Sadaļas Sadaļas

Diena sākusies

Vai kultūra šobrīd ir tik pašsaprotama vērtība? Situācija Igaunijā un Lietuvā

Diena sākusies

Lidija Lasmane: Atjaunošanās, Augšāmcelšanās vēl joprojām ir iespējama

Ojārs Rubenis: Šis ir laiks, lai pārdomātu, kas mums ir svarīgs

Satikties teātrī. Saruna ar jauno Latvijas Teātra darbinieku savienības vadītāju Ojāru Rubeni

Ojārs Rubenis pēc ilggadēja darba Latvijas Nacionālajā teātrī tagad ķēries klāt pie kopējām Latvijas teātra vadlīnijām un nostādnēm Latvijas Teātra darbinieku savienības vadītāja amatā. Rubenis Latvijas Radio 3 “Klasika” raidījumā “Diena sākusies” uzsvēra, ka svarīgs LTDS uzdevums būtu veicināt kopābūšanu teātra vidē – leģendām apvīto mākslinieku bohēmu aizstājot ar kopābūšanu dažādos radošos projektos.

Liene Jakovļeva: Vai lēmums kļūt par Latvijas Teātra darbinieku savienības priekšsēdētāju bija tāds ilgi pārdomāts, vai tur bija kāds spiediens no kolēģiem, vai kaut kādā ziņā varbūt tāda misijas apziņa, zinot to, ka Daiga Gaismiņa-Šiliņa vairs nekandidēs?

Ojārs Rubenis: Pirmkārt, es nebiju par to domājis, bet tad no vairākiem teātriem gan vadītāji, gan mākslinieki zvanīja un aicināja, lai es pamēģinu to darīt. Es biju nolēmis neiesaistīties nekādos tādos vadošos “grožu” procesos, jo man daudz interesantāk patlaban likās nodarboties ar projektiem. Bet, ņemot vērā to, ka šie projekti šinī gadā visi ir pajukuši, tad es tā kā vienā brīdī domāju: jā, nu, varbūt tas ir interesanti... Un tā otra lieta ir tāda, ka līdz šim aizvadītos gadus – 12 no tiem pilntiesīga direktora amatā –

es pārvaldīju vienu teātri, zināju, kas tajā teātrī notiek, kā veidojas repertuārs, un ļoti bieži bija tādas situācijas, kad likās, ka mēs taču kaut kā varētu kopā darīt savādāk tās lietas.

Bet skaidrs – ja tu esi vienā organizācijā, tu aizstāvi savu organizāciju, neapšaubāmi, tu cīnies par budžetu, par labāko repertuāru. Un tad es domāju – varbūt ir vērts pamēģināt “pavilkt” kaut kādas kopējas vadlīnijas vai nostādnes. Tas ir diezgan sarežģīti, jo tā ir sabiedriska organizācija, un, kā par brīnumu, šī organizācija, pateicoties Lolitai Caukai un Daigai Gaismiņai, tomēr par sevi ir likusi skanēt. Ir Spēlmaņu nakts un Teātra dienas balvas, tā kā viņa ir tāda diezgan liela organizācija, kurā ir gandrīz 600 cilvēki – patiesībā lielāka nekā šobrīd daža laba valdošā partija.

Tie nav tikai aktieri, vai ne?

Tie nav tikai aktieri, tur ir visu teātru dažādi darbinieki un ļoti daudz arī teātra veterāni, kas visu savu mūžu ir atdevuši teātrim. Un tā zināmā mērā ir viņiem tāda viena no piesaistēm savai iepriekšējai dzīvei un laikam.

Man tā likās, ka mēs varam kopā izdarīt kaut kādas lietas gan kultūrpolitikā, gan radošajā jomā, protams, ne mazākā mērā neatmetot to iepriekšējo, kas ir darīts arī sociālajā jomā. Varbūt, ka mums izdodas. Protams, ka šis laiks šobrīd ir neapskaužams, kad tu patiesībā pret visu atduries – neko nevar. Bet var kādas vadlīnijas pārdomāt, un, ja mums izdotos kopā ar gan valstiskiem teātriem, gan neatkarīgiem teātriem un dažādām radošām grupām nepazaudēt to prestižu, kas teātrim ir... Varbūt, ka es savu kaut kādu spēku varu likt lietā un to izdarīt – nu, es varu pamēģināt.

Varbūt tev jau ir arī domas par to, ka varētu sadarboties ne tikai visi teātri, bet arī LTDS ar citām radošajām savienībām, piemēram, komponistiem?

Man patlaban tā īsti nav skaidrs, ko katra no šīm radošajām savienībām uzskata par saviem mērķiem, man tas ir jāpapēta. Man šķiet, šajā laikā parādās ārkārtīgi interesantas domas par sabiedrības tālāko eksistenci vispār:

kādas ir vērtības, kuras no šīm vērtībām vajag vairāk izcelt, kuras vajag pietušēt, kas vispār ir cilvēka ētika, kas ir visatļautība sarunās, kas ir cenzūra.

Man liekas, ka ir tik daudz jautājumu – radošās savienības varētu nedaudz vienoties un iedibināt kaut vai tradīciju, ka regulāri notiek kopā sanākšanas un spriešanas par šīm lietām, un zināmā mērā viedokļa nodošana sabiedrībai: ko tad šie radošie cilvēki domā, kas tad viņiem ir bez muzicēšanas, bez trompetes spēlēšanas, bez teātra spēlēšanas, bez rakstīšanas un tā tālāk. Varbūt, ka tas šobrīd sabiedrībai ir vajadzīgs – man pašam šķiet, ka ir vajadzīgs.

Tik ilgi esot iekšā tajā teātra vidē, tev noteikti ir tā nojausma, sajūta, ko vispār nozīmē būt Teātra darbinieku savienībā, vai tas, piemēram, jaunajiem aktieriem ir prestiži? Vai tas pulciņš papildinās un kādi ir tie argumenti par vai pret stāšanos tajā?

Nav tā, ka visi ļoti skrien uz Teātra darbinieku savienību, tātad acīmredzot tas uzdevums, kas jaunajai valdei (kurā ir šobrīd ārkārtīgi brīnišķīgi cilvēki – Gundars Āboliņš, Egils Melbārdis, Anna Sīle un citi) ir turpināt šīs Teātra darbinieku savienības prestiža nostabilizēšanos. Man liekas, ka tas var radīt kopā būšanas sajūtu, ja no dažādiem teātriem jauni cilvēki stājas iekšā. Teātra darbinieku savienībai būtu jārada kopā būšanas sajūta – tagad kopābūšana ir neiespējama. Jo man, piemēram, ir tāds sapnis, ka Spēlmaņu nakts balvā, šajā tūkstošvietīgajā Dailes teātra zālē šajā vakarā ir maksimāli daudz tieši teātru darbinieki, un ka tā būtu viena riktīgi liela kopā sanākšana un priecāšanās par to, ka mēs vispār mākslā varam kaut ko kopā izdarīt un radīt.

Un par tiem jaunajiem cilvēkiem ir otra lieta. Man bija teātrī tā, ka es ļoti augstu vērtēju seniorus, un man vienmēr likās, ka seniori ir tā kā opis un oma. Un, ja ģimenē ir foršs opis un oma, tad, man liekas, ka mazbērniem ir lielas izredzes, bērnībā sēžot opim un omai klēpī un daudz ko uzzinot, izaugt par labiem cilvēkiem. Man likās ļoti svarīgi Nacionālā teātrī viņus saglabāt, un man ļoti svarīga liekas arī Teātra darbinieku savienības ideja visu laiku viņus aktivizēt, apkopt, mīlēt un celt saulītē. To nevar izdarīt viena pati LTDS, to var izdarīt tikai tad, ja ir kopā jaunie ar vecajiem. Un tiem

jaunajiem, man liekas, ir jābūt tai pienākuma sajūtai un tai atbildībai – ka viņiem tie seniori ir vajadzīgi. Jo vēsture nerodas tukšā vietā, vai ne?

To mēs zinām, bet jaunajiem liekas, ka viņi atnāk un tagad viņi radīs un izdarīs, tā tas nav. Nenotiek lietas tā pašas par sevi, ir kaut kāda bāze, uz kuras viņas balstās.

Tāda mākslīga kopā pulcēšana jau arī nevar izdoties. Zinām jau mēs tos stāstus, kā kādreiz bija – pēc izrādēm un pirmizrādēm nešķīrās un teju visu nakti dzīvojās. Tagad tie stāsti ir gluži citādi – ka katrs pa mājām, pa saviem blakusdarbiem, pie ģimenēm, kas, protams, ir skaisti, bet tā kopā būt gribēšanas sajūta varbūt ir mazinājusies vispār, ne jau tikai aktieru vidū.

Varbūt pēc Covid viņa atkal vairāk parādīsies! Tas ir tāds laikmets, un tur neko nevar darīt. Mākslīgi neko nevar uzspiest – vai nu ir vēlēšanās, vai nav vēlēšanās. Un tas agrāko laiku bohēmas laiks patiesībā arī manis vadītā teātra laikā vairs nebija tāds, kā es atceros, kad es ieklīdu Nacionālā teātrī, kad tur vēl visi bija jauni un tur bija mūžīgās dzīres.

Atceries, vēl senākos laikos – Teātra diena Doma laukumā, tie milzīgie pūļi un tie svētki!

Tas ir bišķiņ atšķirīgi – tas bija zināms protests.

Toreiz tā bija iespēja runāt. Varbūt caur puķēm, tomēr pateikt...

Jā, tā tāda sabiedrības kopā sanākšana.

Viss tas, ko darīja, bija tā kā patiesības izraušana caur spīlēm un parādīšana, ka mēs tomēr kaut kas esam, kaut ko varam.

Bet tagad ir ļoti daudzas citas labas formas, ja atgriezīsies laiks, kurā mēs varēsim būt atkal kopā – to visu var darīt caur radošiem projektiem. Es nezinu, vai tas sanāks vai nesanāks, bet, piemēram, ar Krievijas režisoru Kirilu Serebreņņikovu mēs esam vienojušies veidot atsevišķu projektu, kurā varētu piedalīties dažādu Latvijas, Krievijas un Vācijas teātru mākslinieki.

Es zinu, ka māksliniekiem bieži vien ļoti patīk filmēties pat vājos seriālos tāpēc, ka viņi satiekas ar citu teātru aktieriem. Mēs esam šobrīd diezgan norobežojusies – Latvijas Nacionālā teātra ģimene, Valmieras Drāmas teātra ģimene, Liepājas teātra ģimene – un katrs par sevi. Es domāju šādā veidā, ja izdotos un būtu līdzekļi, lai to attīstītu, vismaz reizi gadā starp-teātru projektu, kurā mēs varam visi kopā būt.

Spēlmaņu nakts droši vien ir tas redzamākais LTDS punkts, ko mēs gaidām no gada uz gadu. Varbūt tas teātra vidē arī ir tas brīdis, kad visi sanāk kopā, tie ir tie īstie svētki, un tas ir arī tas LTDS publiskais parādīšanās brīdis visa gada nogrieznī – tā tam arī vajadzētu būt.

Tā tam ir obligāti jābūt. Jo, lai arī kāds kaut kur kādreiz saka, ka viņu neinteresē šī Spēlmaņu nakts un ka viņu neinteresē, vai viņš ir nominēts, vai viņš ir saņēmis balvu – tā nav patiesība. Kopā būšana ir svarīga, bet tas ir arī tāds atskaites punkts, kurā tu redzi, ko teātri ir varējuši gada garumā izdarīt un pa kādu ceļu viņi ir gājuši. Bet tiem cilvēkiem, kuri ir nominēti, kas visu gadu strādājuši, tā publiskā atzinība ir ļoti svarīga, un tas ir tas egocentrisms, kas ir droši vien visiem mākslas pasaules cilvēkiem, kuri iet publikas priekšā. Nav jau vairs tie laiki, kad pie teātra ieejas stāvēja un gaidīja uz autogrāfiem, un Artmane nāca, un viņai deva puķes. Tie laiki ir beigušies – kāds atsūta varbūt kādu vēstuli vai pateicību sociālajos tīklos, bet pietiekami daudz arī negācijas tur aiziet. Es domāju, ka tām pretī

šis publiskais novērtējums ir ļoti, ļoti svarīgs, un tas, kas ir pats būtiskākais – nevis tā viena balva, bet tieši tā nominācija.

Šogad Spēlmaņu nakts būs, bet nevienam nav skaidrs, vai tā būs ar nominācijām, vai kā televīzijas raidījums; kas tur tiks vērtēts un vai vispār tiks vērtēts. Varbūt mēs iesim vienkāršu ceļu, atspoguļosim aizvadīto sezonu, to, kas tur ir noticis. Bet mēs nepaiesim 23. novembrim garām, un katrā ziņā tajā vakarā runāsim ar visiem teātriem par teātri un ar skatītājiem par teātri – vienalga, cik būs redzēts un cik būs noticis.

 

Pilnu interviju klausieties Latvijas Radio 3 “Klasika” raidījumā “Diena sākusies”.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt