Sadzīvotmāksla. Piezīmes no Valmieras vasaras teātra festivāla 1. dienas

Ceturtdien, 4. augustā, sācies un līdz svētdienas, 7. augusta, vakaram turpinās Valmieras vasaras teātra festivāls, kura 2022. gada tēma ir “Brīvdomība”, aicinot ikvienu palūkoties ārpus saviem ierastajiem briļļu rāmjiem vai paraudzīties uz pasauli caur kāda cita brillēm. 

Kaut vai uz mirkli

Tieši baltās “lenonbrillītes”, izbirušas Valmieras ielās vides objektu formā, ir pieturzīmes festivāla notikumiem. Šogad pirmo reizi apaļās brilles prātā sasienas ar kādreizējo miera vēstnesi Džonu Lenonu un viņa rāmo balsi, kas aicināja iedomāties, kā būtu, ja visi cilvēki pasaulē dzīvotu mierā un saticībā. Tik tiešām, kā būtu, ja, ieraugot augusta saulei savu vaigu pagriezušās saulespuķes drūmāks nepaliktu paša vaigs? Kā būtu, ja, ieraugot virs izrādes parka riņķojam divus tumšus stārķu siluetus, domas neriņķotu asociāciju ķēdītē, kas atkal aizved pie gruzdošā trešā pasaules kara priekšvakara tematikas, liekot iekšēji sev uzdot jautājumu, vai man ir tiesības baudīt šo miera un mākslas mirkli un aizmirsties?

Pirms izrāde vēl sākusies, ieraugot blakussēdētājai uz delma tetovējumu ar riņķa līniju, atbilde atnāk pati. Jebkurš punkts var būt sākums. Un tieši tāpat arī jebkurš var izrādīties beigu punkts. Vasaras teātris ir sava veida riņķa līnija – gada cikls un emociju karuselis. Dodoties uz Valmieru, pašsaprotams ir nolūks iesēsties šai vasaras atrakcijā un cerēt uz ārējās kustības radīto iekšējo maģisko iedarbību. Būt prom no savas ierastās ikdienas, vienlaikus uzticot sevi teātra radītājiem. Paļaujoties, ka teātra jaundarbu iespējamās izraisītās tektoniskās kustības padarīs katru no mums vēl drusciņ redzīgāku. Kaut vai uz mirkli. 

Ar uzvaras mirkli festivāls atklāts 4. augusta vakarā: agrākie salidojušie festivāla “cīruļi” augusta saulrieta scenogrāfijā Valmieras 2. vidusskolas sporta laukumā varēja vērot režisora Valtera Sīļa un kustību mākslinieces Kristīnes Brīniņas horeogrāfiski spraigo izrādi par futbolu (un, jāpiebilst, vispārinot – arī par dzīvi) “Uzvara ir mirklis”. Tiesa, tā festivālā pirmizrādīta jau 2020. gadā un režisoram atnesusi “Spēlmaņu nakts 2020/2021” balvu “Gada režisors”, bet horeogrāfei – nomināciju “Gada kustību māksliniece”.

Sakņota dokumentālu notikumu arheoloģijā par Latvijas vīriešu futbola izlases spilgto spēli pret Turcijas valstsvienību, izrāde ne tikai velk paralēles starp teātri un lielo sportu, bet arī liek izšķirstīt prātā savas dzīves izšķirīgos mirkļus. Jo, kā teic aktieri, tādi patiešām laimīgi un patiešām nelaimīgi dzīves brīži visas dzīves laikā ir tikai daži. Vai spējam tos saskatīt?

Mirklis, lai ieklausītos

Mirkļa māksla ir arī pats vasaras teātris, pēc kā jau septīto gadu uz Valmieru dodas skatītāji, topot par teātrmīļu kopienu, kura pulcējas daudzstāvu māju pagalmos, stāvlaukumos, angāros, ābeļdārzos, skolās, Gaujmalā un stadionos. Pērn krustu šķērsu festivāla apmeklētājus izvadāja dramaturģes Ances Muižnieces un scenogrāfes Pamelas Butānes kopdarbs – klausāmizrāde ģimenēm “Urbānais safari”, kuras dažādo paaudžu takas izstaigājamas arī šogad. Šovasar festivāls arī pats ir izgājis ārpus pilsētas, paplašinot savu maģiskās iedarbības laukumu. Ar kādas Valmiermuižas parkā iemājojušas komūnas stāstu, paredzētu ģimenēm, šogad man arī iesākas festivāls. Ierodoties uz klejojošo izrādi “Hamoka komūna” skatītāji jau ir kļuvuši par pārgājiena dalībniekiem. Jaunās režisores Sabīnes Alises Ozoliņas ideja izrādei dzima tieši Valmiermuižā, kad iepriekšējos gados viņa piedalījās festivāla rīkotajā Bērnu un jauniešu teātra institūtā, un turpat izrāde arī satiek festivāla mazos un lielos skatītājus, pirms tam šovasar tā paspējusi izceļot arī citas norises vietas.

Saule kausē domas, tauriņi griežas dejā, uz tuvējā apvedceļa grab kravas automašīnu piekabes, tālumā aizgaudo sirēnas, kāds rūcina auto, cits izkar veļu, ierejas suns, iekliedzas zīdainis, bet tam visam pa vidu starp diviem kokiem iesiets šūpojas zilirozā guļammais jeb hamoks. Kaut kur šai pašā apkaimē hamoks iekūņojis sevī stāstu vēl divās citās vietās, sadalot uz izrādi atnākušos skatītājus trīs mazākās grupās.

Paralēli katrā pieturpunktā aktieri Endīne Bērziņa, Matīss Millers un Ģirts Dubults brīžiem pat akrobātiski izspēlē katrs savu stāstu izteiksmīgā objektu teātra valodā. Tas vēsta par bērnu, kurš, tāpat kā viņa ceļojumu soma, jogas paklājiņš, dzeltens lietusmētelis, zobubirste un pat no padomju laikiem mantotie metāla trauki un citi uzticīgie, bet savā starpā ne tik rāmi sadzīvotspējīgie biedri, gribētu doties pārgājienā, bet nekur tālāk par savu pagalmu soli vēl nav spēris. Te visnotaļ asprātīgi un tik cilvēciskoti runā lietas, ka to teiktajā var atpazīt pat sev zināmus personāžus. Bērniem izrāde kustina iztēli un mudina uzņemties atbildību par to, ko paši “pieradinājuši” (pat ja tās ir mantas, kuras runā varbūt tikai pusnaktī), bet pieaugušajiem ļauj pasmīnēt bārdā par savu dažbrīd tik egoistiski smieklīgo uzvedību un pārāk labēju vai kreisu nostāju. Citiem vārdiem sakot, paver durvis uz brīvāku domu ar pašironijas palīdzību.

Kopā ar dramaturģi Anci Muižnieci un horeogrāfi Lauru Gorodko režisore Sabīne Alise Ozoliņa ir radījusi skumji smieklīgu vai smieklīgi skumju stāstu mazliet par vientulību un kautrību, bet vēl vairāk par smalko attiecību mākslu pašam ar sevi un par prasmi sadzīvot vienam ar otru, neraugoties uz dažādajiem raksturiem, kas piemīt gan ikvienam izrādes Mazo lietu arodbiedrībā, kurā apvienojušās mazākās pārgājiena mantas un kuras lielas lietas nerisina, gan ikvienam no mums. Prasme sadzīvot dažādības pārpilnajā pasaulē šodien kļūst teju par izdzīvošanas priekšnoteikumu.  

Gaidot īsto mirkli

Dažādie raksturi, kuri saduras un attālinās dažādās ģeometriskās variācijās, ir pamatā režisora Toma Treiņa 21. gadsimta viegla absurda izrādei “Rinda”, kuras dramaturģiju veidojusi Rasa Bugavičute-Pēce kopdarbā ar aktieriem. Ideja, kas atspērusies no pandēmijas ierobežojumu radītajām rindām pie lielveikala, vienā rindā sapulcina dažādu laiku, paaudžu, pieredžu cilvēkus. Aktieri Eduards Johansons, Anna Nele Āboliņa, Meinards Liepiņš, Rihards Jakovels, Diāna Krista Stafecka, Januss Johansons, Inese Ramute, Ģirts Rāviņš, Ilze Pukinska kopīgi gaida, lai arī katrs savu Godo. Šķietamajā rindā stāvēšanas bezdarbībā ienesta emocionāli sakāpināta dzīves dramaturģija, kura starp rindām un teksta, teksta, teksta druskām Aigara Apiņa veidotajās kustību mimētiskajās trajektorijās pārfrāzē Valmieras drāmas teātra pavasarī iestudētās izrādes “Kalendārs mani sauc” (rež. Mārtiņš Eihe) vēstījumu no “mēs visi esam Oskars” uz “mēs visi gaidām kādā rindā”. Līdzīgi kā “Hamoka komūna”, arī “Rinda” ietver sevī smaidīšanas efektu, kas ir raksturīgs arī daudzām iepriekšējo vasaru izrādēm un tik ļoti piestāv vasaras teātrim. 

Sākotnējās ieceres vietā no lielveikala stāvlaukuma scenogrāfs Kristaps Kramiņš skatītājus ieaicina kādreizējā Valmieras naktsdzīves vietas pagalmā – pie “Multikluba”, kurš Tirgus ielā 5 uz festivāla laiku pārtapis par atpūtas un sporta klubu “Bohēma”. Izrādes “Rinda” mūžs solās turpināties jau Valmieras drāmas teātra repertuārā, tomēr jācer, ka tās pārnešana telpās neatņems tai “zibakcijas” efektu, kas piemita izrādei stāvlaukumā. 

Māksla sadzīvot ir ne mazāk svarīga par mākslu dzīvot. Tā ir mazā līmlapiņa, ko paņemt līdzi pēc sēdēšanas šīs izrādes skatītāju rindās. Arī tajās skatītāji gaida. Katrs jau droši vien kaut ko citu. Kāds mazu katarsīti. Kāds vasarīgu izklaidi. Kāds cits to, kad ātrāk izrāde beigsies, lai varētu paspēt uz nākamo izrādi vai uz pēdējo autobusu uz mājām, lai atkal visu gadu gaidītu jau nākamo vasaru un jaunu festivālu. Bet es tikmēr vēl gaidu savu otro Valmieras vasaras teātra festivāla dienu, laikapstākļu dievu labvēlību un, visbeidzot, iespēju lielkoncerta “Citu dziesmu svētki” laikā ienirt atpakaļ laikā, kad pati stāvēju rindā pie “Studentu kluba”, lai iejuktu “Hospitāļu ielas” vai “Baložu pilnu pagalmu” koncerta apmeklētāju jūklī. 

Piezīmes no Valmieras vasaras teātra festivāla

Vairāk

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt