Runājot par vaļā „atsistajām” jeb, līdz ar šo lomu no jauna iepazītajām kaislībām, aktrise stāsta: „Tādu galējību, uz ko cilvēks ir gatavs tad, kad viņš sev nenosprauž kādas robežas, uz ko viņš ir gatavs, kad ir tik ļoti iemīlējies, kad sabrūk absolūti viss, ko tu līdz šim esi iedomājusies, kaut kādi kategoriskie lēmumi par pareizību savā dzīvē utt. Un arī tā galējība, kad tu saproti, ka patiesībā tad, kad esi bijis tik ļoti vaļā, tik ļoti ievainojama, tev iespļauj dvēselē, tevi atraida. Sievieti jau nogalina tajā mirklī, manuprāt. Patiesībā jau Lukrēcija vēlējās attīrīties caur savām ciešanām, jo ciešanām ir jēga tikai tad, ja tu attīries un atbrīvojies no visa liekā.”
Kā ziņots, Liepājas teātrī piektdien, 19. aprīlī, pirmizrādi piedzīvoja režisora Dž. Dž. Džilindžera veidotā laikmetīgā melodrāma „Lukrēcija Bordžija”.
„Tas ir paradokss, bet tieši Liepājā Džilindžers piedāvā savus novatoriskākos režisora piedāvājumus. Šī bija tā reize, kad Liepājai bija iespēja iepazīt tādu tipisko Džilindžeru,” pēc pirmizrādes savos iespaidos dalās Latvijas Radio žurnāliste Anda Buševica.
„Man šķiet, ka Liepājā aktieri joprojām pierāda, ka viņi var visu – dejot uz akrobātikas robežas, dziedāt, runāt, pārvērsties utt. Džilindžeram joprojām ir interesanti ar viņiem strādāt, bet, ja kāds neko nav redzējis no Džilindžera, tad te varētu būt tāda savdabīga Džilindžera hrestomātija,” uzskata Latvijas Radio raidījuma „Kultūras rondo” veidotāja Ingvilda Strautmane.
„Jā,” piekrīt Buševica. „Visi tie paši tēli, rokmūzikas izmantojums... Vispār Džilindžeru, man liekas, ļoti interesē šī tēmas, kur sadurās seksualitāte, reliģija un varaskāre. Teātra skatuve it kā ir tā vieta, kur var novest visas šīs trīs lietas līdz zināmām galējībām. Caur teātra maskām roka kultūru kā subkultūru parādīt tādās galējībās. Lukrēcija Bordžija tādā ziņā ir pateicīga tēma, bet tas, ko man bija visvairāk žēl, ka šī izrāde nebija gluži par vēsturisko personāžu Lukrēciju Bordžiju. Drīzāk bija runa par kaislībām, kā jau minēju, reliģiju, nāvi, seksualitāti.”
„Izrāde sastāvēja it kā no divām daļām. Viena daļa bija Lukrēcijas Bordžijas dramatiskie monologi. Sieviete, kura mīl un vēlas mainīties. Viņa vairs nevēlas būt tāda Lukrēcija Bordžija, kādu mēs pazīstam no vēstures lapaspusēm; slavenā indētāja, pāvesta Aleksandra VI ārlaulības meita, kura saistīta ar visām galma intrigām. Viņa ir iemīlējusies un vēlas mainīties,” par izrādi stāsta Buševica. „Un otra puse ir grupu uznācieni, dejas, kurās ir iesaistīts viss Liepājas teātra jauno aktieru kurss, kurš attēlo Romas 15. gadsimta orģijas ainas. Ja pirmajā daļā ir lielāka pieturēšanās pie vēsturiskiem kostīmiem ar atsaucēm uz vēsturiskiem faktiem, tad izrādes otrajā daļā, – izrādei nav starpbrīža – tā jānorij kā viens veselums – mēģināts mest laipu uz mūsdienām, proti, uz tām ballītēm, kas notiek Imantas trepju telpā, pasūtot divas picas un dzerot nevis izsmalcinātu vīnu, bet, varbūt pat ne saindētu, bet vienkārši lētu kreiso šņabi. Jā ir jautājums, vai mēs varam vilkt vienlīdzības zīmes. Es tomēr gribētu teikt, ka stāsts par Lukrēciju Bordžiju ir interesantāks nekā stāsts par šādu ballītes ainu.”
Dž. Dž. Džilindžers iedvesmu smēlies Viktora Igo melodrāmā „Lukrēcija Bordžija”. Izrādes askētisko, bet vienlaikus intelektuāli un karaliski violeto scenogrāfiju veidojis Kristians Brekte. Savukārt eņģeļi un dēmoni, kas plosās zemapziņas apcirkņos, uz teātra skatuves izvirst kā vulkāns Ingas Krasovskas veidotajā horeogrāfijā. Izrādes gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis.
Iestudējumā piedalās arī aktieri – Mārtiņš Kalita, Kaspars Gods, Egons Dombrovskis, Edgars Ozoliņš, Gatis Maliks, Sandis Pēcis, Rolands Beķeris, Viktors Ellers, Kaspars Kārkliņš, Agnese Jēkabsone, Everita Pjata, Anete Berķe, Ilze Būde, Laura Jeruma un Ilze Jura.
