Visi teātrī vai teātris visur?
"Tukša šodien pilsēta. Kur visi palikuši?" Tā dziļdomīgi nosaka kāda vietējā kundze bodītē pie kases. "Nezinu, runā, ka pilsētā teātris. Droši vien visi tur," atsaka pārdevēja. Lai arī pilsēta karstajā vasaras dienā tik tiešām ir mierīgi atslābusi un ielas atpūšas, tomēr visi nav teātrī. Drīzāk jāsaka, ka teātris gan ir visur. Par to, ka esi ieradies īstajā vietā, neuzkrītoši liecina festivāla brillīšu simbols, ko atpazīst tie, kam akūta teātra trūkuma nepanesamība arī vasaras sezonā.
Ierodoties katrā izrādes norises vietā, šķiet, ka apmeklētāji jau apraduši ar drošības prasībām un ar sēdvietu izvietojumu, respektējot to. Godīgi sakot, kad svešā blakussēdētāja elkonis netraucē, paliek mazliet vairāk vietas savai brīvajai domai, vienlaikus ar zināmu izredzētības sajūtu, piedaloties kopīgajā notikumā ar pārējiem dažiem desmitiem klātesošo.
Mēs kopā pieredzam režisoru lolotas idejas, kurās pilsēta pati veiksmīgi piespēlē scenogrāfijas efektus. Pār sētu uz brauktuves nekaunīgi aizripojis ābols no dejotāju žonglētāju cīniņa izrādē "Pus otrs", skaļi smiekli estrādes priedēs vai viena no senākajām dzīvajām būtnēm pasaulē - spāre - gaismas kūlī virs aktieru galvām izaicinošajā izrādē "aSapiensi", brauktuves mazgātājauto švīkstoņa garāžas izrādē "Pagalms atdzīvojas", saulesdūriena cienīga skatuve ābeļdārzā melni sulīgajai izrādei "Inišmoras leitnants" ābeļdārzā, kur kausējošo sestdienas karstumu var veldzēt ar īpašo festivāla liepziedu-upeņu vēstēju.
Mazas lietas, kur nejaušība padara katru izrādi unikālu. Šeit un tagad.
Miglas skanošie diapozitīvi
Izkāpt no svelmes vēsumā un iekāpt maigā tumsā ļauj vizuālā skaņas ekspozīcija "Tālavas taurētājs", kas pārdzimusi jaunā veidolā – no 2016. gadā izrādītās modes poēmas no bānīša depo ieripojusi Vecpuišu parkā. Uz četriem baltiem lielizmēra audekliem Valmieras koncertzālē kā kustīgi diapozitīvi mainās MAREUNROL’S videogleznas – 8 videomontāžā ar Jāņa Šēnberga, Edgara Jakobsona un Matīsa Spailes operatora darbiem. Noteikumu nav. Ir tumša telpa. Vientuļi krēsli, vērsti katrs citā virzienā. Un šos četrus audeklus kopā pustumsā satur neredzamas nošu līnijas. Dūmakaina, sanoši skanoša migla, ko auž saksofons, kontrabass, klavieres. Jānis Šipkēvics pārvērtis Rūdolfa Blaumaņa varonīgo balādi "Tālavas taurētājs" teju ar maņām sajūtamā naksnīgā, miglas cauraustā mežā, ar elektronikas ietrieptām emocijām tajā.
Tik latviska krāsu un skaņu palete: sastindzis pelēkbalts karogs virs tiem, kas uzdrīkstas būt pirmajās rindās ar savu individuālo izvēli.
Ekspozīcija piedzīvojama arī trešajā festivāla dienā – 9. augustā - no plkst. 12 līdz plkst. 22.
Atkārtošanās nomierinošais efekts
Šī gada festivāla motīvu "saskarsme" iekustina arī kustības un skaņas izrāde "Satikt", kas pakāpeniski ieved meditatīvā stāvoklī, pateicoties tradīcijai, kuru raksturo poliritmika un paralēls skanējums. Kustība, kas ilustrē satikšanas un satikšanās divējādo dabu, ko impresionistiski skicē izrādes autori IevaKrish, un skaņas un balss simbioze, kurai dramaturģiju būvējis Jēkabs Nīmanis.
Ja pirmajā stundas ceturksnī, sēžot baltajā angāra telpā uz koka klavierbeņķīša, esi pieņēmis spēles noteikumus, tad izrāde ieaijā. Šūpuļdziesmai līdzīgs efekts. Melnā tērpti dejotāji izbirst telpā, spēcīgas, siltas balsis lietuviešu valodā skan no dažādiem leņķiem, gaisā sinhroni līgojas melnas skandas kā pulksteņa pendeles, skaitot un atņemot laiku, kas mums pieder vai kas mūs pamet.
Tiktāl no redzētajām izrādēm,
šķiet, ka šogad režisori Valmieras vasaras teātra festivālā, lai gan uzdod eksistenciālus jautājumus, tomēr teju visiem darbiem piemīt arī nomierinoša vai izklaidējoša blakne. #vissbūslabi.
Tā saka festivāla rīkotāji, un tas starp rindām tik tiešām ir nolasāms izrādēs, kas tiecas atgādināt par apskāviena terapeitisko dabu un humora dziedējošajām īpašībām.
Interesanti, ka arī izrāde "Satikt" sasaucas ar režisores Ingas Tropas izrādi-instalāciju "Vijolīšu apsēstība", kur atkārtojums jeb atkārtošana, atkārtošanās bija japāņu mākslinieces Jaoji Kusamas mākslas pamatā. Tās mākslas, kura māksliniecei ļāva patverties no realitātes un pārkāpt robežu, pietuvojoties bezgalībai.
Piedzimt par Cilvēku
Tiesa, vēl tālāk un izteiksmīgāk atkārtošanās kalpo par izteiksmes līdzekli vakara izskaņas izrādei par evolūciju vienā daļā "aSapiensi" Valmieras pilsētas estrādē. Tur režisors Elmārs Seņkovs ar teātra apvienību "ESARTE" priežu ielokā uz melna, kvadrātveida podesta gaismu apspīdētam ļauj dzimt Cilvēkam. Režisors, tāpat kā kulta autors izraēliešu vēsturnieks Juvals Noass Harari savos darbos, pievērsies cilvēces vēstures pētīšanai, apzinot tās klupšanas akmeņus, laimes koeficientus, kļūdu statistiku, apmierinājuma cēloņus un citas sadzīviskas parādības cilvēka dzīvē un tās šķērsgriezumā.
Aktieri Elizabete Skrastiņa, Matīss Budovskis, Agris Krapivņickis, Emīls Krūmiņš, Toms Treinis un dejotāji Emīlija Berga, Roberta Gailīte, Kitija Geidāne, Gundega Rēdere, Emanuēla Zvaigznīte, Ģirts Dubults, Marģers Vanags kā bezdzimuma būtnes melnos uzvalkos un basām kājām izbirst pār skatuvi un pārtop vienā frankenšteiniskā radībā ar tikpat vienveidīgu viedokli, kas sarunājas ar publiku. Aktieri pārņem zinātnieka asprātīgi informatīvā priekšlasījuma teikumus kā stafetes kociņu viens no otra vienā balss tonī. Viss ir viens. Te nav pirmā plāna, otrā plāna un neviena cita plāna aktieru. Galvenajās lomās ir zinātnieka balss un radības kustību frekvences. Ja pirmajās minūtēs šķiet, ka izrādei telpa estrādes ielokā ir par plašu, tad pēcāk ir skaidrs, ka tieši šai vakara krēslā izrādes apmeklētāji kļūst par līdzdalībniekiem radības mirklim. Un mirklim, kad radība sev spītīgi turpina uzdot jautājumu par savu sūtību.
Horeogrāfe Elīna Gediņa un jauno aktieru un dejotāju pašaizliedzīgā atdošanās izrādes idejai ļauj spēlēties ar ķermeni kā ar siltu, mīkstu mālu, lipinot Cilvēku aizvien no jauna, nometot vecās ādas, piedzīvojot pārvērtības (izcili kentauru dueļi), mācoties staigāt, likt kopā vārdus, kuri tik ātri devalvējas.
Arī jaunveidotais Cilvēks, kurš izkāpj no masas (Toms Treinis) tomēr meklē atbildi par dzīves jēgu savā tik vientuļajā eksistenciālajā kosmosā.
Bet Jaoji Kusama izrādē "Vijolīšu apsēstība" teiktu, ka viss ir punkts. Cilvēks ir punkts. Saule ir punkts. Mēness ir punkts. Un dzīve un nāve taču esot viens un tas pats. Tikai citās telpās.
Kā aizvadīta Valmieras vasaras teātra festivāla pirmā diena, var lasīt šeit.
