Ojārs Rubenis: Pirms mēs runājām par izrādi, man gribas jums palūgt, lai jūs pastāstāt, kas ir neatkarīgais teātris. Maija, ja tev vienkāršā veidā jānoraksturo – neatkarīgais, nevalstiskais, neprofesionālais, profesionālais... – kas jūs īsti esat?
Maija Pavlova: Pretvalstiskais teātris... (smejas) Man ļoti nepatīk visi šie apzīmējumi. Ģertrūdes ielas teātris ir teātris, kas atrodas Ģertrūdes ielā. Mēs tur strādājam: profesionāli aktieri, mākslinieki nodarbojas ar to, kas viņiem sanāk un patīk vislabāk – ar teātri –, veido tādas izrādes, kas viņiem šķiet interesantas, kuras viņi grib redzēt paši.
Maija, kā pareizi jādefinē? Nevalstiskais teātris?
Maija Pavlova: Sabiedriskais teātris.
Sabiedriskais teātris. Tas tā kā sabiedriskā televīzija gandrīz vai.
Maija Pavlova: Jā.
Ļoti labi. Ko tas nozīmē vienai producentei uzņemties šādu darbu – vecās telpās, kur kādreiz bija rūpnīca vai kas tamlīdzīgs, to visu dabūt gatavu? Es saprotu, ka jums valsts piepalīdz ar Kultūrkapitāla fondu, vai ne?
Maija Pavlova: (smejas) Tā ir mana dzīve, tas ir mans darbs. Es to daru ar prieku. Man ir grūti salīdzināt, es nekad neesmu strādājusi lielākā organizācijā. Droši vien tas, kas man patīk – tas ir cilvēcisks izmērs, es pazīstu savus kolēģus vaigā, es ar viņiem visiem katru dienu satiekos (varbūt dažas dienas ne), visu laiku mainās cilvēki, [jo] mēs strādājām tādā veidā, ka katru izrādi veido cita komanda, mums nav štata aktieru, režisoru. Ir interesants šis process, mēs daudz ko uzzinām jaunu, mēs daudz ko katru reizi iemācāmies.
Nebija jau tā, ka mēs vienā dienā nolēmām – mēs tagad dibināsim teātri, mēs izveidosim to. Ja mēs tā nolemtu, tad droši vien no šausmām, cik tas maksā un ko tas no mums prasīs, mēs būtu pateikuši – nē, paldies,
un nekad mēs to nedarītu, jo to apzināti nevar izdarīt. Bet tad, kad tas tā vienkārši sākās... Tas sākās 2009. gadā ar izrādi "Männersache", kuru mēs vienkārši gribējām parādīt Rīgas skatītājiem, jo pirmizrāde bija bijusi Polijā, festivālā. Un tā tas notika. Tā mēs sākām ar trešo stāvu, pēc tam mums bija arī otrais stāvs, kur tagad ir foajē un mēģinājumu zāle mums tagad arī ir. Tā pamazām, dabiskā veidā.
Zināmā mērā jūs tāpat esat atkarīgi no valsts, jo valsts dod zināmu daļu finansējuma.
Maija Pavlova: Bet, protams. Man liekas, tas mīts par to, ka mūsu... Respektīvi, mēs nenodarbojamies ar izklaidi. Jebkurš mākslas veids var pastāvēt, tikai un pateicoties sabiedrības atbalstam, – tādā veidā, ka tiek savākta nodokļu nauda un tā tiek pārdalīta. Viens no mums gribētu iet uz to, [cits uz ko citu] un ja mēs katrs balsotu ar savu nodokļu daļu tikai par to, ko mēs gribētu, tad izrādītos, ka beigās mēs negribam par to maksāt. Tāpat kā mēs katrs viens negribam maksāt par apgaismojumu – piemēram, es dzīvoju centrā, kāpēc es maksāšu par apgaismojumu Iļģuciemā, vai ne? Bet tāda sistēma ir un tāpēc mēs arī kā sabiedrība vienojamies, ka mēs atbalstām mākslu visādos veidos. Ir instrumenti, kā ministrija [atbalsta] valsts kapitālsabiedrības, mēs esam sabiedriska organizācija un saņemam projektu finansējumu caur Kultūrkapitāla fondu.
Tā atšķirība ir tāda, ka mūsu finansējums ir nevis tāpēc, ka mēs esam, bet tāpēc, ka mēs piedāvājam idejas.
Mēs, Ģertrūdes ielas teātris, piedāvājam konkrētu ideju. Pateicoties Kultūrkapitāla fondam, mums jau otro reizi [ir] trīs gadu periods, kad mēs zinām, ka katru gadu kaut kādu naudu administratīvajiem izdevumiem mēs saņemsim. Un tas savukārt liek mums mierīgāk strādāt, jo mēs zinām, ka par mūsu idejām profesionāļu vide saka – jā, tas ir okei, šitādam teātrim vajag būt. Tad, kad viņi teiks, ka šitādam teātrim galīgi...
Tad jūs klapēsities ciet.
Maija Pavlova: Tad mēs klapēsimies ciet un darīsim kaut ko citu. Man liekas, tas tāds veselīgs process, tieši caur to finansējumu, ka mēs varam piedāvāt ideju un nevis mēs īstenojam pakalpojumu. Man liekas, ka tā ir tā būtiskākā atšķirība.
Par to, ka Ģertrūdes ielas teātris mums ir bijis vajadzīgs, liecina tas, ka šis teātris eksistē jau 13 gadus. Andrej, tu esi ne tikai šī teātra valdes loceklis, bet arī mākslinieciskais vadītājs. Vai tev kā mākslinieciskajam vadītājam ir izdevies šajā teātrī realizēt visas tās idejas, ko tu esi vēlējies pateikt skatītājiem?
Andrejs Jarovojs: Šo 13 gadu laikā Ģertrūdes ielas teātris ir mainījies. Par tiem statusiem: mākslinieciskais vadītājs – tas ir nedaudz neformāli, jo lielākoties tāpat mēs lēmumus pieņemam kolektīvi, gan Maija, gan iepriekšējā valdes locekle Evija un arī tehniskie darbinieki piedalās procesa pieņemšanā un lēmumos, kā mums iet, ko mums darīt. Vai mēs esam realizējuši... Jāsaka droši vien tā, ka ilgtermiņā, kā jau Maija teica, savu darbību mēs esam sākuši varēt [plānot] pēdējos piecos gados. Tikai pēdējos piecos gados var sākt domāt par tādu programmatisku uzstādījumu teātrim.
Tātad jūs es varējuši realizēt koncepciju un programmatisku uzstādījumu. Vai tu vari ļoti īsi pateikt, kas ir Ģertrūdes ielas teātra programmatiskais uzstādījums vai koncepcija? Kas ir tas pats galvenais, pēc kā jūs vadāties, lai šis teātris būtu, eksistētu, iekarotu mūsu sirdis? Jo tas ir iekarojis daļu auditorijas siržu.
Maija Pavlova: Mums ir četras vērtības, virzieni, kurus, veidojot savu programmatisko uzstādījumu un ilgtermiņa plānu, mēs esam mēģinājuši iezīmēt. Viens ir laikmetīgais. Nu un kas tad ir tas laikmetīgais? Tas ir ļoti sarežģīts jautājums, bet, ja mēs iztēlojamies, ka tā ir gaisma, kas nāk no zvaigznēm, kas vēl nav atnākusi līdz Zemei, un tad, kad tā ir atnākusi līdz Zemei, tas vairs nav laikmetīgais. Mēs esam kaut kur pa vidu starp zvaigznēm un Zemi.
Tā ir drosme – drosme darīt lietas, izmēģināt kaut ko jaunu. Atvērtība – tādā nozīmē, ka mēs esam atvērti pasaulei, atvērti citādajam un atvērti dot vietu tiem, kuriem citreiz varbūt nav vietas vai kurus mēs kā sabiedrība dažreiz gribam mazāk dzirdēt.
Un ceturtais ir ekoloģija – nevis tikai dabas un resursu izmantošanas aspektā, bet arī vides veidošana, teātra ekoloģiskās sistēmas veidošana: kā mēs attiecamies viens pret otru darbā, kā mēs veidojam attiecības ar skatītājiem. Jā, tas ir vides jautājums, kas mums ir aktuāls.
Ļoti interesanti. Katrā ziņā par drosmi un atvērtību es jūs varu tikai apsveikt un apliecināt, jo es to esmu piedzīvojis jūsu teātrī un tas ir forši.
Maija Pavlova: Paldies!
Anta, tu esi neatkarīgā aktrise vai arī tu sevi šobrīd uzskati par Ģertrūdes ielas teātra aktrisi?
Anta Aizupe: Skaidrs, ka Ģertrūdes ielas teātris bija tas, kurš pirmais man deva iespēju. Es pabeidzu Kultūras akadēmiju, es nezināju, ko es darīšu. Man piezvanīja Andrejs un prasīja, vai es gribētu piedalīties izrādē "Āda". Tagad es varu atklāt tādu noslēpumu Maijai un Andrejam, kuru es esmu glabājusi 13 gadus. (smejas)
Es, mācoties un dzīvojot Alūksnē, lasīju Ingu Gaili ļoti, ļoti daudz. Man likās, ja es kādreiz varētu sadarboties vai piedalīties kādā projektā, kur būtu Inga Gaile... Tad es vēl nezināju, ka stāšos aktieros.
Kad Andrejs man piezvanīja un pastāstīja par "Ādu", man likās – ak dievs, visas zvaigznes ir sakritušas. Protams, ka "Āda" priekš manis arī tāpēc ir ļoti īpašs notikums, ka es vienkārši sajutu, ka es esmu uz pareizā ceļa. Tā ka Ģertrūdes ielas teātri es noteikti sauktu par savām... Man tur aizejot, ir māju sajūta. Man pat ir sava krūzīte. Maija un Andrejs man to uzdāvināja. Bet kopumā es teiktu, ka es vienkārši esmu aktrise, kura piedalās dažādos projektos. Protams, ka Ģertrūdes ielas teātris man ir sirsniņā.
Anta, es atceros, kad jūs beidzāt un tu biji no tās daļiņas, kura netika Nacionālajā teātrī; jūs bijāt Nacionālā teātra kurss. Man jāsaka, es ļoti bieži esmu domājis, kurus mēs kādreiz paņemam vai nepaņemam, kuriem veiksmīga karjera, kuriem ne, un aktieris ir ļoti atkarīga profesija. Tu esi viens no tiem laimīgajiem gadījumiem, par kuru man gribas teikt – forši, ka mēs tevi toreiz nepaņēmām, jo šajos 13 gados tu esi izveidojusi ārkārtīgi spožu neatkarīgās aktrises karjeru ar pilnīgu brīvību izvēlēties tieši to, ko tu vēlies. Man liekas, ka tas ir liels, liels panākums tavā dzīvē. Es saprotu, ka toreiz tev sāpēja sirsniņa, skaidrs.
Anta Aizupe: Protams, man likās, ka dzīve ir beigusies.
Vai šobrīd tu jebkad gribētu būt štata aktrise kādā no lielajiem teātriem un būt atkarīga? Vai tas vilinājums tomēr ir?
Anta Aizupe: Jā, es varu to komentēt. Man pat ir daži režisori, kuri ir teikuši – tu jau nekad nepiekristu būt štatā, tu tik spilgti nes to neatkarīgo teātru karogu, ka mēs pat nepiedāvāsim neko. Bet tā tas gluži nav. Mans ceļš – tas vienkārši tā ir izveidojies, un tā tas ir jau 12 gadus. Līdzīgi kā Maija teica, tas vienkārši tā ir – man ir projekts, un tad ir nākamais, un nākamais. Es tiešām nezinu, ko es darītu, ja man kāds piedāvātu štatu. Es vienkārši domātu, es skatītos, kādi man ir nākotnes projekti, kādas man iespējas piedāvā. Es nesaku ne jā, ne nē, un es esmu gatava tām likteņa līnijām.
Bet tu esi no tām laimīgajām, kura ar neatkarīgās aktrises statusu tomēr var izdzīvot?
Anta Aizupe: Nu jā, 12 gadi pagājuši, te es esmu. (smejas)
Maija Pavlova: Un te mēs pieskaramies tam ekoloģijas jautājumam, kur, man liekas, atlīdzība par vienādu darbu ir svarīgs jautājums. Tā ir tā rūpe, par ko mēs dažreiz varam smuki pasmieties, bet dažreiz man sāp sirds par to, ka mēs nevaram aktieriem samaksāt tik, cik viņi ir pelnījuši, ka viņu sociālās garantijas ir daudz zemākas nekā tiem, kas ir štatā, un ka mums nepietiek naudas, lai mēs viņus varētu garantēti vismaz uz projekta laiku noalgot.
Tagad par "Ādu". Tātad izrāde "Āda", kura 11 gadus stabili ir Ģertrūdes ielas teātra repertuārā (laikam viena no visilgāk rādītajām izrādēm). Ar to man, pirmkārt, gribas jūs apsveikt. Sāksim ar to, ka tu, Andrej, savā laikā esot Ingai Gailei, brīnišķīgai autorei, licis tulkot [Ivanu] Viripajevu. Tu esi gribējis iestudēt Viripajevu, un viņa ir pateikusi, ka to Viripajevu tā kā neredz un netulkos priekš tevis, un tad viņa esot uzrakstījusi šo izrādi. Kā tad tā "Āda" tapa?
Andrejs Jarovojs: Daļa taisnības tajā, ko tu saki, ir. Tas sākums bija, ka mēs ar Ingu runājām par Viripajevu – ka varētu tulkot. Tad Inga teica, ka varbūt viņa pati varētu kaut ko uzrakstīt.
Piebildīšu, Viripajevs ir viens brīnišķīgs autors, kura "Irānas konferenci" jūs, starp citu, varējāt noskatīties caur ekrānu kovida laikā Elmāra Seņkova režijā. Piedod!
Andrejs Jarovojs: Un tā, kad Inga teica, ka viņa pati var, mēs sākām kopā nedaudz domāt, par ko būs sižets. Ideja bija, ka vajadzētu izrādi jauniešu auditorijai. Kaut kā mēs pa tām idejām nedaudz mētājāmies, un tad ļoti labi bija tas, ka Helsinku festivāls "Baltic Circle" mūs uzaicināja uz dramaturģijas laboratoriju. Tieši Helsinkos mēs daudz konkrētāk nonācām pie "Ādas" – pie nosaukuma un pie veida, ka caur ādu, mēs varētu runāt par cilvēku attiecībām, par to, ka mēs kādu sev pielaižam klāt vai arī ka bez ādas mēs jūtamies ļoti neaizsargāti.
Māra Ķimele, ja nemaldos, 2013. gadā bija teikusi, ka šī esot viena no vispoētiskākajām izrādēm. Tas bija tanī laikā. Kāpēc jūs gājāt tieši šo poēzijas ceļu? Jo beigu beigās uz skatuves attiecības, it sevišķi vīriešu un sieviešu, risina ļoti strauji, ātri, reāli, ļoti bieži nežēlīgi. Bet te ir tā poēzija. Tas bija mērķis, ar poēziju likt to visu?
Andrejs Jarovojs: Daļēji tas ir pateicoties Ingai Gailei, jo tas ir veids, kā viņa redz pasauli.
No tā, kā tas teksts ir uzrakstīts, nāca arī izrādes forma.
Tas arī ir tas brīnišķais. Inga Gaile vienā no intervijām ir teikusi, ka tā izrāde ir nevis par Bībeles tēmu un Ievu un Ādamu, kaut gan es tikai to saskatīju, bet par seksu.
Andrejs Jarovojs: Tur gan, gan. Jēzus arī runāja līdzībās. Līdz ar to līdzības mēs, protams, neuztveram burtiski. Ja Jēzus saka – atdod visu naudu nabagiem un dzīvo tālāk, tas varbūt nenozīmē burtiski to darīt. Es teiktu, ka šī izrāde arī savā ziņā ir līdzība.
Paskaidrojiet, ko nozīmē "āda"?
Maija Pavlova: Es esmu taktils cilvēks, tas ir tas, kā es uztveru pasauli. Tāpēc man patīk pieskarties priekšmetiem, cilvēkiem, apskaut viņus. Tas ir svarīgs orgāns, kādi "divi kvadrātmetri ādas ir manas mājas".
Anta Aizupe: Laikam
šī izrāde manī ir atstājusi tik dziļu iespaidu, ka, ja kāds saka vārdu "āda", pirmais, par ko es domāju, ir šī izrāde.
Citreiz ir bijušas sarunas un kāds pasaka "āda", un cilvēks paskatās uz mani, kā atsaucoties uz to, ka bija tāda izrāde. Tā ka priekš manis tas viss jau ir savādāk. Interesanti, ka tā var būt.
Ko tu biji domājis ar "ādu", Andrej?
Andrejs Jarovojs: Visu iespējamo. Mums kā cilvēkiem tas ir pēdējais orgāns, virsma, medijs, caur kuru mēs saskaramies ar ārpasauli. Līdz ar to tas, no vienas puses, mūs ļoti aizsargā, no otras puses, mēs tik ļoti vēlamies kādam pieskarties, un tad tās ādas saiet viena otrā, saplūst, mēs ielaižam kādu pie sevis un viss kaut kas notiek ar mums – gan prieks, gan bēdas, gan strīdi; kāds droši vien var apvainoties, ko tu esi darījis ar manu ādu vai arī es nejūtos kā savā ādā. Āda ir ļoti pateicīgs veids, kā runāt par attiecībām, par sevi – kā es jūtos.
Zane Radzobe [izdevumā "Kultūras Diena un Izklaide"] raksta: "Tā ir izrāde par to, ko nozīmē dzīvot bez ādas, citiem vārdiem – bez barjeras starp tevi un pasauli –, ko nozīmē ādu uzaudzēt." Vai jums trijiem ir izdevies uzaudzēt ādu, kas aizsargā no ārpasaules?
Maija Pavlova: Jā, es esmu uzaudzējusi diezgan biezu ādu. To es ar pārsteigumu konstatēju, kad aizbraucu uz vienu mācību semināru. Es aizbraucu un domāju – es taču visu zinu, tagad man stāstīs, bet man neko nevajag. Savukārt tie cilvēki (turklāt tās bija Ziemeļvalstis un tur jau man arī bija aizspriedumi) metās mums virsū un teica: "Sveiki! Kā jums iet? Vai jūs labi atbraucāt?" Un es [nodomāju] – kāpēc jūs nākat pie manis? Pēc tam nākamā dienā bija sesija, kurā mēs runājām, kā jutāmies, kas mums patika, kas mums nepatika, un tajā brīdī mana āda izšķīda, visi kostīmi nonāca nost un es tur biju ar tiem cilvēkiem vienā telpā un jutos ļoti labi. Jā, dažreiz ir vajadzīgs nomest visus savus uzaudzētos kostīmiņus.
Anta, vai šī āda, kas tika uzaudzēta izrādes laikā, tev arī privātajā dzīvē ir palīdzējusi sevi aizsargāt?
Anta Aizupe: Es spēlēju šos visus gadus, un man tā sajūta katru reizi ir, pirmkārt tā, ka tur visu laiku ir, no kā pasmelties. Un kaut arī manas pašas āda ir uzaudzēta krietni biezāka, tik un tā man ir iespēja katru reizi pieskarties tam, ko Maija teica – ka tie "sīpoliņi" [jeb kārtas] noņemas nost. Vai tas man ko pateica priekšā? Šī izrāde mani brīdināja par iespējamiem dzīves pagriezieniem un akačiem. Tā es varētu teikt.
Viena lieta, ko es noķēru izrādē, un jūs tagad mani varat apgāzt, – man bija sajūta, ka tajos dialogos vīrietis ir nelaimīgāks, ka vīrietis ir vājāks. Un reizē man pat bija sajūta, ka tu, Andrej, esi ielicis otrādu situāciju, jo parasti vīrietis ir tas mačo, kurš nāk, kurš dara, bet te izrādē, man liekas, ir sievietes mačo. Vīrietis viņai visu laiku mēģina piekļūt klāt un netiek, netiek. Vai arī tā ir mana aizvainotā vīrieša pozīcija?
Andrejs Jarovojs: Es mēģināju dot abiem diezgan vienādu skatuves laiku izteikties.
Vienlīdzīgu iespēju.
Anta Aizupe: Man ir komentārs. Es arī izjūtu, ka mums ir vienlīdzīgas attiecības, laiks un iespējas dotas, bet es esmu dzirdējusi to, ko tu tikko teici, tādu viedokli. Arī pat Ivars vienreiz teica: "Nu bet tu jau esi tā stiprā." Es saku: "Man vispār tā neliekas."
Aktieris Ivars Krasts, kas ir šajā izrādē. Man bija sajūta, ka tu viņu tā kā mazliet piespied, piespied, piespied un viņš kļūst tāds tā kā.... Viņš visu laiku grib tevi mīlēt, un tā mīlestībā kaut kā nesadodas rokās, un tu ej pa to pieskari arvien tālāk, un brīžam pat tāda nežēlības sajūta. Tā virve, ko jūs beigās vijat kopā – ko tā simboliski pasaka skatītājiem?
Andrejs Jarovojs: Tā varētu pateikt, ka tas ir pēdējais izmisīgais mēģinājums kaut ko saglābt, kādu saikni starp viņiem. Tā "āda" sāk atdalīties abiem. Cilvēki, kad viņi ir kopā, veido vienu ekosistēmu, mikromodeli, kur viņiem ir viena āda un tad viņi sāk atdalīties viens no otra.
Vai, jūsuprāt, ir iespēja ar pareizu "ādas" regulāciju to virvi novīt tik spēcīgu, ka tā var būt ļoti, ļoti ilglaicīga? Anta?
Andrejs Jarovojs: Jā... (visi smejas)
Es Antai prasīju. Bet nu labi, Andrej, tu esi ierunājies...
Andrejs Jarovojs: Es domāju, ka – jā. Man liekas, bieži vien problēma ir, ka ir tik ļoti bail otru palaist kaut kur. To virvi vai saiti ir tik ļoti bail pazaudēt, un tik ļoti gribas kontrolēt otru cilvēku. Bieži vien, man liekas, tā ir tā problēma. Iespējams, ka saikne ir stiprāka tad, ja nav tās vēlmes tik ļoti to saikni turēt.
Anta Aizupe: Andrejs tik labi pateica...
...ka tev vairs negribas neko piebilst?
Anta Aizupe: Jā.
Jūs šo izrādi esat spēlējuši vairāk nekā 11 gadus. Maija, atstāsi to vēl repertuārā?
Maija Pavlova: Nu kā, mums ir jānovelk līdz simtajai izrādei.
Cik tad jums ir?
Anta Aizupe: 96?
Maija Pavlova: Jā, laikam.
Pirms mēs šķiramies, tomēr, Anta, pasaki – tu sāki šo izrādi spēlēt kā jauna meitene, vai ir kaut kas mainījies tavā uztverē par šo izrādi vai pašā izrādē? Vai jūs ar Ivaru esat kļuvuši vienkārši...
Anta Aizupe: Mums ar Ivaru
pirmajā gadā bija tāds joks, ka tad, kad paies 10 gadi, mēs būsim veci un vēl joprojām spēlēsim "Ādu". Tad, kad pagāja 10 gadi, Ivars Krasts pagriezās pret mani un teica: "Anta, ir pagājuši 10 gadi, mēs esam veci!"
Tas tāds joks. Protams, dzīves pieredzi, kas nāk līdzi, tu nevari noslēpt ne aiz vienas ādas. Ja Andrejs minēja, ka mēs to izrādi taisījām priekš jauniešiem, tad tagad es aizvien vairāk uz izrādi aicinu savus vienaudžus. Jo, man šķiet, ka neapzināti mēs – katrs no mums – jau nesam citu smagumu, un izrāde kļūst arvien pilnāka un vērtīgāka.
