Veikli izspēlētas parodijas un klišejas, kā arī allaž neiztrūkstošais attiecību stāsts veido izrādes karkasu, bet īstais saturs tajā ar joni ieplūst otrā cēliena beigu daļā. Izrādes pēcgarša – šoks un pārdomas par mākslu – vai vēl spējam nodalīt to no bezvērtīgas masu produkcijas un, iespējams, neētiskām rotaļām ar realitāti?
„Pasarg dievs, kas tik nav tagad tā māksla, kas tik neskaitās māksla,” teic Elīna Dzelme. „Tas tāds modes jautājums – kurā brīdī tās robežas ir vajadzīgas, kurā brīdī tas ir stilīgi – māksla bez robežām, un kurā brīdī var pārdot tieši to, kam nav robežu.”
Izrādes veiksmes stāsts noteikti ir arī aktieru sastāvs – spilgti, jauneklīgi, dabiski un veikli saspēlējušies. Aizkulises – ilgs un pretrunu pilns darbs, mēģinot izprast savu varoni.
„Mums nebija viegli saprasties šoreiz kaut kā. Viņa tā ļoti lēni, bet mērķtiecīgi nāca pie manis, un vienā brīdī es sapratu, ka viņa ir atnākusi, jo es sapratu, ka es pēkšņi uzvedos drusku savādāk nekā Ilze līdz šim,” atzīst Ilze Ķuzule-Skrastiņa.
Esam atspērušies – tā par jauno sezonu saka teātra galvenais režisors Džilindžers. Viņš skaidro – Dailes teātris vēl tikai meklē savu nišu starp citiem teātriem, bet, par spīti krīzes laika budžetam, repertuārs veidojas spēcīgs
Esam palikuši kaut kā no vienas puses mierīgāki, no otras puses kaut kā, varētu teikt, mērķtiecīgāki, un ļoti skrupulozi izvēlamies tos projektus un režisorus, kas pie mums iestudē,” stāsta režisors Dž.Dž.Džilindžers.
Džilinžera šosezon ieplānotajā “Milēdija” - Dimā “Trīs muskatieri” no lēdijas Vinteres skatupunkta – galvenajā lomā uz Dailes teātra skatuves atgriezīsies Rēzija Kalniņa. Džilindžers šosezon režisēs vēl vairākas izrādes, un pirmā – Šeipings – publiku jau ir sašūpojis.
„Man ļoti patika, man ļoti patika,” uzsver Aina. „Pirmā daļa, es viņu uztvēru tā kā šovu vairāk, bet otrā daļa man, protams, lika aizdomāties – par izrādi, par mākslu.”
„Man pēcsajūta ir tāda, ka man nepatika,” saka Ilga, bet uz jautājumu - kāpēc, atbildēt tomēr nevar. „Es nezinu, vai tā ir māksla vispār. Teātris it kā ir māksla, bet es tur neredzu mākslu. Jo tur... es nesaskatīju neko jaunu priekš sevis.”
Noskatīties šo izrādi, man liekas, ir tas pats, kas parunāt ar ļoti gudru cilvēku, izlasīt ļoti labu, gudru grāmatu vai nu tas ir tas pats, kā parunāt ar pašu Džilindžeru,” stāsta Daugavpils teātra mākslinieciskais vadītājs Oļegs Šapošņikovs. „Šo izrādi es atcerēšos ilgus gadus, varbūt arī visu savu mūžu.”
