Diriģents Māris Kupčs stāsta: “Jūtami, ka viņiem tie antīkie sižeti tajā brīdī ir mazliet jau tā kā apnikuši. Un viņi vairāk domā par izklaidi. Tāpēc ir tik daudz izklaides. Libreta autors Aurelio ir ļoti pazīstams un viens no ievērojamākajiem tā laika dzejniekiem. Tā ir tāda izklaides opera, kurā komēdijas ir vairāk nekā stāsta par Orfeju.”
Muzikoloģe un operas apmeklētāja Gunda Vaivode pauž, ka senā mūzika Latvijā tomēr ir reti izpildīta, lai gan Mūzikas akadēmijā studē senās mūzikas specialitātes studenti.
Antonio Sartorio “Orfejs” pirmo reizi izrādīta Venēcijā 1672. gadā. Itālijā tolaik iecienītā baroka komponista mūzika, neskatoties uz šķietami gaisīgām melodijām, ir sarežģīta un grūti atskaņojama.
Operdziedātāja Monta Martinsone atklāj, ka partija ir sarežģīta gan vokāli, gan emocionāli: “Man šķiet, ka Eiridīke saprot vairāk, nekā viņa izrāda, ka saprot. Katrā mēģinājumā es atklāju kaut ko jaunu. Katrā mēģinājumā man tas baroks kļūst tuvāks sirdij. Tas nav vienkāršs. Tas ir ļoti izaicinošs.”
Iestudējuma apmeklētāja Katrīna Paula Felsberga pauž: “Arī cilvēkiem pirms 300 un vairāk gadiem bija tieši tādas paša mīlas mokas un pārpratumi. Komiskas situācijas. Bija brīnišķīgi to redzēt autentiskā iestudējumā un tomēr kaut kādā veidā arī laikmetīgi.”
Diriģents Māris Kupčs atzīst, ka baroka laikā režisors bija lieks. Visu izteica solisti. Arī vizuālais tēls vēsturiskā operā nebija noteicošais. Mūsdienās cilvēki ir atraduši klausīties viens otrā. Tāpēc vēsturiskās operas rekonstrukcija ir risks būt skatītāju nesaprastiem.
