Dramaturģiskā pamata radīšanā režisore Ilze Bloka sadarbojusies ar dramaturģi Madaru Rutkēviču, kopīgi veidojot izrādi, kura vēsta par latviešu nacionālo īpatnību – sēņošanu. Izrāde "Sēņošanas čempionāts 2021" iekļauj sevī vairākas tematiskās līnijas: cilvēks un daba, cilvēks un laiks, novecošana un iesakņošanās. Aktierspēle ir balstīta izrādes-lekcijas formātā, tur asprātīgi ievītas gan vispārzināmas patiesības par sēņu pasauli, gan arī aktualitātes, piemēram, par šī gada mazproduktīvo Glāzgovas klimata sanāksmi vai modes pasaules atklājumiem par sēņu izmantošanu audumu ilgtspējīgākā radīšanā, gan arī futūristiskas vīzijas par sēņu potenciālu Latvijas konkurētspējas celšanai pasaulē.
Izrādes sākuma daļā ir aktrises Indras Burkovskas monologs par sēnēm un to nozīmi viņas iemiesotās varones čempionāta ilggadējas rīkotājas Valdas dzīvē, kā arī tematiski jautājumi auditorijai. Valda, tērpusies kostīmu mākslinieces Mariannas Lapiņas veidotā gaiļeņdzeltenā samta tērpā ar volāniem, bikšu staras ieņurcījusi melnās zeķēs (pārbaudīts tautas paņēmiens pret ērcēm), glancētos gumijas puszābakos labi iederētos, piemēram, ne tikai lauku kultūras nama vadītājas amatā, bet arī grupas "ABBA" sastāvā. Izvēle Valdas lomu aktieriski ļaut piepildīt Indrai Burkovskai palīdz izrādē atrast līdzsvaru starp komisko un nopietno.
Izrāde portretē čempionāta rīkotāju Valdu kā mazliet komisku, labā ziņā apsēstu sēņotāju, kurai rūp vides jautājumi un vienlaikus šīs tradīcijas turpināšana. Tas izrādē uztur dzīvu dabas drauga vai vides aktīvista tēlu kā pārspīlēti sakāpinātu dabas aizstāvi. Izvēle runāt par cilvēka un dabas attiecībām ar humora devu ir ārēji šķietami nedrošs, bet tomēr apzināts mēģinājums runāt ar skatītāju par viņa attieksmi pret dabu.
Arī šoruden notikusī "Dirty Deal Teatro" izrāde "Ēdenes dārzs" vides tematiku aktualizē ar humora starpniecību. Tas iezīmē teātra profesionāļu vēlmi runāt par nopietnu vides problēmu neizbēgamo sakāpinājumu, taču vienlaikus pagaidām tas tiek darīts ar humora elementiem, taustoties pa šo taciņu tuvāk skatītāja sirdsapziņai. Blokas gadījumā humors ir visnotaļ maldinošs gājiens, jo izrādes izskaņa, aktrisei paliekot otrajā plānā, top aizvien sakāpinātāka un nopietnāka, no smiešanās skatītāju ievirzot dabas vērotāja lomā.
Savukārt sēņu valsti un sēņotājus izrādē iemieso Latvijas Kultūras akadēmijas 6. paaudzes laikmetīgās dejas horeogrāfi – Roberta Gailīte, Edvards Kurmiņš, Ramona Levane, Oskars Moore, Milena Paviļča, Katrīna Stepiņa, Darja Turčenko, Vladimirs Goršantovs. Šie jaunie ir gan kustību līdzautori, gan arī to izpildītāji. Melnā "Dirty Deal Teatro" telpa rada priekšstatu par nezināmā meža tumsu, savukārt gaismu mākslinieka Oskara Pauliņa gaismu risinājumi zāles dibensienas atvērtajās durvīs tai piešķir arī maģiskumu. Atvērtās durvis ar mainīgām gaismām tajās rada ilūziju par burvju mežu, kurā var notikt neiedomājamais un racionāli neizprotamais.
Režisore, kura studējusi ne tikai dramatiskā teātra režiju Latvijas Kultūras akadēmijā, bet arī dejas teātri ārpus Latvijas, Polijā, neslēpj, ka savos darbos tiecas veicināt simbiozi jeb abpusēji labvēlīgas attiecības starp dramatisko teātri un laikmetīgo deju. To, ka ar vārdiem mēdz nepietikt un ka tie teātrī ir pārvērtēti, māksliniece atzinusi arī pašas veidotajā audiopastaigā "Kāpēc es naktīs neguļu". Jau šai audiovizuālajā darbā šī gada februārī viņa sniegotajās Pārdaugavas ielās iekļāva sirreālas ainas ar horeogrāfes un dejotājas Olgas Žitluhinas līdzdalību. Piemēram, autobusa pieturā graciozi dejoja sieviete-dzērve vai šī pati sieviete basām kājām brida pa dziļu sniegu. Šai darbā kustība ikdienībai piešķīra poētiskumu.
"Dirty Deal Teatro" izrādē "Sēņošanas čempionāts 2021" Bloka turpina neverbālo izteiksmes veidu meklējumus, kuri šoreiz pārvērtušies aktrises Indras Burkovskas monoizrādes-lekcijas mijiedarbībā ar laikmetīgo deju. Katra no tām ir spilgta un baudāma, taču kāds solis līdz abpusēji godīgai šo formu kopdzīvei, vienai otru skatuviski neslāpējot, vēl jāsper. Lai arī Indra Burkovska savā gaileņtēlā vietumis ieplūst dejotāju vidū, tomēr kādā brīdī aktrises līdzdalība kustību dramaturģijā izbeidzas un tā vēro dabas procesus jau no malas. Ja dramatiskajam teātrim ir pa spēkam risināt "būt vai nebūt" jautājumus no cilvēciskā skatupunkta, tad laikmetīgā deja šai izrādē palīdz iemiesot laika ritējumu un dabas spēku.
Dejotāji ir tie, kas šai izrādē veido dzīvo scenogrāfiju – gan cilvēku stāvus kā kokiem pilnu mežu, kurā kādā brīdī Valda sāk maldīties kā pēc halucinogēnu sēņu lietošanas, gan sēņotnes savstarpēji savienotos pavedienus, atmetot ar katru mirkli aizvien vairāk cilvēcisko. Tas ļauj spilgti izcelt savstarpējo mijattiecību ciešumu dabā un dabiska meža ārējo brikšņainumu, gan vienlaikus arī iemiesot nepārtraukto mainību dabā, atsakoties no statiskiem scenogrāfijas elementiem. Turklāt pavisam tieši šādā veidā samazinot izrādes tapšanas ekoloģisko pēdu, neradot scenogrāfijai mākslīgus elementus (ja neskaita Sēņošanas čempionāta karogu, kas atsauc prātā Dziesmu un deju svētku karogus, radot atsauci uz latvisko kodu).
Dejotāji kādā brīdī no sēņošanas čempionāta dalībniekiem pārtop kustīgā mežā Vijas Moores komponētās mūzikas ietvarā, kura gan skaniski vizualizē čempionāta dinamiku, gan vēlāk liek sadzirdēt arī mežizstrādātāju zāģu uzmācīgo sīkšanu, gan visbeidzot maigi iegremdē mīkstās, pūkainās sūnās. Visdažādāko lielveikalu zīmolu čaukstošie iepirkumu maisiņi, kuri dejotāju rokās pildīja groziņa funkcijas, vienā brīdī pārtop par pašnāvniecisku elementu un simbolisku dabas piesārņošanas tēlu. Dejotāji tos uzliek galvā un turpina ilgstošu kustību ainu, paturot tos pārvilktus pāri sejai.
Jāatzīst, arī sēžot zāles pustumsā ar medicīnisko masku uz sejas un svīstot briļļu stikliņiem, līdzjušana dejotājiem ir neizbēgama. Ironiski, ka, ieraugot plastmasas maisiņu cilvēkam uz sejas, ir pašsaprotami, ka tam tur nav īstā vieta un ka tas rada pašiznīcināšanās draudu. Tā ir spilgta ilustrācija, ko rada izrādes veidotāji, ar nepārprotamu vēstījumu par to, ka cilvēks pats vien zāģē zaļo zaru, uz kura sēž, piesārņojot dabu jeb apdraudot paši sevi. Saturiski dabas kontekstā režisore šoreiz runā par cilvēka nespēju izprast simbiozes nozīmi dabā, ienākot vienlaikus ne tikai dramatiskā un dejas teātra, bet arī ekoteātra laukā. Arī jau iepriekšminētā darba "Kāpēc es naktīs neguļu" beigu daļā režisore bija iepludinājusi pilsētas urbānajā ainavā gan ūdenskritumu čalas, gan atkritumu kalnus, paplašinot šīs audiovizuālās pastaigas vēstījumu tālāk par cilvēkattiecību tīklojumu.
Pakāpeniski atbrīvojoties no savām apģērbu kārtām, dejotāju kustības savijas vienam ar otru, vizualizējot sēņotnes tīklojumu. Beigu kustību partitūra parāda, kā daba visu pieņem, apēd, pārstrādā, turpinās. Ar vai bez cilvēka iejaukšanās. Taču pesimismu, kas varētu dzimt skatītāja prātā, raugoties nākotnē, kur daba pārņem cilvēku, mazliet izdzēš izrādes veidotāju apsolījums: ja būs sēnes, tad būs arī latvieši, jo latvieši ir tur, kur ir sēnes.
Izrāde "Sēņošanas čempionāts 2021" ir daļa no projekta "Jauno maiņa", kurā DDT, Ģertrūdes ielas teātris, Rēzeknes teātris "Joriks" un Valmieras Drāmas teātris atbalsta jaunas skatuves mākslinieku paaudzes ienākšanu Latvijā.
