Glābiet šo pasauli paši
Pērn Valmieras vasaras teātra festivāls apmeklētājus sagaidīja ar scenogrāfes Monikas Pormales mierinošo performanci veikala skatlogā, virs kura gozējās rāma izkārtne ar solījumu “viss būs labi”. To festivāla komanda aicināja arī izmantot par tēmturi sociālos tīklos. Šogad jau pirmajā no festivālam radītajiem jaundarbiem Valmieras 5.vidusskolā – izrādē “Pasaules gals un citas blēņas” –
aktieri Jānis Kronis un Mārtiņš Meiers, tērpušies kosmiski tehniskos kombinezonos, bez kautrēšanās paziņo jau pirmajās minūtēs: “Labdien! Ir slikti.”
Pirms šī paziņojuma ikvienam apmeklētājam tika piešķirta aģenta loma, aģenta kods, piederības krāsa, kā arī visādam gadījumam arī otrs misijas biedrs (ja nu pašam pasaules glābšanas laikā gadās iet bojā, lai ir otrs, kurš pabeidz uzsākto). Saņēmuši titulus, izrādes apmeklētāji skolas sarīkojumu zālē noklausījās izteiksmīgu ievadlekciju, pēc tam instruktāžu, kā meklēt rīkus pasaules glābšanai, bet tālāk katram bija iespēja doties uz četrām “blasaulēm” jeb blakus eksistējošajām pasaulēm, lai ar pašu skolēnu balsīs ieskaņotu audiostāstu starpniecību pārvietotos starp tām skolu gaiteņu galaktikās, sekojot krāsainu bultiņu kustībai uz grīdas. Tās katru stāstu ieved klusējošā, bet kontekstuālā scenogrāfijā, piemēram, ķīmijas klasē vai psihologa kabinetā, no kuras līdzpaņemams ir kāds tematisks rīks pasaules glābšanai jeb RGP.
Apokaliptiskās noskaņas neizbēgami ir klātesošas jau otro vasaru pēc kārtas. Vienīgā atšķirība, ka izpratne par to, kas var likt aiziet mūsu personīgajai pasaulei bojā, ir dziļi individuāla, tāpat kā iemesli tam. Izrāde, ko veidojusi režisore Krista Burāne kopā ar Cēsu un Valmieras skolēniem, ļauj ielūkoties daudzveidīgos pasaules galu scenārijos, kuru dramaturģija dzimusi skolēnu prātos un stāsti papildināti ar Emīla Zilberta un Mārtiņa Meiera piemeklētu noskaņu iepludinošu skaņu ainavu.
Kādam pasaule var aiziet bojā vides piesārņojuma dēļ, bet kādam citam – tuvinieku vienaldzības dēļ.
Skolēnu ilustrācijas pasaules bojāejai ir skaudras, atklājot to jūtīgumu gan makrolīmenī, gan mikrolīmenī. Katra no skolēnu versijām ir papildināta ar asredzīgu kontekstuālu, dokumentālos faktos balstītu komentāru, kas no zinātniskās fantastikas piezemē atpakaļ ikdienā, atgādinot, ka patiesībā varbūt nemaz tik tālu no dzirdētā neesam, ja reiz, piemēram, ik nedēļu apēdam tik mikroplastmasas, cik sver viena kredītkarte.
Izrāde paredzēta desmit līdz četrpadsmit gadus veciem skolēniem. Interaktīvā, uz apmeklētāja iesaisti darbībā vērstā izrādes forma, līdzās pašu vienaudžu radītiem zinātniskās fantastikas cienīgiem sižetiem, liekot ikvienam piecelties no skatītāja lomas un pārtapt supervaronī, kas glābj pasauli, ir atslēga uz aktīvu izrādes apmeklētāja domu pieslēgšanu pasaules gala problemātikai. Nepiespiesti, bez liekas didaktikas, ar zinātniski pierādītiem faktiem, izrādes veidotāji modina jaunajos cilvēkos līdzatbildību par to, kāda būs (un vai vispār būs) pasaule rīt. Turpretī tiem, kam vairs nav padsmit gadu un kuri vairs nesadzird pienenes balsi, pirms nopļauj to mauriņā, izrādes dramaturģiskais materiāls kalpo teju par sociālantropoloģisku lauka pētījumu skolā, spoguļojot to, kas rūp mūsdienu jaunajai paaudzei.
Glābiet šo pasauli paši. Tāda ir recepte, ko saņem ikviens izrādes dalībnieks.
Ir vērts pacensties gan sevis, gan citu labā, citādi, kā liecina skolēnu vīzijas, var nākties pārtapt pašiem par augiem, kas uzsūc vides piesārņojumu. Paldies pasauļu balsīm, kuras ļāva sadzirdēt Cēsu Jaunās pamatskolas skolēni Ernests Purs, Anna Loze, Katrīna Kalniņa, Sebastians Janaus, Elza Māsēna, Emīls Ķirsis. Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas skolēni - Roberts Zimelis, Jānis Pomaskovs, Alise Medne, Martins Kristofers Audicks, Asnate Ivanova, Stella Herbsta, Gusts Kristaps Bernavs, Kārlis Linards Veitners, Katrīna Eliza Krišfelde, Una Bukša, Kristers Apinis, Paula Sietiņsone. Valmieras Viestura vidusskolas skolēni - Aleksandrs Aleksis Tuņķelis, Rūdolfs Segliņš, Jurģis Segliņš, Anna Segliņa.
Ņemot vērā, ka izrādes laikā bija iespējams katram izdibināt tikai četras versijas, lai cik neērti un pārgalvīgi nebūtu atzīt, tomēr šādi dokumentētus pasaules galus gribētos piedzīvot visus, cik vien šai izrādē ir ieskaņoti. Pirmkārt, lai ielūkotos pa atslēgas caurumu blakus esošo dzīvēs, par kuru zaudētajām pasaulēm mums nav ne jausmas. Otrkārt, lai uz pandēmijas okeāna depresijas salas rastos ticība, ka cilvēks spēj ne tikai graut, bet arī glābt. Laikā.
Ieraudzīt mākonī vienradzi
Sagaidot sesto Valmieras vasaras teātra festivāla gadu, šogad Jāņa Znotiņa virsvadībā tapušas sešas pirmizrādes bērniem un jauniešiem, ģimenēm. Līdzās formu un vietu meklējumiem, meklētas tiek arī atbildes uz jautājumiem. Kā šī bojāejošā pasaule var tikt izglābta? Kā dzīvot tālāk, ja kāda maza pasaule jau ir sagrauta? Kā nosargāt pirmās mīlestības plaukstošo ziedu?
Un galu galā – kā dzīvot tālāk, kad ierastā dzīve ir izjaukta pirmreizinātājos?
Uzdevumu savu pasauli, dzīvi, ikdienu [vajadzīgo pasvītrot] izjaukt un salikt no jauna, atmetot lieko, bet ikdienišķajā saskatot neparasto, festivāla komanda uzdod ikvienam. Pasākuma mākslinieks Kristaps Kramiņš, dodot otro elpu vecām lietām un iedzīvinot aprites ekonomikas principu darbībā, ir radījis arī festivāla šī gada vizuālo ietērpu. No izrāžu plakātiem, festivāla briļļstendiem noraugās no izjauktām elektroierīcēm dzimušas radības: kucēns pavadiņā ar austiņkājām, izteiksmīga gadžetseja, kas atgādina Munka kliedzienu, un citas instalācijas, kuras iekustina to, kas, šķietami, salūzis un nelietojams.
Šī otra elpa atbalsojas arī pašu izrāžu norises vietu izvēlē – atdzīvojas kāds nomaļš daudzdzīvokļu namu asfaltlaukums, skolas gaiteņi pārtop tārpejās, bet Valmieras teātra pagalms ar metāllūžņu čupu ir vieta divu cilšu fantāzijas cīņām. Uzdevums vietu piepildīt ar stāstu gadu no gada, no malas raugoties, neapgrūtina radošo komandu un režisorus, jo pilsētā katra izrāde atklāj aizvien jaunus vaibstus. Par festivāla izrādes norises vietu liecina briļļainā ceļazīme. Brilles pietuvina vietas un lietas, iekadrē tās, vienlaikus paliekot piemērotas tikai tās īpašniekam. Līdzīgi kā bērns spēj saskatīt mākonī pasakainu tēlu, tā arī Valmiera paver priekškaru uz šo Nekurnekadzemi, ko atdzīvina teātra valoda. Īpašvietas teātrim piemīt pievilkšanas spēks, kuru vēl stiprāku padara izrāžu veidotāju prasme atrast taciņu uz mazu un lielu sirdīm, par lielām, iekšpussāpīgām tēmām spējot runāt ar smaidu, spēlējoties.
Arī bijusī katlumājas teritorija piedzīvojusi atdzimšanu, pārtopot šogad par festivāla centru, ko iekārto biznesa, mākslas un tehnoloģiju augstskolas RISEBA rīkotās Starptautiskās vasaras skolas “FestivaL’and” dalībnieki. Tur ar grupas “JUUK” uzstāšanos piektdienas vakarā atklāts festivāls, bet sestdien un svētdien visas dienas garumā ikvienam ir iespēja sekot līdzi sarunām no “pop-up” radio studijas ar festivāla personībām un izzinot dienas iespaidu kopsavilkumu.
Arī lūžņu kaudze nav beigas
Jaunākie festivāla apmeklētāji vecuma grupā no sešiem gadiem, aplausu vietā apliecinot savu atzinību ar smiekliem, Valmieras teātra iekšpagalmā aci pret aci varēja sastapt divas ciltis. Režisors Toms Treinis turpina iedzīvināt nedzīvās lietas, šoreiz atsakās no cilvēkvalodas slāņa, to aizvietojot ar pirmatnēju valodas izstrādājumu izrādē “Cilts”. Izrāde balstās objektu un fiziskā teātra sintēzē, kur aktieri izdzīvo situāciju komēdijas cienīgas ainiņas, kam cauri vijas Artūra Dīča dramaturģijas pavediens.
Arī tur aiz joku un cīņu fasādes no citu acīm ieslēpts dārgakmens – pirmās draudzības un pirmās mīlestības nenovēršamība.
Tiesa, izrādes mērķauditorijas īpatsvars skatītāju rindās bija mazs. Taču izrāde “Cilts”, ko paši veidotāji dēvē par leģendu par laimes ēdājiem, jau paguvusi izziņot papildizrādes 22. un 29. augustā, nokļūstot arī Valmieras teātras repertuārā. Iespējams, izdodas redzēt klātienē, kā par vienu un to pašu var smieties gan mazs, gan liels.
Par piederību vienai vai otrai ciltij liecina aktieru košo krāsu laukumu tērpi, ko veidojusi Marta Mielava, ietverot tajos arī atsauces uz cirka klaunu tērpiem. Valmieras Drāmas teātra jaunie aktieri – Ieva Estere Barkāne, Krišjānis Strods, Rūdis Bīviņš, Artis Jančevskis, Agnese Laicāne, Meinards Liepiņš, Sandis Runge, Kārlis Dzintars Zahovskis, Aksels Aizkalns – azartiski ilustrē savstarpējo attiecību stāstu, rodot iedvesmu lūžņu kaudzē (līdzīgi kā iepriekš – garāžas dzīlēs sataustītu artefaktu klāstā), no kā dzimst skatītāju, bet jo īpaši bērnu, simpātijas ātri iekarojoši tēli. Izrādes spraigo attiecību dinamiku vēl izteiksmīgāku padara Jūlija Melngaiļa skaņu slānis. Izvēloties izrādes norises vietu pilsētvidē, režisors ieliek šai vietā vēl arī improvizētu skatuvi. Šoreiz aktieru aizskatuve un rekvizītu glabātuve nav vis pagalma garāža kā iepriekšējā režisora Toma Treiņa festivāla garāžas izmēra izrādē “Pagalms atdzīvojas”, bet gan tas ir lielizmēra kravas konteiners, kas nokrāsots violetā (laikam jau gandrīz vai cerību) krāsā. Violets ir arī stāstnieka-dārznieka krekls. Arī šī dārznieka stādītie puķu stādi putekļainās smiltīs, šķietami, neauglīgā vietā ir kā maza protesta akcija pret neticību laimīgām beigām. Ja tās nav laimīgas, tad varbūt tās nemaz nav vēl beigas? Turpinājums sekos.
