Diena sākusies

Komponiste Linda Leimane: skaņdarba nosaukums ir tā identitāte

Diena sākusies

Čelliste Diana Ozoliņa un viņas mācekļi LNB Ziedoņa zālē

Aktrise un režisore Vija Blūzma: esmu nonākusi īstajā vietā un īstajā laikā

Saglabāt jaunību, visu mūžu «spēlējoties». Saruna ar Leļļu teātra aktrisi un režisori Viju Blūzmu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Septembris bijis notikumiem pilns mēnesis Latvijas Leļļu teātra aktrisei un galvenajai režisorei Vijai Blūzmai – ne tikai sākusies jaunā teātra sezona, bet nosvinēta arī 70. dzimšanas diena.

Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Kā jūs dažos vārdos teiktu – kas īsti ir leļļu teātris, kur pagājis viss jūsu radošais mūžs daudzu desmitgažu garumā?

Vija Blūzma: Ir daudz un dažādu formulējumu, bet laikam katram savs. Pirms teju 50 gadiem nonācu īstajā vietā un īstajā laikā, un, paldies Dievam, Leļļu teātrī ar apziņu un pārdomāti īsti neviens nenonāk. Tā ir zināmā mērā nejaušība. Vairumam par Leļļu teātri būs priekšstats, ka turp vecmāmiņas un vectētiņi ved savus mazbērnus. Bet ko nozīmē šeit strādāt, dzīvot, radīt? To zina tikai tie, kas te ir. Īstenībā, kas ir Leļļu teātris, nav tik vienkārši izstāstīt. Man tā bijusi ļoti laimīga sagadīšanās, sakritība, liktenis, Dieva pirksts, ka esmu šeit nonākusi 21 gada vecumā. Jā, es esmu laimīga.

Šobrīd nožēlas nav jūsu balsī, bet vai pirms 50 gadiem nebija arī pa kādam no asarām slapjam spilvenam, kad sapratāt – nebūs lielu, skaistu lomu, bet būs purniņi, astītes, austiņas bez lielām iespējām dvēseli izlikt?

Dvēseli izlikt var arī te, un to es arī daru. Nonācu īstajā laikā un īstajā vietā, tāpēc slapju spilvenu nebija. Man nebija sapņu par aktrises karjeru un tad, kad es te nonācu, vispār nesapratu, kur esmu nonākusi. Tā tiešām bija nejaušība vai likteņa pirksts. Es biju tik ļoti pārsteigta, tik interesanti šeit viss šķita.

Nevienu brīdi, goda vārds, nav bijusi nožēla un vēlēšanās sevi apliecināt, parādīt vai pierādīt uz lielās skatuves.

Vai Leļļu teātra aktieriem, darbiniekiem iekšējais bērns saglabājas visu mūžu?

Jā, tā mēs uzskatām. Kolēģe Olga Larina manā dzimšanas dienā teica: “Mēs vienmēr būsim jaunas, mēs esam jaunas tamdēļ, ka visu mūžu esam spēlējušās ar lellēm”. Mēs reizēm sakām “spēlējušās”, bet patiesībā esam ļoti lielu darbu ieguldījušas.

Vai to tiešām var nosaukt par spēlēšanos, ja lelles mēdz svērt ļoti daudz?

Pie daudz kā pierod. Lelles smagumu mēs vairs nejūtam ļoti, ļoti sen. Bet tas, ka ar laiku mēs sastopamies ar dažādām profesionālām kaitēm, tā ir tiesa.

Ja jums vajadzētu šodien minēt atslēgas figūras, kas ir veidojušas Latvijas Leļļu teātri, kurām pateicoties bērni iemīl teātri, kuras jūs nosauktu?

Šo teātri ir dibinājuši Mirdza Ķempe un Jānis Žīgurs, to daudzi zina. Tad arī sākās darbs, lai izveidotu teātra veidu, kura Latvijā nebija. Tur savu roku ir pielicis Arnolds Burovs, mākslinieks un režisors Pāvils Šenhofs, kurš daudziem zināms kā grāmatu ilustrators un teātra mākslinieciskās virzības turpinātājs pēc Burova, ar savu stilu un darba veidu, kas teātrī joprojām pastāv. Noteikti jāatceras režisore Tīna Hercberga, kura šeit nostrādāja visu savu mūžu, arī režisors Arvīds Cepurītis, kurš ir ļoti lielu ieguldījumu devis teātrim. Izrādes pieaugušajiem “Šveiks”, “Šveiks frontē”, “Dekamerons” un vēl citas, ko viņš šeit ir iestudējis, savulaik bijis publikas ļoti pieprasītas. Un, protams, režisors Māris Koristins, ar kuru strādājam kopā. Aktrise esmu bijusi ļoti ilgi, un pusi no sava darba mūža pati veidoju izrādes.

Šobrīd teātrī rodas stilu daudzveidība, nāk jaunie režisori, un par to ir liels prieks.

Ko jūs saucat par savu lomu? Tas, ko jums allaž piedēvē, ir Pifs, bet nereti ir tā, ka loma, kas visbiežāk spēlēta, nav vistuvāk pie sirds.

Pifs man vienmēr ļoti paticis, un joprojām spēlēju šo lomu ar lielu prieku un gandarījumu. Bet, protams, šī izrāde spēlēta ļoti ilgus gadus. Vēl man ļoti patika Ķēniņiene izrādē “Sniegbaltīte un septiņi rūķīši”. Tā bija ļoti dīvaina loma, un pirms katras izrādes man bija lampu drudzis. Es šo lomu spēlēju ļoti ilgi, bet mani tā vienmēr uztrauca, un tas ir tik pārsteidzoši man pašai.

Vija Blūzma un Pifs
Vija Blūzma un Pifs

Un beigās sapratāt, kas ir uztraukuma pamatā?

Lelle bija ļoti laba un efektīga. Skatītāju reakcijas gan bija dažādas, līdz pat tam, ka mani dzina prom no zāles. Es sapratu, ka man bija jāpiebremzē ar tiem dusmu izvirdumiem, kas man bija pret nabaga trauslo Sniegbaltīti. Grūti pateikt, kāpēc mani vienmēr uztrauca šī loma. Varēju atvieglojumā uzelpot pēc 20 gadu lomas spēlēšanas, repertuārā izrādi norakstīju un uzreiz veidoju pilnīgi atjaunotu izrādi. Es nezinu, kāpēc tā.

Domāju, ka gan loma, gan lelle paņēma mani savā varā un neļāva ar sevi tik vienkārši izrīkoties.

Tā tiešām bija viena no mīļākajām lomām. Man arī Pifs vienmēr ir paticis, un es ar prieku viņu spēlēju. Bet varbūt tiešām ļoti, ļoti ilgi (smejas).

Vai Leļļu teātrim ir savs spoks vai labais gars, kam jāpielabinās pirms pirmizrādēm, vai kas, modri čīkstinādams grīdu, vēro, vai viss kārtībā?

Tāds universālais spoks laikam nav, bet varbūt drīzāk katram savs (smejas). Katram aktierim un režisoram ir savi rituāli, kas reizēm tiek izpildīti. Es pasaku: “Esi ar mani. Es darīšu visu, ko spēju.”

Leļļu teātrī pamazām notiek mantu pakošanas darbi. Jūs drīz kaut kur dosieties, un tās nebūs viesizrādes.

Jā, mūsu teātrī tiks veikti diezgan nopietni remontdarbi. Ēka ir veca, tamdēļ ik pa brīdim tas ir jādara. Kad mums ir uz laiku jāatstāj teātris, mēs ceram, ka tas nebūs pārāk ilgi, augstākais, divi gadi. Tiesa gan, joprojām Lielajā zālē mēs spēlējam izrādes šajos īpašajos apstākļos, un spēlēsim vēl līdz nākamā gada pavasarim, bet tad arī Lielā zāle dosies, visticamāk, uz Rīgas Latviešu biedrības namu. Mazās zāles izrādes mēs nupat tur sākām rādīt. Būs mazliet neērtāk, bet es domāju, ka arī tur būs labi un skatītājiem tur patiks. Gaidām viņus tur.

Vai jūs ar savu ilggadējo pieredzi esat arī novērojusi, ka skatītāji mainās?

Ja tu visu laiku esi klāt, tad īstenībā ar procesu esi saaudzis un īsti atšķirību nejūti. Diendienā mēs, viens otru redzot, arī nejūtam, ka kļūstam vecāki, tāpēc laikam esam iepazinuši un izjutuši skatītāju būtību. Jā, bērni ir kļuvuši atvērtāki, drošāki. Mēs, protams, joprojām audzinām savus skatītājus teātra kultūrai, kas Latvijā un daudzviet pasaulē ir tradicionāla. To mēs joprojām paturam un neļaujam ar popkornu vai kolas pudelēm nākt iekšā zālē. Reizēm vecākiem tas ir jāaizrāda. Tas tomēr nav kinoteātris, tāpēc mēs lūdzam viņus piemēroties teātra ētikai.

Liels pieprasījums ir klasiski veidotām leļļu izrādēm.

Pirms vairākiem gadiem sāku Mazajā zālē veidot klasiskās marionešu izrādes, kur uz skatuves redzamas tikai marionetes, nevis aktieri, arī sižets tika izspēlēts ļoti klasiski. Šādas izrādes šobrīd ir vispieprasītākās. Inovācijas ieviest ir viegli, un arī viesrežisoriem ļaujam darīt, kā viņiem tīk, lai tikai viņi zina to, ka sarunājas ar bērnu. Un tomēr var novērot, ka klasiskās leļļu izrādes mūsu skatītājam ir ļoti tuvas.

Santa Didžus kādā intervijā teica, ka viņu visvairāk aizkustina pēc izrādes saņemtā puķīte, kurai, uzmetot skatienu, var redzēt, ka tā līdz ar bērnu ir pārdzīvojusi visus kreņķus, mazliet noņurcīta, bet tur ir ļoti liels mīļums klāt. Kas jūs aizkustina visvairāk?

 Jā, jā, tās sapluinītās puķītes ir vienreizējas. Es viņas cenšos saglābt un atdzīvināt, jo skaidrs, ka bērns ar šo puķīti ir dzīvojis visu izrādi. Man vienkārši patīk leļļu teātris, man patīk, ka esmu šeit nokļuvusi un apguvusi šo profesiju. Ar savām izrādēm mēs esam viesojušies daudz kur pasaulē, un zinu, ka mēs esam labā līmenī. Latvijā mēs esam tikai daži teātri, varam arī savā starpā konkurēt, bet, kad tu aizbrauc tur, kur viņu ļoti daudz, tu saproti, ka viss ir kārtībā, un mēs darām savas lietas labi.

Vai sirds nesažņaudzas brīdī, kad redzat, ka jūsu skatuves partneris lellīte ir savu mūžu jau nodzīvojusi?

Kad noraksta izrādes, man ir ļoti žēl tieši leļļu. Es esmu tā, kas neļauj nevienu lelli atdot vai izmest. Mums ir ļoti lielas noliktavas, pilnas ar veco izrāžu lellēm. Varbūt mēs kādreiz varētu izveidot muzeju, kur var apskatīt lelles, kas kādreiz dzīvojušas savās izrādēs.

Aktieriem, kas ar lellēm dzīvo un strādā kopā, viņas ir dzīvas.

Gaidāma pārmaiņām un izrādēm bagātīga sezona. Ko mums vajadzētu novēlēt Leļļu teātrim šajā nestabilajā laikā?

Pirmkārt, es vēlētos, lai šis viss vienreiz beidzas, pietiek jau (smejas). Bet tā uz pasūtījumu parasti nenotiek. Ceram arī uz valsts risinājumiem šajos jautājumos. Mēs ļoti gribam spēlēt izrādes, un arī skatītāji ļoti labprāt tās apmeklē. Liela daļa izrāžu ir izpārdotas, protams, ņemot vērā, ka ierobežojumu dēļ Lielajā zālē mēs pašlaik varam uzņemt ap 80 skatītāju 200 vietā. Šis laiks vienkārši jāizdzīvo, tur neko citu nevar darīt.

Vai teātrim paredzējis tikties ar mazajiem skatītājiem arī ar tehnikas piedāvātajām iespējām?

Video izrādes vai pasaku lasīšanu mēs varam sākt kaut rīt. Varam visu savu repertuāru ierakstīt video, un cilvēki tad divus gadus varēs skatīties. To var izdarīt un to mēs noteikti darīsim, ja būs akūta nepieciešamība, bet uz teātri jānāk. Jo gājiens uz teātri ir svētki.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti