Jāņa Ezeriņa noveles – „Melnais Pēteris”, „Miga”, „Kādas blusas stāsts”, ”Prinča mantinieks”, „Mērkaķis”, „Apstarotā galva”, „Burbeka tēva noslēpums” un „Šaha partija” – tēlaini, izjusti, nedaudz sirreāli sākušas dzīvot skatuves dzīvi. Katra novele ir atsevišķi, taču tajā pašā laikā cieši savītas.
Jānis Ezeriņš ir anekdotiskās noveles izkopējs un viens no šī žanra ievērojamākiem autoriem latviešu literatūrā. Ezeriņš nodzīvoja īsu, taču radoši bagātu mūžu.
„Man no skolas laikiem Ezeriņš ir palicis atmiņā, jo tie bija īsi stāsti un tos varēja izlasīt,” saka režisors Elmārs Seņkovs.
Pēc tam ar Ezeriņa darbiem Seņkovs saskāries, mācoties Latvijas Kultūras akadēmijā. Edmunds Freibergs licis topošajiem režisoriem iestudēt Ezeriņa noveles.
„Bija ļoti radošs process, un tad es sev apsolīju, ka noteikti kādreiz uztaisīšu izrādi, kurā būs izmantoti šī novelista darbi,” atklāj Seņkovs.
Skolas laikā Ezeriņa darbi tika uztverti ļoti nopietni, mēģinot izspēlēt tos reālpsiholoģiski ar dramatismu. Kāds kursa biedrs uztaisījis noveli kā farsu. Šajā etīdē spēlējis arī Seņkovs un sapratis, ka tā ir pareizākā atslēga, kā stāstīt Ezeriņa stāstus.
Ezeriņa novelēs nav nekāda psiholoģiskā dziļuma. Tā ir tāda fabula, tāpēc tā ir novele, kurā viņš izstāsta sižetu,” uzskata režisors, skaidrojot, ka Ezeriņš bijis diezgan atraktīvs bohēmists, pats skrējis visur, novērojis cilvēkus, savācot anekdotiskas un arī traģiskas situācijas un apkopojot koncentrētā veidā vienā novelē. „Tāpēc viņa noveles ir īpašas ar savu paradoksu, negaidītību, ar to, kā viņš lauž, maina, pārsteidz. Viņš rakstot pats tīksminās par to labā nozīmē. Liekas, ka viņš priecājas par to.”
Tomēr pirms izrādes tapšanas, lasot Ezeriņa noveles, Seņkovs konstatējis, ka ļoti grūti koncentrēties uz tekstiem, jo tie ir sarežģīti.
Ir ļoti jāpiepūlas, lai tu izlasītu stāstu tā, kā tas patiešām ir uzrakstīts,” atzīst režisors. „Zem daudziem vārdiem viņš ir paslēpis arī nerātnas lietas. Ir tik daudz humora. Mēs, radošā komanda, tik daudz jaunus latviešu vārdus iemācījāmies… Tādā veidā es izglītojos un, ja teātris var mani izglītot, tad ir jēga ar to nodarboties.”
Noveles iestudējumam izvēlējās paši aktieri. Vairākos gadījumos aktieru izvēle sakritusi ar režisora domām. Kad tika atrasts kopsaucējs, noveles lika kopā, lai veidotos asociatīva dramaturģija sajūta ziņā, stāsta režisors.
Seņkovs norāda, ka aktieri darbu pie šīs izrādes novērtējuši kā labu skolu, treniņu.
„Strādāt ar ļoti daudz tekstiem un noturēt skatītāju uzmanību un arī izteiktu formu – viņi teica, ka sen nav bijis tik sarežģīts uzdevums apvienot šīs lietas,” saka Seņkovs.
Pēdējā laikā man iestājies periods, kad es teātri vispār sāku uztvert ļoti nenopietni labā nozīmē,” atzīst režisors. „Esmu jau noguris no dokumentālā teātra. Esmu noguris no pseidoteātra. Mēs mēģinām radīt jaunu reāliju. Politiskais teātris ir ļoti nepieciešams, bet no tā arī esmu noguris, jo mana kritiskā domāšana attīstās, lasot ziņas.”
Tagad režisors alkstot pēc „īsta teatrālisma, farsa un estētiskā teatrālā skaistuma”. Šīs alkas noteikušas arī mūziku.
„Mēs iedvesmojāmies no „Tiger Lillies” vai Toma Veitsa, kurā ir dzīves skarbums un ironija, rotaļīgums un tāda leijerkastes sajūta,” teic Seņkovs.
Liekas, ka teātris ir tas brīnums, kurā vajag dauzīties un atraisīt aktierī artistiskumu,” uzsver režisors. „Daudzi aktieri baidās no tā. Daudzi to uzskata par sliktu stilu. Tas kaut kā ir iesakņojies.”
Seņkovs norāda, ka ar izrādi „Ezeriņš” viņš tikai sāk šādas formas teātra izpēti, tomēr sajūta par padarīto ir laba.
Izrādē spēlē Astrīda Kairiša, Ināra Slucka, Madara Saldovere, Uldis Anže, Normunds Laizāns, Uldis Norenbergs un Jānis Skanis. Izrādes kopējo noskaņu spilgtu dara arī skaņas un gaismu mākslinieku paveiktais, kā arī grima mākslinieces Maijas Gundares un, protams, scenogrāfa Aigara Ozoliņa veikums.
