Saviļņojums. Mini operas «Babītes baobabs» apskats

Mini opera "Babītes baobabs" ir jaunradīta mūslaiku zaļā teiksma, kas vēsta par mīlestības izcelšanos. Auglīgi sadarbojoties skatuves mākslas profesionāļiem, tapis svaigs kora mūzikas izteiksmes veids, kur Babītes jauktais koris "Maska" ar balsu un kustību mijiedarbību izstāsta dramaturģiski maigu stāstu. Par to, kā, meklējot šķietami neaizsniedzamo, izdodas atrast ko negaidīti vērtīgu.

Teiksma par ilgām

Mini operas idejas autors ir kora "Maska" diriģents Jānis Ozols, savukārt meditatīvi saviļņojošo mūziku radījis komponists Jānis Šipkēvics sadarbībā ar Andri Sējānu. Sadarbojoties kādreizējiem vokālās grupas "Cosmos" biedriem, tapis kosmisks mīlestības stāsts, kam vārdus iedvesis dzejnieks Marts Pujāts. Skaņu ainavu zīmē četrrocīgas klavieres Ineses Vaļinieces un Kārļa Tirzīša, basģitāra Toma Kursīša un perkusijas Arņa Stepiņa izpildījumā. Stāstu uz skatuves, rūdot savu vokālo aktiermeistarību, atdzīvina jauktais koris "Maska", no kura balsīm ar saviem dziedājumiem izaug un viļņojas solisti Dita Druķe un Oskars Upenieks. Koris iemieso gan pašu aizvien plašumā augošo baobabu, gan Babītes ezera ūdeņus, nolūkojoties kā jauna dzimšanā. 

Mini opera "Babītes baobabs", scenogrāfiski izmantojot dzīvās scenogrāfijas principu, rada mūslaiku zaļo pasaku mūzikā par nevienam līdz šim nezināmo Babītes baobabu. Dzejnieks Marts Pujāts, kā reiz pašmāju literāti nacionālā romantisma viļņa skarti, pārraksta mītu: autors mini operas libretā ļauj salapot vienam no resnākajiem kokiem pasaulē – baobabam – tepat zaļajā piepilsētas apkaimē, Babītē. Latviešu folklorā dižkoki allaž ir izpelnījušies bijību. Piemēram, senatnē lielākais koks apkaimē ticis uzskatīts par pirmsenci, arī par Meža māti. Līdz ar to koks uzskatāms par dievišķu būtņu mājvietu. Ja dainas vēsta, ka Daugavā aug milzu ozols jeb Saules koks, tad šoreiz kosmiskais pasaules koks ir iesakņojies Babītes ezerā, padarot to uz mini operas laiku par mītisko pasaules centru jeb "axis mundus".

Izvēloties fonētiski saskanīgo Babītes baobabu, nevis kādu vietējo dižkoku, ilgošanās stāsts iegūst vēl teiksmaināku skanējumu. Mīlestība kā neticamais un acīmneredzamais, bet sirdi saviļņojošais.

Savukārt ezers, simboliski raugoties, uzskatāms par atvērto zemes aci jeb par maģisku vietu, kas piepildīta ar sievišķo radošo un auglīgo matēriju. Ar neapzināto, kurā lapo mītiskais pirmkoks – Babītes baobabs. Līdz ar to Babītes baobabs ir tā pati zilā ilgu puķe, kuru savulaik meklējuši dzejnieki, maldoties savās romantisma caurstrāvotās domās. Mirāža, ko ierauga vien tas, kuram zaļo sirds. Ir radīts gaišs, muzikāli liegs stāsts bez zemūdens akmeņiem: dramaturģiski maigs, bet vienlaikus veldzējošs kā viegla vēja pūsma Babītes ezera krastā kādā agrā rītā vai darbdienas vakarā.

Mini opera "Babītes baobabs"

Skaista sakritība – solisti TV sižetā pēc jūnija sākumā notikušās mini operas pirmizrādes Latvijas Nacionālās operas Jaunajā zālē atzīstas savu kāzu gaidīšanā. Mīlestības stāsts izrādās neviltoti patiess. Tā "Babītes Baobaba" miermīlīgā tituldziesma ar savu maigi saviļņojošo raksturu tīrā kora izpildījumā, bez lieka popkultūras slāņa, itin viegli var kļūt par jaunu plaukstošas mīlestības himnu, kas aicina iedot savu roku otram.

Kustība kā dzīvība

Iestudējuma pievilcība slēpjas izvēlē veidot dzīvo scenogrāfiju, kurai vienlaikus piemīt ekoloģiska daba un ko radījusi kustību māksliniece Elīna Gediņa kopā ar scenogrāfi un tērpu mākslinieci Pamelu Butāni un gaismu mākslinieku Kārli Kaupužu. Iestudējuma "zaļumu" pastiprina scenogrāfiskais risinājums, kas balstās kora skatuves tērpu transformējamībā un gaismas dramaturģijā, ļaujot šim darbam būt pielāgojamam dažādām skatuves telpām. Koris "Maska" sola jaunradīto zaļo teiksmu drīzumā izrādīt skatītājiem arī citviet Latvijā.

Iestudējuma vizuālais mainīgums ir sakņots lakonismā. Sausu un mitru smilšu bēšums, ūdenszāļu un zivju zvīņu mirdzums, zilo ezera viļņu ņirbēšana, samtainā koka zaru sazaļošana: Butāne scenogrāfiju ir veidojusi bez lieka ilustratīvisma, bet ar tīriem krāsu laukumiem un materiālu faktūrām, kuras atdzīvina kustība un gaismu spēle. Gediņas veidotā kustību dramaturģija ieguļ Šipkēvica veidotajā skaņu raksturā, spilgti atklājot dabas raksturu, kur taisnu līniju un nemainības ir maz. Šī tīrā pieeja apbur ar neparedzamību un vienlaikus ar savu ilgtspējīgo attieksmi pret skatuves darbu, kas labi piedien zaļajai teiksmai.

Daba uz skatuves netiek imitēta, bet cilvēks iemieso dabu pats, ierakstoties tās ainavā un vizualizējot tās raksturu.

Līdzīga pieeja, izmantojot dzīvo scenogrāfiju, teātrī bija vērojama režisora Elmāra Seņkova profesionāļu augsti novērtētajā iestudējumā "Pūt, vējiņi!" (2018), kur toreiz scenogrāfe Monika Pormale kopā ar horeogrāfiem Jāni Purviņu un Agati Bankavu Raiņa radīto latvisko kodu vizualizēja ar vairāk nekā simts tautas deju dejotājiem. Iestudējuma laikā tie, piemēram, pārtapa Likteņupes viļņos, čaukstot Dziesmu un deju svētku dalībnieku lietusmēteļiem, ilustrējot upes mainīgo raksturu ar kustību izspēli.

Mini opera "Babītes baobabs"

Ekokritiski raugoties, mini operā ievīts zaļais dabas un vienlaikus dzīvības dzīpars: mudinot uzmanīgi lūkoties un klausīties dabā, tā ļauj pieredzēt cilvēkmīlestības uzplaukšanu. Lai piedzīvotu ko lielu, ir jābūt vērīgam. Kā izrādās, jo tālāk atkāpjas, jo labāk var redzēt. Tā arī tituldziesmas videoklipa tapšanā radītais filmējums kā atlocīta Babītes karte no putna lidojuma ļāvis tik tiešām atklāt ūdens artēriju zīmējumā diženo koku, kura zaros rit dzīvības ūdens. Mūzikā viļņojas dzīvība. Muzikāli iestudējums papildināts ar dabas skaņām, putnu balsīm, kuras piešķir notiekošajam uz skatuves vēl mītiskāku raksturu, ievedot skatītāju un klausītāju pasaulē, kurā valda cits laika ritējums. Tāds, ko nosaka dabas cikli un kurā cilvēks var atklāt brīnumaino.

Muzikālais stāsts, kas īsi izskan nepilnā stundā, atgādina rāmu viļņošanos ezerā, klausoties dabas skaņās. Klausīties kora "Maska" balsu viļņos, ko virsvada Jānis Ozols, ir kā sēdēt ezera krastā un lūkoties vieglas ūdens mirguļošanas pārklātā tālienē, iedomājoties tur saredzam ko nezināmu un ko neaizskaramu.

Lai arī dramaturģiski stāstā emociju daudzveidībai iztrūkst kādas lielākas vētras vai neparedzētu šķēršļu ceļā uz mērķi, tomēr šai laikā tieši stāstu bez liekas, uzspēlētas traģikas, bet ar gaišu cerību pietrūkst vēl jo vairāk.

Šis jaundarbs, kurā ciešā kopdarbā iestādīts viens pamatīgs koks, apliecina, cik svarīga ir sakņu savīšanās skatuves mākslu profesionāļu starpā, radot jaundarbus un ejot ārpus ierastajiem žanru rāmjiem, tā meklējot svaigus izteiksmes veidus. "Babītes baobabs" ir veids, kā jaunatklāt kora mūzikas sniegumu, kurā savijas balsis ar kustībām, radot uz īsu brīdi idillisku ainavu, kuras centrā ir pirmā mīlestība.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt