1849. gadā toreizējās Saksijas karalistes galvaspilsētā Drēzdenē notika sacelšanās – viens no pēdējiem revolūciju viļņa, saukta par Tautu pavasari, uzliesmojumiem Eiropā. Revolucionārajos notikumos bija iejaukts arī Drēzdenes operteātra diriģents Rihards Vāgners, kuram nācās steigšus pamest Saksiju un patverties Šveicē. Šeit, Cīrihē, komponistam deva mājvietu viņa talanta cienītājs, bagātais zīda tirgotājs Oto Vēzendoks. Te bija teju ideāli apstākļi radošam darbam, taču ne mierpilnai dzīvei, jo jau drīz skaņraža dvēseli saviļņoja mīlas jūtas pret Vēzendoka kundzi, rakstnieci Matildi Vēzendoku. Pēc visa spriežot, jūtas bijušas abpusējas, lai gan nav nekādu ziņu, ka tās nonākušās tālāk par platoniskām. Diemžēl tās izrādījās liktenīgas Vāgnera pirmajai laulībai, jo kāda Matildei Vēzendokai adresēta vēstulīte, kas nonākusi Vāgnera kundzes Minnas rokās, bijusi par iemeslu kritiskajam ģimenes skandālam. Taču tās atstājušas paliekamas pēdas pasaules opermūzikas vēsturē, jo Vāgners uz laiku nolicis malā savu grandiozāko ieceri – "Nībelunga gredzenu" – un pievērsies citam viduslaiku literatūras sižetam: 12. gadsimta vācu autora Strāsburgas Gotfrīda bruņinieku romānam "Tristans un Izolde".
Gotfrīda apstrādātā viduslaiku leģenda vēsta traģisku mīlas stāstu. Bruņinieks Tristans sava senjora, Kornvolas karaļa Marka uzdevumā dodas pāri jūrai uz Īriju, lai pārvestu valdniekam līgavu – daiļo princesi Izoldi. Starp bruņinieku un princesi uzliesmo mīlas jūtas, kurām abi nespēj pretoties, un šo situāciju izmanto Tristana nelabvēlis bruņinieks Melots, kurš nodod mīlētājus un uzbrūk Tristanam, viņu smagi ievainojot. Izolde, kura ir arī dziedniece, mēģina glābt mīļoto, taču Tristans izvēlas nāvi, un Izolde seko savam mīļotajam aizsaulē.
Tāds, dažos teikumos atstāstīts, ir librets, kuru Vāgners izvērsis trīs apjomīgos cēlienos. Sižetā var sazīmēt autobiogrāfiskas paralēles, cēlajā karalī Markā saskatot Vēzendoka kungu, daiļajā Izoldē – viņa sievu Matildi, savukārt pretrunīgu jūtu plosītajā varonī Tristanā – pašu Vāgneru. Kā visām savām operām, arī šai libretu rakstīja komponists pats. Esot bijusi reize, kad libreta fragmentu lasījumā Vēzendoku namā bijušas klāt trīs Vāgnera liktenī nozīmīgas sievietes: viņa toreizējā sieva Minna, viņa tā brīža kaislība un mūza Matilde un viņa nākamā sieva Kozima fon Bīlova, kuras pirmajam vīram, diriģentam Hansam fon Bīlovam, bija lemts diriģēt operas "Tristans un Izolde" pirmatskaņojumu Bavārijas Karaliskajā teātrī Minhenē 1865. gada 10. jūnijā.
Līdz operas pirmizrādei bija visai ērkšķains ceļš. Drēzdenes, Veimāras, Prāgas un Vīnes operteātri atmeta ieceri realizācijas procesā, un "Tristans un Izolde" ieguva "neiestudējama darba" reputāciju. Tikai aizrautīgā mākslu mīļotāja, Bavārijas karaļa Ludviga II atbalsts galu galā ļāva operai piedzīvot pirmiestudējumu. Vien pamazām opera ieguva pelnīto kritikas novērtējumu kā muzikāli novatoriska, jaunus harmonijas paņēmienus izmantojoša kompozīcija. Tās ietekme saskatāma Gustava Mālera, Riharda Štrausa, Albana Berga, Arnolda Šēnberga un Bendžamina Britena mūzikā. Sevišķi bieži piesaukta ir Izoldes ārija "Mīlas nāve" – mirušā mīļotā apraudāšana, pirms sekot viņam veļu valstībā.
