Sadaļas Sadaļas

Atspere

Sestdienas rīts kopā ar ērģelnieci Ivetu Apkalnu

Atspere

Elīna Garanča - par Riharda Vāgnera operas "Parsifāls" iestudējumu Vīnē

Vita Vārpiņa:Lilitas Bērziņas balva ir apliecinājums procesa nepārtrauktībai un pēctecībai

Saglabāt gaismu sevī. Saruna ar aktrisi Vitu Vārpiņu

Katru gadu par godu Starptautiskajai teātra dienai 27. martā teātra māksliniekiem tiek piešķirtas vairākas balvas, tostarp Lilitas Bērziņas balva, ko par spilgtu aktierdarbu pēdējo sezonu laikā šogad saņēma Dailes teātra aktrise Vita Vārpiņa. Arī šobrīd darbs Dailes teātrī nav apstājies – aktīvi notiek mēģinājumi, un pūrā jau sakrāts daudz izrāžu, kas gaida, kad varēs nonākt pie skatītājiem. Aktrise Latvijas Radio 3 “Klasika” raidījumā "Atspere" atzina, ka no šībrīža situācijas ir daudz mācījusies: “Vienkārši jāapzinās, ka šis ne vienkāršais, ne vieglais laiks ir labs brīdis, lai sevī kaut ko krātu domu un sajūtu līmenī, lai pēc tam būtu ko teikt.”

Liene Jakovļeva: Droši vien ir bēdīgi šobrīd nedzirdēt apkārt mēģinājumu čalu un visu, kas parasti teātrī notiek, bet es domāju, ka tev šis gads un šī Teātra diena tomēr ir  priecīgāka nekā citas, jo tu saņēmi Lilitas Bērziņas balvu.

Vita Vārpiņa: Varbūt ārēji ir tā sajūta, ka teātros nekas nenotiek, bet patiesībā (vismaz Dailes teātrī) notiek ļoti intensīvi un varbūt notiek intensīvāk, nekā tas bija citās sezonās, tāpēc ka vakaros izrāžu nav, un mēs varam mēģināt divreiz dienā. Mums tiešām ir pūrā jau ļoti daudz izrāžu, kuras, es ļoti ceru, kādreiz piedzīvos arī skatītāju klātbūtni, un pirmizrādes varēs notikt publiski, un man jāsaka, ka tas, kas mums ir šobrīd saražots, ir ārkārtīgi jaudīgas izrādes. Man ir liels lepnums, un man liekas, ka mēs esam uz ļoti, ļoti pareiza ceļa.

Par balvu – man liekas, ka tas ir tāds apliecinājums, ka nekas nav beidzies, ka tas process nav pārtrūcis. Es domāju, ka šīs balvas šajā gadā visiem, kas viņas saņem, ir tāda vitamīnu deva, spēka avots. Tas tomēr liecina par to procesa nepārtrauktību, un, ja tā ir Lilita Bērziņa, tad man gribas domāt – arī pēctecību. 

Pirmo Lilitas Bērziņas balvu saņēma Vija Artmane, un ar viņu tu esi sastapusies uz skatuves vēl pavisam jauna, ienākot Dailes teātrī.

Jā, tā ir tā lieta, ko es teicu par pēctecību, un tas ir ārkārtīgi skaisti, īpaši tādā lielā teātrī kā Dailes teātris, kur paaudzes satiekas un satiekas uz vienas skatuves. Tā ir liela veiksme – jaunajiem aktieriem pabūt kopā, kaut vai tikai sajust to auru no tiem aktieriem, par kuriem pēc tam mēs lasām un skatāmies filmas.

Tu neesi aktrise, par kuru var ļoti daudz izlasīt, diezgan konsekventi un apzināti esi turējusies mazliet ar distanci no medijiem. Un tu arī teici, ka intervijas uztver par tādu kā sava darba blakni. Kāpēc? 

Aktieri arī ir dažādi cilvēki, un es noteikti esmu uz iekšu vērsts cilvēks, lai gan profesija ir pilnīgi pretēja, bet man liekas, ka tas man netraucē uz skatuves. Tās publiskās grēksūdzes noteikti nav man. Es nenosodu cilvēkus un kolēģus, kuri to dara, pretējā gadījumā žurnālistiem nebūtu darba, bet man kā Vitai komfortablāk noteikti ir nepubliskot savu privāto dzīvi. Un man reizēm arī liekas, ka tās manas domas un sajūtas varbūt nemaz nav tik spožas un tik ģeniālas, lai es ar viņām dalītos publiskajā telpā. Man liekas, ka ir daudz viedāki cilvēki, kuri to var darīt.

Jā, jo ļoti bieži ir tā, ka aktieriem, šķiet, ir ko teikt uz skatuves tad, kad viņiem jārunā caur lomām, bet tad, kad viņš runā kā aktieris, tad varbūt...

... nemaz tik interesanti nav!  Bet man liekas, ka šis garās dīkstāves un mājsēdes laiks ir ļoti labs laiks, lai tā kā mēģinātu piekļūt sev, savam tam dziļākajam “es”, par ko mēs varam lasīt gudrās grāmatās, bet realitātē jau mums tam nav laika. Šis noteikti bija gads, kad aktieriem bija laiks pašiem padomāt par sevi, par to dziļāko, kas manī ir, kas tur sēž, ko viņš vēlas, ko viņš vairs nevēlas. Un droši vien kaut kā vismaz mēģināt garīgi attīstīties, pilnveidoties, jo es domāju, ka pirms nākamā lēciena, kurš, es ceru, kādreiz būs arī Dailes teātrim, vajag kaut ko sakrāt. Vienkārši jāapzinās, ka

šis ne vienkāršais, ne vieglais laiks ir labs brīdis, lai sevī kaut ko krātu domu un sajūtu līmenī, lai pēc tam būtu ko teikt.

Bet par teātri domājot: klusi pagāja arī teātra simtā dzimšanas diena, kam vajadzēja izskanēt skaļi, plaši, skanīgi, ar jaunu vēsmu, ar jaunu teātra vadību. 

Jā, tāds liktenis šobrīd teātrim, bet tas jau nav tikai Dailes teātrim. Varbūt tam tā vajadzēja būt,  un varbūt, ka mēs tajā klusumā kaut ko sadzirdam katrs par sevi un par mums visiem kopā. Un tieši Dailes teātra jubilejā bija Viestura Kairiša veidotā “Smiļģa” pirmizrāde, un man arī ļoti īpatnējs tas liktenis ar šo izrādi veidojās. Man Viesturs iedeva Smiļģa sievas Bertas lomu, mēs strādājām, mēģinājām, un divas nedēļas pirms plānotās pirmizrādes man saslima dēls ar Covid-19. Un, protams, ka momentā es esmu tuvākā kontaktpersona un nevaru nākt uz mēģinājumiem, un mēs tās divas nedēļas vienkārši sēžam savās četrās sienās. Dīvainā kārtā es nesaslimu, bērns ļoti viegli izslimoja, un es atnācu tikai apskatīties pirmizrādi, kur manā vietā, protams, bija cita aktrise. Tā sajūta, no vienas puses, mazliet sāpīga: tu tur, tomēr tādā zīmīgā iestudējumā, biji un vairs neesi. Tai pašā laikā man bija prieks par kolēģu un Viestura veikumu, jo man liekas, ka tā nu ir izrāde (un viņa piedzīvos skatītājus agri vai vēlu), kura ir tāda ļoti, ļoti gara vertikāle, kas mūs savieno ar tām saknēm, ar to pagātni (par ko mums patīk skaisti runāt, lai gan mēs jau tā īsti iekšā tajā neesam) un tomēr tā savieno mūs ar to nākotni kaut kur kosmosā, mēs nezinām, kur tas aizstiepjas. Tomēr es ticu, ka teātris nebeigsies un Dailes teātris nebeigsies, un ka virziens šobrīd ir tāds vertikāls. 

Vai šo situāciju tu pieņem ar mieru un paļāvību, vai tomēr arī patrako un paplosies? 

Nu, es esmu ļoti, ļoti emocionāls cilvēks. Profesija jau ir tāda, ka tu esi ar atvērtiem nervu galiem un tu esi trenēts būt ļoti jūtīgs, ar plānu ādu, un, protams, tas jau nekur nepazūd. Tas pirmais Covid vilnis martā, kad mums patiesībā mēģinājuma vidū ienāca un teica – visi ejiet mājās! – jo nevarēja saprast, cik tas viss ir lipīgs un bīstams... Man bija ļoti, ļoti smagi, es biju diezgan dziļā depresijā. Bet tad atkal maijā mēs atsākām mēģināt. Un es esmu veiksminiece visā šajā situācijā: man bija brīnišķīgs Gata Šmita iestudējums, brīnišķīga loma Roberta Aika lugā “Ārsts” – galvenā, Rutes Vulfas loma. Un tādas lomas aktrisei neatnāk bieži, un manā vecumā noteikti jau nav katrā sezonā. Tā kā Covid dēļ tas mēģinājumu process bija vairāk kā divi mēneši, tie bija kādi četri mēneši, tā iespēja ienirt materiālā un lomā bija reti sastopama veiksme. Tādas veiksmes normālā sezonā negadītos, jo mums nav tik daudz laika strādāt pie viena materiāla. Un man liekas, ka es kaut ko ļoti būtisku sapratu par to lomu, par sevi. Tas, ka mēs varējām to pirmizrādi piedzīvot publisku, un, godīgi sakot, arī tā skatītāju mīlestība, atsaucība, ieinteresētība mani pārsteidza, jo man likās, ka tas materiāls ir ļoti nopietns, varbūt pārāk nopietns Dailes teātra skatītājiem, bet tā nebija... Daudz jau mēs nenospēlējām, bet tomēr daļa cilvēku paguva redzēt, un tas, kā mums šobrīd atkal šausmīgi trūkst – tās atgriezeniskās saites – es viņu saņēmu pilnībā par visiem simt procentiem. Pēc katras izrādes bija kāds telefona zvans vai īsziņa, vai “Facebook” ieraksts par to, ka tā izrāde ļoti daudz nozīmējusi. Ko tad aktierim vairāk patiesībā vajag?!

Vajag arī to atgriezenisko saiti un tos “paldies”.

Būsim godīgi – aktiera profesija nevar eksistēt vienatnē. Mēs jau nespēlējam sev, protams.

Droši vien liktenim ir jāsaka paldies, ka tu esi satikusi savus režisorus; domāju, ka daudzus tu vari saukt par saviem domubiedriem, minēšu, piemēram, Mihailu Gruzdovu.

Jā, man reizēm liekas, ka varbūt man nav tāda viena režisora, jo mēs ļoti labi zinām, ka kādreiz aktrisēm ir savs režisors un tad tas lomu skaits, tā plejāde vairāku gadu garumā ir ļoti noturīga. Man tā īsti nav sakritis, bet kaut kā tomēr tie ļoti dažādie režisori ir mani mīlējuši. Ļoti lielu paldies es varu teikt daudziem no viņiem – uzskatīt viņus tieši par saviem režisoriem varbūt būtu tāda liela augstprātība no manas puses. Bet jā, Mihails Gruzdovs noteikti ir ļoti daudz ko man iemācījis profesijā un arī piedāvājis brīnišķīgas lomas. Un viņš ir lielisks pedagogs – tas aktierim jebkurā vecumā ļoti, ļoti daudz nozīmē, ka tu neesi viens, ka tev parādīs to ceļu. 

Droši vien tikpat daudz arī nozīmē partneri.

O, jā, veselu raidījumu mēs varētu runāt par to! Kopumā ņemot, es noteikti neesmu aktrise, kura var iztikt bez partnera. Diemžēl ir tādi aktieri, kuriem tas partneris nu it kā ir, bet patiesībā varētu būt tāds vai tāds – nekas daudz nemainītos, jo viņš ir ļoti patstāvīgs šajā jomā, centrēts uz sevi. Es varu teikt, ka man partneri ir ļoti, ļoti svarīgi, un es viņiem tikai varu teikt lielu paldies. Dailes teātrī ir brīnišķīgi partneri, kuri jūt, redz, kuriem deg acis, un, ja tu kaut ko izrādes laikā jaunu piedāvā, tad momentā tu sapratīsi, ka viņš tevi saprot, un tā izrāde būs mazliet savādāka. Tā nekad nav šaušana tukšumā, tas vienmēr ir ļoti, ļoti dzīvs kontakts.

Tomēr aktiera profesija ir ļoti, ļoti atkarīga no visa...

Jā, tas ir ļoti sāpīgs jautājums, ja godīgi. Tā ir viena no lietām, ar ko es reizēm netieku galā, jo man ir tāds diezgan dumpiniecisks raksturs. Varbūt no malas tā neizskatās, bet es esmu Ūdensvīrs, un Ūdensvīri mazliet tādi uz revolūcijām vērsti. Protams, ka dzīve kaut kādā mērā tevi piezemē, tu esi spiests pieņemt, paklusēt, paciest. Es nesen lasīju interviju ar Jāni Paukštello, un viņš arī teica, ka tomēr tā profesija ir ļoti atkarīga dažādās nozīmēs. Pie jebkura režisora, ja tu gribi šai iestudējumā iekļauties, tu esi spiests tomēr kaut kādā mērā pieņemt šī režisora redzējumu, viņa filozofiju, viņa skatījumu un padarīt to par savējo. Un tā, protams, ir pakļaušanās. 

Var būt visādi, un tev jau arī, cik esmu dzirdējusi, teiksim, atnākot uz Rīgu, laikam jau nemaz nebija tik spožs tas lidojums.

Jā, protams. Un tādas tukšās sezonas jau ik pa brīdim gadās, protams. Bet es, man liekas, esmu to iemācījusies, īpaši šajā laikā... Šis Covid laiks šo to mums iemāca, un pacietība ir viena no lietām, ko mēs esam spiesti mācīties. Un otra lieta, ko es sev nemitīgi atgādinu: prast novērtēt mirkli, prast priecāties par to, kas tev ir dots, nedzīvot kaut kādās saldās atmiņās vai ilūzijās par nākotni. Šobrīd tas laiks ārkārtīgi skaudri parāda, ka robeža starp dzīvību un nāvi ir ļoti trausla, un mēs neviens nezinām, kas būs rīt, kādi mēs būsim rīt, vai mēs būsim veseli, vai mums būs mūsu tuvinieki un draugi, vai mums būs darbs. Tāpēc man liekas, ka tas ir tas, ko mēs šobrīd tiešām visi varam mācīties: priecāties par brīdi, kas mums ir dots.

Tu tomēr vari sevi saukt par veiksmīgu aktrisi, tev ir bijis tik dažāds lomu spektrs: no komēdijām un raksturlomām līdz traģēdijām un karalienēm. Un man liekas, ka tas aizvien top bagātāks un krāsaināks.

Man šobrīd liekas, ka man ir vēl kaut kādas potences, spēks un vēlēšanās. Bet, kā jau tu teici, profesija ir ļoti atkarīga no daudz kā. Man liekas, ka to gaismu sevī, to cerību ir jāmēģina saglabāt.

Tāpat arī ir ar to, ka kaut kad visas darba dzīves beidzas, arī aktiera dzīve uz skatuves beidzas, un tad droši vien ir tas pats smagākais brīdis. Par ko tev, protams, nav jādomā, bet tu vari paskatīties no malas. Es gribētu tomēr ticēt, ka nav tie laiki, kad ekrāns un skatuve ir jaunības māksla, skaistuma māksla un garo, tievo kāju un augstpapēžu kurpju māksla. 

Jā, tas daudz ir atkarīgs arī no teātra mākslinieciskā vadītāja, no repertuāra izvēles, no ļoti daudz kā. Bet man ir brīnišķīgi kolēģi Dailes teātrī un kolēģes jo īpaši, kas ļoti dažādos vecumos spēlē brīnišķīgas lomas un brīnišķīgi iekļaujas kolektīvā. Olga Dreģe jebkurā vecumā ir pratusi kopā ar ļoti jauniem aktieriem brīnišķīgi spēlēt gan uz skatuves, gan atrast kontaktu dzīvē. Tā kā man ir, no kā mācīties.

Pilnu interviju klausieties Latvijas Radio 3 “Klasika” raidījumā “Atspere”. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt