Ojārs Rubenis: Vai ir tā, ka Krievu teātris ir muzikālais teātris?
Dana Bjorka: Muzikālais? Nu nē, mēs neesam muzikālais teātris. Vienkārši mums ir ļoti paveicies, ka mūsu aktieru trupa ir ļoti talantīga un vokāli apdāvināta. Neizmantot aktieru dotības un liegt iespēju skatītājiem baudīt arī muzikālās izrādes, būtu noziegums, man tā šķiet. Līdz ar to mūsu repertuārā var atrast diezgan lielu piedāvājumu ar muzikālām izrādēm. Bet dramatiskām izrādēm!
Raimonds Pauls ir kā zīme. Protams, varētu teikt, ka Raimonds Pauls tikpat labi ir zīme Dailes teātrim un tikpat labi Nacionālajam teātrim, bet Krievu teātrī, man liekas, ka viņš ir kopš...
Dana Bjorka: Kopš 1963. gada.
Viņš 59 gadus ir veltījis sadarbībai ar mūsu teātri un ir uzrakstījis mūziku vairāk nekā 20 iestudējumiem.
Pauls man, starp citu, vienreiz teica tādu frāzi: "Tu zini, es aizeju uz Krievu teātri un viņiem ir kaut kāds cits draivs, viņi ir enerģiskāki." Es teicu: "Droši vien cita tautība. Mēs latvieši esam daudz mierīgāki." Maksim, jums ir cits draivs?
Maksims Busels: Es vienmēr to dzirdu no latviešu teātra kolēģiem. Mēs šeit arī esam dzimuši, bet kaut kā mums... Es nezinu, kas tas ir. Bet, jā, mēs to bieži dzirdam. Kad mēs sākam strādāt, mēs tiešām aizraujamies. Pareizi Dana saka – mums ir tik daudz dziedošu un dejojušu aktieru. Mēs to visu kopā sajūtam, mums patīk. Es nesaku, ka citiem aktieriem nepatīk. Bet atbildēt uz to jautājumu – kāpēc – es nevaru. Mēs esam tādi.
Dana Bjorka: Es varu palīdzēt. Jo man ir ļoti laba pieredze, mācoties Kultūras akadēmijā kopā ar maniem latviešu kursabiedriem un es esmu izjutusi un atradusi atbildi uz šo jautājumu.
Nu?
Dana Bjorka: Latviešiem teātrī vairāk strādā prāts, pirmajā vietā patīk prāta teātris. Krievvalodīgajiem vairāk pirmajā aiziet emocija un tad pieslēdzas prāts. Latvieši caur prātu uz emociju, bet krievvalodīgie caur emociju uz prātu.
Maksims Busels: Šī mazliet arī ir atbilde, [kāpēc] Mihaila Čehova teātris – tas ir tuvāk Mihaila Čehova sistēmai. Mums ir tik daudz dziedošu aktieru, ka, ja mums ir kāds muzikāls materiāls, mēs automātiski... Veronika Plotņikova sāk dziedāt melodiju, es otro balsi vai Sigova un es – trešo. Pa desmit minūtēm jau būvējas partitūra. Automātiski.
Respektīvi, jūsu kopābūšana gan uz skatuves, gan ārpus skatuves ir caur sajūtu gammu, caur dziesmu un tādām lietām. Maksim, tu tikko "Dejo ar zvaigzni" uzstājies, tu filmējies, tu dziedi, tu lēkā, tu esi labā formā. Tu katru dienu ar to visu nodarbojies – no rīta trenējies dejošanā vai vingrošanā, tad dziedi, tad tālāk savu latviešu valodu trenē (to tu arī pietiekami labi esi apguvis)?
Maksims Busels: Kad bija vasara, es vairāk atpūtos. Tagad, kad ir tāds režīms, es mēģinu pirms miega un no rīta vismaz 10 minūtes izpildīt jogu ar elpošanu vingrinājumiem, jo tas palīdz nomierināties. Es esmu, kā Golomazovs saka, neirastēniķis.
Varonis, mīlētājs, neirastēniķis, viņš man saka. Un es esmu, jā.
Dana, kā tu ar viņu tiec galā?
Dana Bjorka: Maksims ir labs cilvēks. Viņš var būt neirastēniķis vai flegmatiķis, galvenais, lai ir labs cilvēks un tad sarunāt var.
Bet tu zini to teicienu, ka labs cilvēks nav profesija? (Visi smejas.)
Maksims Busels: Mēs mēģinām visu savienot. Es Danai esmu pateicīgs. Man tāda gradācija bija: sākuma Dana bija mana skolotāja, pēc tam mana kolēģe, tagad – direktore. Viņa mani pazīst. Es varu ienākt, neko nerunājot, un viņa jau visu saprot.
Dana, vai tā bija tava ideja vai Golomazova ideja, vai aktieru ideja salikt šādu koncertu kopā ar Raimondu Paulu? Pauls jau vienmēr saka, ka vairs nespēlēs, vairāk nedarīs un tad kāds viņu atkal uzrunā. Es zinu, kā es to darīju. Un tomēr katru reizi, kad es kā direktors strādāju un taisīju projektus kopā ar viņu, man bija sajūta, ko tad, ja nu viņš tiešām pasaka, ka vairāk to nedarīs. Jo gribas vēl un vēl, un vēl. Kā jūs to dabūjāt gatavu?
Dana Bjorka: Viņš pats mani uzrunāja, ka gribētu mūsu teātrī savu jubileju nosvinēt. Tas bija ļoti pagodinoši. Tad atnāca kovida laiki un visiem noplaka rokas, arī maestro kaut kā... Es sāku kustināt šo ideju. Atnāca nākamais posms, kurā viņš vairs neko negribēja. Bija tādi ļoti nepriecīgi laiki. Un tad es sāku mēģināt caur viņa kolēģiem, un viņš teica jā. Man bija ļoti priecīgi.
Programmu mēs sagatavojām paši – Golomazovs ar mūsu muzikālo daļu. Nāca mūziķi, nāca aktieri mēģināt un maestro pieslēdzās pašā pēdējā posmā, gandrīz vai pirms pirmizrādes –
vienu dienu iepriekš apsēdās pie klavierēm, mūzika parādījās. Viņš ar mums nospēlēja diezgan daudz izrādes. Vairākus mēnešus viņš pats spēlēja pie klavierēm. Tad bija tas posms – viss, es vairāk nespēlēšu, spēlējiet bez manis. Mēs panācām, ka vēl piecas izrādes viņš nospēlē uz tā garstāvokļa, ka viņš ir piekusis, viņam vajag atpūsties. Tagad, ne ierakstā, bet klātienē, mēs spēlējam bez maestro pie klavierēm. Bet izpildījums joprojām ir ļoti skanīgs, skaists un joprojām cilvēki, arī bez maestro, uztver šo izrādi/koncertu ar lielu mīlestību, prieku, pateicību un ir pilnas zāles vienmēr.
Tur jau nav jautājumu. Ko tev, Maksim, nozīmē Paula mūzika?
Maksims Busels: Latvija... Kopš bērnības es zināju Raimondu Paulu caur Laimu Vaikuli, Allu Pugačovu, bet tagad tas ir... Muzikālā nozīmē man ir divi lieli grandi – "Prāta vētra" un Raimonds Pauls.
No latviešiem.
Maksims Busels: Jā, pateicoties kuriem, mūs zina arī ārpus Latvijas, un tas ir forši.
Vai tev ir kāda Paula dziesma, ko tu parasti dungo pie sevis?
Maksims Busels: Ja ir kāda dziesma, kura man vienmēr... Kad es vēl biju students, mums bija izrāde "Maestro", kur bija Veronika Plotņikova ar Jevgeņiju Šuru. Es atceros, ka man mācības bija visu dienu un es pa brīžiem zināju – tā, tagad mums ir aktiermeistarība, tur sākas izrāde. Es izgāju uz "tualeti" un gāju skatīties tos brīžus, kad Veronika dziedāja kaut ko no "Kerijas". Šīs melodijas man kaut kā ļoti tuvas sirdij. Es nekad nevarēju iedomāties, un es to tagad arī Veronikai saku, ka es dziedāšu ar viņu Kerijas un Hērstvuda duetu. Es atceros mēģinājumus, kur es visu varu nodziedāt, bet es sāku šo duetu un nevaru vienu reiz un otru, un Ludmila Mogiļevska – mūsu muzikālas daļas vadītāja – prasa, kas notiek. Es saku, ka nekad nebiju domājis, ka es varēšu šo dziesmu dziedāt ar Veroniku. Es skatījos un sapņoju, bet tas bija tā – es nekad to nedziedāšu ar Veroniku...
Jūs oktobra beigās iestudējāt un ar stāvovācijām "Hanzas peronā" rādījāt izrādi par Coju ["Lūk, tā!"]. Vēl viena muzikāla izrāde. Kāpēc šāda izvēle?
Dana Bjorka: Paldies liktenim! Man bija ļoti slikta diena, kaut kur 2019. gadā, vēl pirms kovida. Es sēdēju ārā Vecrīgas kafejnīcā, par kaut ko pārdzīvoju un feisbukā man izleca posts, kurā Cojs rādīja trešo pirkstu un bija viņa vārdi – tev ir jābūt spēcīgām, savādāk, kāpēc tu vispār esi? Es padalījos ar to postu – ļoti neraksturīgo man, emocionālo – un to ieraudzīja viņa draugs Romans Smirnovs Pēterburgā. Viņš uzrakstīja – Dana, ziniet, man jau seni ir tāda doma un jūs te pēkšņi rakstījāt; Cojam drīz būs 60 gadi un viņš aizgāja mūžībā tieši Latvijā... Bija tā, ka Coja dēls ar grupas "Kino" līderi šodien – Juriju Kasparjanu, neļāva pat Krievijā nevienam dziedāt Coja dziesmas koncertos. Pienāca tāds laiks, kad ģimene vispār aizliedza Coju koncertos izmantot, jo sabiedrībā parādījās nepareizs priekšstats par Coju un Coja izpildījumu. Tad Romans pateica tā: "Jums noteikti atļaus, ja es būšu kopā ar jums." Viņš parunāja ar ģimeni, parunāja ar grupu un mēs dabūjām šīs ekskluzīvās autortiesības. Atnāca kovids, mēs pagaidījām un tad atnāca šis gads. Neskatoties uz to ārprātu, kas notiek un par spīti tam ārprātam, Cojs šodien diemžēl skan pārāk aktuāli, jo tās tēmas, tie vārdi...
Par laimi, nevis diemžēl. Ļoti labi, ka viņš tik aktuāli skan.
Dana Bjorka: Varbūt tas skan parupji, bet tas trešais pirksts, ko viņš rādīja tajā postā (tā emocionāli), caur savām dziesmām un vārdiem, ko viņš uzrakstīja, šis žests tagad ir ļoti aktuāls pret to ļaunumu, kas notiek pasaulē. Tā pretošanās, sauciens caur viņa dziesmām visai sabiedrībai celties, runāt, nestāvēt un neklusēt, būt stipriem un turēties pretī, diemžēl šodien ir pārāk aktuāls. Tāpēc arī šogad šis koncerts. Mēs to izcīnījām caur visām grūtībām ar režisora atlidošanu un tā tālāk. Mēs panācām to.
Maksim, tad, kad tu Coja koncertā dziedi, tu domā par šodienas situāciju?
Maksims Busels: Kad sākās karš, es biju Maskavā. Man jau sākās mēģinājumi Nāciju teātrī, man jau bija divi lieli kino projekti, man attīstījās karjera.
Tev labi attīstījās karjera. Dana pat piekrita, ka tu uz kādu brīdi aizej prom no teātra.
Maksims Busels: Es nekad negribu vispār prom, es vienmēr gribu apvienot, jo šis teātris ir manas mājas. Bet, kad sākās karš, es atteicos no visiem darbiem un biju atpakaļ, un kādu mēnesi...
Par to tevi arī ciena! Cepuri nost! Jo atteikties no tādas naudas un karjeras iespējām krievu valodā runājošam aktierim – tas ir liels varoņdarbs. Mēs cienām tevi par to. Daži to neizdarīja.
Maksims Busels: Man ir Latvijas pilsonības pase. Es zinu, ka es runāju ar kļūdām, bet es esmu latvietis. Es nevaru savādāk, mana sirds ir šeit. Un, kad es biju atpakaļ, man veselu mēnesi baigā depresija bija, jo es nezināju, kas būs – vai man būs kāda karjeras attīstība. Man pirmo reizi bija depresija kopā ar baigo agresiju. Es sāku trenēties pie Danas vīra sporta zālē.
Es sapratu, ka man ir tik daudz agresijas uz to, ko dara Krievijas armija Ukrainā. Man bija ļoti dīvains stāvoklis – es raudāju un biju agresīvs. Es sapratu, ka man tas kaut kā jāsavalda.
Tāpēc es trenējos, meditēju, es mēģināju sevi kaut kur izlikt, bet tas nebija saistīts ar radošo. Protams, laiks gāja uz priekšu, man bija viens projekts, tad cits un darbs palīdzēja to visu pārvarēt. Nāca Coja mēģinājumi un es atceros, ka mēs sākām dziedāt un es sēžu un atkal raudu. Es domāju – man besij ārā, cik emocionāls es esmu. Bet es sapratu, ka tas atgriež mani uz to... Tā ir sublimācija. Sublimācija ir mans viss. Būtībā māksla ir sublimācija. Es pateicos šim materiālam. [..] Es brīžam sēžu, man nav spēka, bet, kad es iznāku "Coja" izrādē, kaut kas, kas manī ir pret šo ļaunumu, dziedot šos vārdus... Klausoties Coja dziesmas, viņš dziļi sirdī ir pacifists.
Šajā situācijā – kad daļa sabiedrības noliedz, daļa diskutē par to, vai mums vispār vajag teātri krievu valodā, vai mums vajag to tālāk attīstīt, vai mums nav jāmaina Krievu teātra nosaukums tā, kā to izdarīja Viļņā – kā jūs redzat nākotni tālāk?
Dana Bjorka: Es, tāpat kā Maksims, esmu ļoti dziļa un patiesa Latvijas patriote. Es definēju, ka esmu krievvalodīgā latviete un es uzticos savai valstij, un uzticos viedumam un gudrībai, kurai, es ticu, mūsu Latvijā ir pārsvars. Vienkārši gudrība un viedums ir klusāks par tiem, kuri bļauj. Jo parasti tie aktīvākie bļauri ir ne tie gudrākie cilvēki. Es, vadot teātri, ticu, ka gan jau mūsu valsts un cilvēki, kuri nāk pie mums (45% ir latviešu auditorija) saprot, ka krievu kultūra un valoda nav vainīga pie viena necilvēka gājieniem. Tāpēc, iestudējot "Coju", man nebija bail, jo es saprotu, ka Cojs runā par to, ko viņš runā un mūsu misija šodien – Krievu teātrim – ir, nemainot nosaukumu, atgādināt cilvēkiem, ka neņemsim piemēru no tā ļaundara, ko paši nosodām un nemēģinām par upuriem padarīt tos, kuri ne pie kā nav vainīgi.
Viens no mūsu uzdevumiem – Krievu teātrim – šodien ir aizstāvēt krievu kultūru, viedumu un risināt dialogu sabiedrībā, atbalstot kopējās vērtības: cīņu par labo, nevis par ļauno.
Jo vairāk mēs varam piesaistīt krievu māksliniekus, dramaturģiju, krievu valodā runāt par to, ka mēs esam pret...
Bet ar ļoti lielu atlasi, ļoti skrupulozi skatoties, kas ir kas.
Dana Bjorka: Protams. Galvenais ir runāt par to, ka mēs esam pret karu, mēs esam pret ļaunumu. Mēs esam tie krievvalodīgie, kuri ir pret. Mēs aicinām jūs būt kopā ar mums un mūs neatraidīt. Un par Coju – viņš, starp citu, tagad ir aizliegts Krievijā. Viņu tikko aizliedza. Tas arī runā par to, ka mūsu izvēle ir pilnīgi pareiza.
Maksim?
Maksims Busels: Mēs ar Danu to nesen apspriedām un es to arī kaut kur izlasīju, tas ir kaut kā pareizi pateikts, ka vajag atcelt Putinu, nevis Puškinu. Kultūra ir kultūra... Bet es saprotu, kāpēc, piemēram, Rīga atceļ Puškina ielu. Es to saprotu. Tāpēc, ka mums vajag, lai ir viena kultūra, lai tā ir vienota. Tieši tagad mēs esam šajā lauzumā, kad... Ko es varu padarīt, ka es sāku runāt latviski tikai tad, kad iestājos Akadēmijā. Ko es ar to varu padarīt? Daži latvieši uz mani skatās un saka – ko tu stāsti, nebija nekādas integrācijas. Es saku – ir. Es esmu...
Tu esi integrēts. Bet tu esi unikāla personība, jo tu ne tikai pats esi integrēts, tu dari ļoti daudzas lietas integrējot sabiedrību. Man liekas, ka ir viena ārkārtīgi svarīga lieta, ko Krievu teātris var izdarīt, ko mēs varbūt kopā neesam darījuši ļoti bieži – mēs, it sevišķi jaunos cilvēkus, kas ir krievu cilvēki, varam integrēt.
Dana Bjorka: Mēs jau cenšamies to darīt.
Maksims Busels: Kopš Dana ir direktore, man prieks, ka vairāk latviešu nāk uz izrādēm. Man prieks! Un tā tur arī notiek integrācija. Mēs paliekam par vienotu kultūru. Es saprotu, ka krievu valoda un daži uz to skatās kaut kā... Tāpēc mums tagad ir jāveic grūts uzdevums, bet mēs to paveiksim.
Es jums gribu pateikt paldies! Es domāju, ka "Teātrī.zip" mēs tiksimies atkal, jo mums ir padomā vēl izrādes.
