Ģirta Jakovļeva, Imanta Skrastiņa, Ausmas Kantānes, kā arī režisoru Jāņa Streiča, Mihaila Kublinska un Paula Putniņa vārdi šodien komentārus neprasa. Ar spilgtiem skatuves tēliem skatītāju atmiņā palikuši arī daudzi citi 1963.gada Teātra fakultātes absolventi.
Smiļģa muzeja fondos glabājas pusgadsimtu senas liecības par jauno aktieru studiju gadiem, arī mazliet miglains un izplūdis kopējais foto. Vēlāk viņus sadalīja pa vairākiem teātriem. Gunārs Kugrēns, Jānis Kuplais, Jānis Dreiblats un Andrejs Migla nokļuva Liepājā, un viņu dzīves ar un ap Liepāju savijās uz mūžu.
Arī tagad viņi Smiļģa dārzā ierodas kopā. „Kad mēs ieradāmies, Liepājā bija brīnišķīga radoša gaisotne – Egons Līvs, Olafs Gūtmanis…,” atminas Kugrēns. „Tur bija Vāgūzis, daudz ko laidām pār galvu,” bilst Kuplais. „Es tur ieraudzīju vienas brūnas acis un paliku 50 gadus,” norāda Dreiblats.
60. gados, kad viņi kāpa uz skatuves, komunistu režīms diktēja savus noteikumus. Cenzūra bija it visur, ir īpaši jau kultūras un mākslas jomās. Jaunajiem bija azartisks prieks prast pateikt skatītājam to, ko nedrīkstēja teikt. „Mēs zinājām spēles noteikumus – vilks paēdis, kaza dzīva…augšā ledus, mēs ar savām aktivitātēm apakšā,” saka režisors Jānis Streičs.
Savas atmiņas ir arī Ģirtam Jakovļevam. „Interesanti jau bija – režisors teica – pakārs mūs, spēlējām etīdes, viens pateica “čavo” - nepareiza politiskā līnija...” atceras aktieris.
Tomēr tā bija viņu jaunība, un jaunība atmiņās vienmēr ir izgaismota. „Tajos gados bija tik daudz laba...pret kultūru attiecāmies nopietnāk nekā tagad,” saka Rasma Garne.
Absolventu paliek aizvien mazāk, tāpēc tikšanās reizēm ir lielāka smeldze un nozīme. Tagad viņi noskatījās pirms 10 gadiem uzņemto video par 40 gadu jubilejas salidojumu.
