisms visu standartizē.
Līdz ar to cilvēki paliek vienādāki, līdzīgāki savā starpā un garlaicīgāki.
Teātrim un mākslai tas rada lielas problēmas. Tāpēc, ka mums jau interesē tādi varoņi, personības, individualitātes, kas ar kaut ko atšķiras, kuriem ir kaut kas savdabīgs. Ne jau velti, piemēram, skatās mūsdienu dokumentālas filmas – ar kādām grūtībām tie režisori rok laukā tos cilvēkus, kuri ir interesanti. Nu tad, protams, braukājām pa laukiem, pa kaut kādām provincēm. Īstenībā, jo tālāk no pilsētām, jo labāk, jo pilsētās ir grūti atrast vienkārši interesantu stāstu, interesantus cilvēkus.
Tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc pirms 20 gadiem vai 15, kad mēs “Latviešu stāstus” un tamlīdzīgi sākām, ka tur bija pēc iespējas mazāk pilsētnieku. Bet tagad mēs visi tādi arvien paliekam. Un tagad vienkārši es varbūt sāku uzmanīgāk – kaut kāds palielināmais stikls jāņem talkā un jāmeklē tās kaislības, tās drāmas starp mums, garlaicīgajiem pilsētniekiem. Šis mūsu kino “Aģentūra” ir veltīts mūsdienu rīdziniekiem. Es pat teiktu, ka tas ir kino par JRT skatītājiem.
Vai tā būs komēdija?
Arī, protams, jo dzīve ir visās krāsās. Tad, kad viss vērās ciet pavasarī, tā galvenā doma bija, kā izdomāt kaut ko tādu, kas sasniedz JRT skatītājus, jo zālītes mums te ir maziņas. Un vienīgā ideja bija kino. Tātad mērķauditorija šim kino ir JRT publika, un arī stāsts ir par viņiem, ja tā var teikt.
Tu esi teicis, ka jūs paši esat nolēmuši izplatīt šo seriālu, nevis caur kādu televīziju, un ka tas notiks arī ne tikai tādēļ, lai tā peļņa būtu jums, bet arī tādēļ, ka tas seriāls esot tik politnekorekts, ka diez vai kāda televīzija to drīkstot rādīt.
Sāksim ar to, ka mēs pusgadu apmēram kādi 70 cilvēki plus pieaicināti no malas – operatori, montāžisti – esam strādājuši pie šīs lietas. JRT tur ir ieguldījis kaudzi naudas. Un ko jūs mums ieteiktu? Kādi varianti?
Es par to politnekorektumu, tāds bija jautājums – kas tur ir tik nekorekts?
Nu tādā nozīmē, ka virs mums nav nekādi producenti, un man nav jāatskaitās. Mēs netiekam uzraudzīti. Mēs kā brīvi cilvēki pilnīgi ļoti brīvā veidā arī taisījām to kino.
Tad ir cerība, ka tas būs mazliet bezkaunīgs un drosmīgs?
Kādi mēs paši esam, tāds arī būs.
Ja būs vēl kāda pauze teātra darbībā, kas ir iespējams, skatoties uz Covid-19 cipariem šodien, vai tad jūs varbūt ķersieties klāt kādai spēlfilmai?
Tā ir spēlfilma 10 stundu garumā. Mēs JRT uz pusgadu pārveidojām par mini kinostudiju. Kā es teicu, mēs paņēmām no malas operatorus ar Mārtiņu Graudu priekšgalā. Uzstādījums ir kino 10 stundu garumā, arī tehniskie parametri ir tādi, ka mēs viņu varam rādīt uz lielā ekrāna, ko mēs arī darīsim.
Kurā vietā, tepat teātrī?
Jā, ja varēs, tad teātrī.
