"Esmu dusmīgs uz Anitu Vanagu – viņa saduļķoja to ūdeni," smejas meistars. "Skrundas baznīcā mācītājs Grīnbergs bija pārklausījies un uzrakstījis 14. oktobri, kas pēc tam pārlabots uz 24. Tāpēc iznāk svinēt divas reizes, bet vienosimies par 24. oktobri,” saka Freibergs, kurš dzimšanas dienā labprātāk izvēlas iesēsties mašīnā un drusku aizmukt no visa un visiem.
Vientulība mani neapgrūtina, īpaši tagad – ja vairāk par trim cilvēkiem, sāku nervozēt. Cita lieta – Vidzemes jūrmala. Uz jūru varu skatīties un neatskatīties – man vienmēr jādomā, kas ir tur, aiz tā horizonta..."
Prātā atsaucot kaut tikai vienu teātra izrādi, kurai scenogrāfiju ir veidojis Andris Freibergs, acu priekšā atdzīvojas desmiti citu: "Trešās impērijas bailes un posts" Jaunatnes teātrī liek atcerēties "Centrifūgu", turpat "Dzīvo ūdeni" un "Sniegotos kalnus", sniega baltums – "Arkādiju" Jaunajā Rīgas teātrī, kur arī "Jūlijas jaunkundze" redzēta, "Meža pīle" Nacionālajā teātrī, "Raudupiete" Dailē – šai virknei nav gala, un katra no izrādēm vispirms nāk atmiņā ar savu vizuālo tēlu, ar telpu, kurā iestudējumam ļauts ieslīdēt kā rokai cimdā, paverot bezgalīgas iespējas šo telpu tulkot, padziļināt, paplašināt, cik vien katrā jūtīguma, vērības un dzejas.
Studentu un režisoru, aktieru un skatītāju mīlēts, ne vien Latvijā, bet arī citur pasaulē ar augstām balvām godāts, Andris Freibergs bijis scenogrāfs divarpus simtiem izrāžu. Četras no tām šobrīd – Latvijas Nacionālās operas repertuārā. Baltajā namā Andris Freibergs kopš 1992. gada ir galvenais scenogrāfs.
Ar metaforām – uzmanīgi
"Man liekas, ka teātra kolektīva statuss ir īpašs – tā nav tikai darba vieta, tas ir mākslinieku kopums, kur visa draudze ir ar vienu mērķi – taisīt labas izrādes," uzskata meistars.
Nākamgad viņš gatavojos taisīt mazu personālizstādi – Latvijas Mākslas akadēmijai būs simt gadi, un "Arsenālā” tikšot veidota liela ekspozīcija. "Pats muzejs jau pateica priekšā ideju – par lielām kāpnēm. Izdomāju, tas lai paliek mans centrālais notikums – citēšu savas pēdējās operas "Iemūrētie" scenogrāfiju.
Ja viss notiks, būs jāuzkāpj 80 vai 90 kāpieni, un nākošajā telpā piedāvāšu "Iemūrēto" kāpņu fragmentu. Visi saka – šausmas, bet man likās – laba metafora tam, cik tālu esmu ticis astoņdesmit gadu laikā.
Kāpnes ved uz nākamo stāvu. Uzkāpjot augstākajā punktā, seko kāpnes, kas ved lejup, piezemējoties mirstīgajā pasaulē."
Vaicāts par to, vai uz skatuves mēdz būt metaforas, bez kurām nu nekādi, Freibergs saka tā: "Šķiet, ka pēc savas domāšanas un scenogrāfijas esmu reālists. Man vienmēr liekas, ka kaut kas izdomāts, speciāli gribēts ir kaut kas pretdabisks.
Ar metaforu lietojumu jābūt ļoti uzmanīgam – ja zīmju valoda iet pa priekšu darbam, tas ir bīstami. Galvenais – nedarīt pāri mūzikai.
Ja visu laiku skatos, klausos, mēģinu atkodēt metaforas un neļaujos pārdzīvojumam... Pārdzīvojums ir vissvarīgākā lieta, nevis gudrošana, kāpēc tas un tas notiek uz skatuves. Jā, Blumbergs bija liels simbolu meistars – viņa Brands ir pasaules klase. Šodien ar metaforām perfekti strādā Reinis un Krista Dzudzilo."
Nodzīts pazemē
"Nesen meistars pametis skatu atpakaļ pagātnē – saskaitījis un secinājis, ka Padomju Savienībā nodzīvojis 50 gadus. "Piecdesmit!
Kad Krista Burāne filmēja "Pasaku par tukšo telpu", viņa dzenāja mani pa Maskavas metro, Prāgas metro, un domāju – ko viņa tik daudz to pazemi, arī filmā... Līdz sapratu, ka tiešām esmu bijis nodzīts pazemē.
Īpaši Maskavas metro ar kičīgajiem zīmējumiem – sieviete ar sirpi un āmuru, piemēram, ir tā laikmeta zīme, kurā tik ilgi esmu nodzīvojis.”
Andris Freibergs atceras, ka reiz esot rakstījis – viņš negribētu, lai scenogrāfija būtu laba vai slikta, vai lai kritiķi rakstītu labi vai slikti – galvenais, lai scenogrāfija būtu tāda, lai nedarītu pāri, netraucētu aktieriem. Vēlāk likās – vai tiešām gribu būt pelēkā pele kaktā? Tagad saprotu, ko teica režisors Jurijs Mamilovs: galvenais – nedarīt pāri mūzikai, iekļauties visā izrādes struktūrā. Ja scenogrāfija netiek pamanīta, tas nozīmē, ka tā ir laba.
Kaspars Znotiņš pēc "Noras" pirmizrādes Jaunajā Rīgas teātrī man uzdāvināja veltījumu ar ierakstu, ka manā scenogrāfijā spēlēt ir tik labi kā spēlēt kopā ar labu aktieri – lielāka komplimenta nevar būt! Ideāls, uz ko tiekties.
Scenogrāfija ir dzīva sastāvdaļa no visas izrādes kopuma. Ja aktierim ir labi, to jūt. Ātri viņam varu nodarīt pāri – liekot vilkt mugurā kostīmu, kas fiziski nepatīk.
Pamatshēma, ko saku arī jaunajiem cilvēkiem, ir tāda: iedodiet metaforu, bet atstājiet "luftpauzi" arī man kā skatītājam!
Kāpēc mūzika ir tik fenomenāla, ka viens tajā jūt kaut ko romantisku, bet cits sajūt ko citu? Tās nosacītības pakāpe ir tik liela, ka man paliek iespēja domās piedalīties ar savu versiju. Tāpēc jāuzmanās, lai nepateiktu kaut ko priekšā... Noslēpums – tā ir daļa no visas izrādes panākumiem."
Šobrīd Freibergs no aktīvās pedagoģijas aizgājis, taču turpina sekot līdzi audzēkņu veikumam. "Pie sevis domāju – kāpēc tik labi jūtos, skatoties viņu darbus? Jo vairs nav atbildības par to, kas ar katru notiks tālāk. Pedagoģijā tas ir tik būtiski! Jo pedagogs uzņemas ļoti lielu atbildību pār cilvēku likteņiem.”
Saņemšanās spēks
"Dzīvē diezgan daudz pārdzīvojumu bijis, dažbrīd licies – pilnīga bezizeja. Bet pats sev patīku ar to, ka man ir kaut kāda iekšēja saņemšanās, spēks.
Vecums… To neviens nevar iedomāties! Tikai pašam to piedzīvojot, saproti, ka tā piezemēšanās jāizdara ne tik sāpīgi. Otrkārt – tas ir skumīgi.
Kad atveru savu plānu burtnīcu ar dakteru apmeklējumu pierakstiem… Sevi remontēju, remontēju. Nu, nav taisnība teicienam, ka katram vecumam savs jaukums!"
