100 Latvijas pirmizrādes

Šostakoviča opera "Katerina Izmailova" LNOB (1963) - Rīgā viesojas pats Šostakovičs!

100 Latvijas pirmizrādes

Vara Braslas filma "Ūdensbumba resnajam runcim" (2004)

Drosmīgās rotaļas. Māras Zālītes un Mārtiņa Brauna "Suns un kaķe" Jaunatnes teātrī (1984)

Rotaļas ar zemtekstiem. «Suns un kaķe» Jaunatnes teātrī – bērnu izrāde, domāta pieaugušajiem

Raiņa lugas "Suns un kaķe" iestudējums Jaunatnes teātrī 1984. gadā tikai ārēji bija izrāde bērniem. Īstenībā Mārtiņa Brauna un Māras Zālītes veikums režisora Uģa Brikmaņa rokās izrādījās visai drosmīgs eksperiments, adresēts pieaugušajiem...

Kā suns ar kaķi sadzīvo,
Jums labi zināms, –
Kad ienaids cēlies? kā? par ko?
Tas vecās pasakās ir minams.
Bet vai jūs zināt,
Ka ķildas izlīdzināt
Bij centieni –
Un ļoti nopietni?
Par to gan nezin stāstīt
Vecās pasakas, –
Nu, tad pienākas
Jaunām par to klāstīt.

Tā Rainis 1928. gadā rakstīja bērnu lugas "Suns un kaķe" prologā. 56 gadus vēlāk Jaunatnes teātrī to iestudēja Uģis Brikmanis. Mūziku izrādei rakstīja Mārtiņš Brauns, ar kuru režisors iepazinies studiju laikā toreizējā Latvijas Valsts konservatorijā, savukārt dziesmu tekstus radīja Māra Zālīte.

Teātra zinātniece Guna Zeltiņa vērtē, ka šī nav no veiksmīgākajām Raiņa lugām un tā arī reti tikusi iestudēta: "1928. gadā parādījās lugas pirmuzvedums Nacionālajā teātrī ar tālaika ļoti iemīļotajiem aktieriem – Antu Klinti un Kārli Lagzdiņu galvenajās lomās. 1984. gadā bija uzvedums Jaunatnes teātrī, un tikai 1992. gadā vokālais ansamblis "Momo" to iestudēja kā koncertuzvedumu.”

Runājot par uzvedumu Jaunatnes teātrī, Zeltiņa atgādina, ka tas bija disko mūzikas uzvaras laiks. "Tāpēc arī saprotama Mārtiņa Brauna un Uģa Brikmaņa vēlme veidot to disko estētikā. Jo ar lieliem panākumiem taču jau bija uzvests "Mauglis".

''Suņa un kaķes'' mūzika bija ļoti sarežģīta – bija gan parafrāzes par tautas dziesmu melodijām, gan ironija par estrādes mūziku un masu dziesmām. Aktieri tika galā ar to labi, lai gan luga ir ļoti viltīga.

Tas ir stāsts par to, kā jaunais suns Dēmons iemīlas kaķē Tamārā. Rainis te nācis ar ironiju – zinām taču, ka Ļermontovam ir poēma "Dēmons", kurā ir Dēmons un gruzīnu kņaziene Tamāra. Raiņa Vecais suns, redzot jauniešu mīlestību, saka, ka vajag beigt mūžīgo naidu starp suņiem un kaķiem un laulību dēļ slēgt mūžīgu mieru, un rādīt piemēru arī cilvēkiem."

Izrādei "Suns un kaķe" dažādu laikmetu stilistikā kostīmus veidojusi Zigrīda Atāle, un veiksmīgs bijis Vladimira Kovaļčuka skatuves iekārtojums, par kuru teātra zinātniece Edīte Tišheizere rakstījusi: "Šī konsekventā scenogrāfija Raiņa darbam ir viens no Kovaļčuka mākslā pagaidām retajiem gadījumiem, kad skatuves uzbūvē mākslinieks ar mīlestību paredzējis vietu arī aktierim - te radīta viegla ažūra klaviatūra, kur kaķiem kāpelēt, suņiem jandalēt un cīrulim no lūkas izspurgt."

Sadarbību ar Uģi Brikmani atceras komponists Mārtiņš Brauns: "Uģis ļoti strauji sevi bagātināja – daudz lasīja, ļoti daudz mūziku klausījās – viņš zināja vairāk nekā es ar visu savu muzikālo izglītību un obligāto mūzikas vēsturi!

Mums pašiem bija smieklīgi, ka suns ir latvietis, bet kaķenīte – krievu meiča. Tas netika īpaši akcentēts izrādē, bet mūzikā gan – kaķenītei bija slāviskas intonācijas.

Bija arī brīvības cīņas dziesmā "Kur palika mūsu brīvība" – par to, kad sunim bija brīvas dienas un nebija ganos jāiet, kamēr kaķis tam nospēra Brīvības grāmatu…

Rainim Mēness spēlējis lielu nozīmi, un Uģis ieveda arī visas Mēness fāzes: Jauns Mēness – optimisma pilns, Pilns Mēness – tiks stiprs un liels, Dilstošs Mēness, un… Tukšais Mēness. Tam lielākā paralēle bija ar PSRS. Tukši pauri, tukšas sejas, tukšas runas, tukša dzeja. Kombinēju atonālo moderno ar lētu krievu piedziedājumu.

Bet ar tukšo jau nebeidzās, atkal Jauns uzlēca. No tā visa izauga "Mēness poēma", ko ārpus izrādes iestudējām "Sīpolos".”

Teātra zinātniece Silvija Geikina atzinusi: "Izrādes režisors Uģis Brikmanis – inteliģents, iejūtīgs, daudz lasījis. Mūziklu "Suns un kaķe" viņš gribēja veidot dinamisku, enerģisku, pārdrošu." Savukārt teātra zinātniece Ligita Bērziņa uzskata: "Režisoram pietrūcis mērķtiecības un stingrības saturēt grožos aktieru izdarības un neatļaut viņiem izspēlēties "par pilnu naudu". Lai gan jāpiebilst, ka daudzu aktieru sniegumi ir interesanti - gan Ilgas Tomases kaķe Tamāra, gan Enriko Avota un Gundara Āboliņa suns Dēmons. Savdabīgi koķeti skan Rūdolfa Plēpja tēlotā Kranča Kaklāklupja un Indras Burkovskas kaķes Peļu Ganes mīlas duets."

Spilgts bijis arī Veltas Skurstenes tēlojums. Aktrise atminas: "Izrādē spēlēju Lapsu, un man bija ļoti bail no dziedāšanas – vienmēr šķitis, ka nedaru to tik koši, spoži un labi, kā nepieciešams. Bet nodziedāju! Tā bija jauka tikšanās... Un Mārtiņam Braunam taču ir tik skaista mūzika!”

Izrādi atceras arī Gundars Āboliņš: "Mums bija ļoti skaisti kostīmi: kaķenītes tādas seksīgas, samta bikškostīmiņos un žaketītēs. Mikrofonos varēja izdziedāties. Man bija pat veselas divas lomas - Vecais suns, kam kaķi nozaga Brīvības grāmatu, un suns Dēmons, kurš iemīlējās kaķenītē.”

Sadarbību ar Uģi Brikmani viņš atceras šādu:

"Uģis jau nekad nav izcēlies ar stingru režisorisku roku, drīzāk ar savu spēju aizraut, domas lidojumu, suģestēt ar ideju. Reizēm viņam nāca tāda fantāzija, ka nezinājām, kā viņa vīzijas realizēt, tad nu katrs savu ierasto kustību jomā mēģināja darboties, bet brīžam to visu bija grūti savākt kopā.”

Kā rakstījusi Ligita Bērziņa: "Kāda vecuma skatītājiem izrāde adresēta? Šķiet, galvenokārt pieaugušajiem, jo izrādes pamattonis ir ironisks. Režisors ir sekojis mūzikas ironiskajai dabai, arī pats dramatiskais darbs šādu iespēju sniedz. Šai ziņā Brikmanim neko nevar pārmest. Iebildumi var rasties par ko citu. Vai nesaprašanās tēma, naids un mīlestība ir ietverami amizanti rotaļīgā formā? Varbūt tāda tēma prasa nopietnāku sarunu?"

Vērtē Guna Zeltiņa: "Šai izrādei nav milzīgas nozīmes mūsu teātra vēsturē – tas ir interesants radošs eksperiments un mēģinājums interpretēt Raini mūsdienīgā estētikā.

Jaunatnes teātris jau nebija tradicionālais teātris – tur nebija izrādes par sunīšiem un kaķīšiem, tur bija nopietnie, filozofiskie iestudējumi, un arī šī izrāde bija tāda: bērni uztvēra ārējo sižetu, bet tā, protams, bija domāta pieaugušajiem.

Paskatieties uz sevi, kādi mēs esam – vai tiešām mēs nevaram izbeigt naidu un nesaprašanos, vai tiešām mēs nevaram mēģināt sevi padarīt labākus? Secinājumi ir diezgan pesimistiski – cilvēka daba nav maināma. Aktieriem bija interesanti izspēlēties, bet tas saira koncertnumuros. Bet kā eksperiments tas vērtējams pozitīvi.”

Bet, kad jūs nu gribat zināt,
Vai izdevās naidu izklīdināt,
Tad nākat šurp skatīties,
Jūs dabūsat pasmieties.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Interesanti