Jau vēstīts, ka pagājušās nedēļas nogalē Latvijas Nacionālais teātris savu jauno sezonu sāka ar Raiņa “Uguns un nakts” pirmizrādi. Dzejnieka jubilejas gadā šī ir vienīgā Raiņa lugas interpretācija, kas uzvesta profesionālajos teātros.
„Šo lugu teātrī ļoti interesanti skatīties. Ir ļoti daudz negaidītu piedāvājumu, bet tie lielā mērā izriet no Raiņa. Tā ir moderna teātra valoda, un tajā pašā laikā izrādē ir vairāki dziļi emocionāli momenti, kas attiecas ne tikai uz nacionālo tēmu, bet arī uz cilvēka savstarpējām attiecībām,” norāda Radzobe. „Lāčplēša un Spīdolas vienlaicīgi šķiršanās un satikšanās skats, tas mani aizgrāba un ne tikai tas viens.”
Kritiķi iedvesmojis izrādes radošās komandas darbs. Viņa izceļ gan Reiņa Dzudzilo scenogrāfiju, gan dramaturģes Ieva Strukas veiksmīgos Raiņa lugas labojumus, gan režisora Viestura Kairiša detalizēto iedziļināšanos Raiņa idejās.
„Šeit var redzēt Kairiša kā mākslinieka pieaugšanu. Viņa spēju ietriekties vissarežģītākajās problēmās, kurām nav atbilžu,” turpina kritiķe. „Rainis uzdod jautājumus un dod atbildes. Kairišs arī uzdod rainiskus jautājumus, bet viņa atbildes ir citas un drosmīgi pasaka jautājumu, uz kuru atbildēt vispār nevar.”
No agrākā Kairiša izrādē tomēr esot palicis strīdīgs huligānisms, traktējot Lāčplēša lomu izrādes pirmajā daļā.
„Pašā pirmajā Lāčplēša parādīšanās skatā viņš ir ne tikai liels bērns, bet radīja pat iespaidu par cilvēku ar īpašajām vajadzībām, kas man nebija tuvs risinājums. Tajā pašā laikā Uldis Anže, talantīgs aktieris, izdara varoņdarbu, jo ar šādu iesākumu lomai viņš kā aktieris un tēls ļoti mainās izrādes laikā, aizvedot pie secinājuma, ka viņa drāma un traģēdija ir nespēja mainīties. Bet tā maiņa jau ir notikusi,” skaidro Radzobe.
