Lai arī abas izrādes daļas ir žanrā un stilā ļoti atšķirīgas, tās vieno kopīga tēma – un tā ir ģimene, tās ietekme uz cilvēka dzīvi, zaudējumi un ieguvumi. Šī tēma Elitai Kļaviņai mākslā šķiet ļoti svarīga: "Kaut arī filma "Iļģuciema māsas" ir par sievietēm cietumā, tās apakštēma ir ģimenes, no kurām viņas nāk, jo tieši ģimene faktiski visos gadījumos ir bijis galvenais iemesls, kāpēc viņas vispār atrodas cietumā. Arī Galeā lugas "Es atgriežos no tālienes" centrā ir ģimene – māte, tēvs, divi bērni un traģēdija šajā ģimenē, kas izmaina tās laimi."
Franču autores Klodīnes Galeā luga "Es atgriežos no tālienes" ir smeldzīga, noskaņās smalki niansēta, un to caurvij kāds noslēpums, kas atšķetinās tikai fināla daļā. Tā ir stāsts arī par cilvēka sāpju visdziļākajiem bezdibeņiem, bet arī spēju tos pārvarēt. Arī šajā ziņā luga labi sasaucas ar filmu.
"Abos darbos tēma ir atplaukšana, atdzimšana, transformācija. Sievietes cietumā caur teātri, caur to spēku un skaistumu, ko sniedz teātra spēlēšana, arī pārveidojas un kļūst neatpazīstamas no tām sievietēm, kādas viņas ir sākumā – skarbajām un cietuma ikdienas nomāktajām. Tas notiek arī lugā. Galvenās varones Kamillas attīstības līkne ir no absolūti zema punkta uz kaut kādu jaunu pārdzimšanu un apjēgu, ka ir iespējams dzīvot arī citādāk, pieņemot to realitāti, kāda viņu ir piemeklējusi," skaidro režisore.
Gan lugā, gan filmā redzēsim aktieri Ivaru Krastu, viņaprāt, abi darbi pieskaras arī tai cilvēka būtības zonai, ko diktē cilvēka zemapziņa un ko izskaidrot un pilnībā saprast nemaz nav iespējams: "Tas, kas vieno abas daļas, ir tas neizzināmais, nedaudz tāds tumšais spēks, tās dziņas, kas katrā no mums ir, bet šeit tās tiek apskatītas no sievietes skatu punkta gan lugā, gan filmā. Tām mēģināts pietuvināties, piekļūt tuvāk klāt, lai mēģinātu saprast, bet ne atbildēt, jo tas nav iespējams."
Kļaviņas režisētās dokumentālās filmas "Iļģuciema māsas" darbība notiek Iļģuciema sieviešu cietumā, kur sievietes, kas izcieš sodu par smagiem noziegumiem, piedalās Antona Čehova lugas "Trīs māsas" iestudējumā teātra studijā kopā ar profesionāliem aktieriem no Jaunā Rīgas teātra. Filma paralēli atklāj arī viņu skaudros ģimenes dzīvesstāstus un ilgas pēc cilvēcīgas attieksmes ārpus cietuma mūriem.
Ivars Krasts stāsta, ka līdzdarbošanās izrādē, kas tapa sieviešu cietumā, viņam deva iespēju saprast, ka patiesība par šo sieviešu likteņiem ir daudz sarežģītāka nekā mūsu ierastie priekšstati, un viņš cer, ka to nolasīs arī filmas skatītāji: "Tās cietuma izrādes veidošanas laikā bija brīži, kad viņas tā atļāvās atvērties, ko viņas nedara katru dienu. Un tie brīži likās tādi suģestējoši. Ka tu redzi, ka tas cilvēks vairs nav uzbūvējis cietoksni sev apkārt, bet atveras, ielaiž sevī notiekošo daudz dziļāk iekšā un pats dod uz āru. Tas bija tā emocionāli."
Elita Kļaviņa arī uzsver, ka filma ir stāsts ne tikai par ģimenēm, no kurām ir nākušās šīs sievietes, bet arī par visu mūsu sabiedrību kopumā, jo viņas ir sabiedrības daļa. Un, ja drūmā statistika par vardarbību Latvijas ģimenēs citkārt var šķist kā teorija, tad cietumā tā ir kā uz delnas.
"Man ir tik daudz stāstu, kāpēc viņas tur ir! Citas ir bēgušas no vardarbīgām attiecībām ģimenē, citas ir sevi aizstāvējušas. Tie stāsti ir ļoti reāli, un tie ir arī filmā," stāsta Kļaviņa. "Kad es sāku šīs sievietes iepazīt, kļuva skaidrs, ka katrā cilvēkā ir ne tikai labais un gaišais, bet arī ļoti zemi punkti, un vide, apstākļi ir tie, kas "izvelk" ārā vai nu "augšas" vai "apakšas". Un cietumā tas ir ļoti labi redzams."
Elitas Kļaviņas veidotais divdaļīgais projekts, ko veido izrāde "Es atgriežos no tālienes" un dokumentālā filma "Iļģuciema māsas" pirmizrādi piedzīvos piektdien, 9. septembrī, Jaunajā Rīgas teātrī.