Strauji un dinamiski, bet plūstoši mainoties mizanscēnām, ar Sibīrijas smeldzes pildītām melodijām un divām spēcīgām sieviešu lomām uz Valmieras teātra skatuves atdzīvojies romāns, kas Borisam Pasternakam maksāja izslēgšanu no PSRS Rakstnieku savienības un atnesa Nobela prēmiju.
Piektā gada revolūcijas pārņemtā Krievija, pirmais pasaules karš, bet tam pa vidu – cilvēks un viņa alkas dzīvot un dziņa izdzīvot.
„Mēs lasījām, un sāka jau bimbāt tad viens, tad otrs, tad trešais, jo pilnīgi personiski jau paņēma – par savām dzīvēm, savām vēlmēm un tiekšanos pēc tā skaistā, un skaidrs jau, ka nebūs tā – tik vienkārši,” stāsta Valmieras teātra aktrise Elīna Vāne.
Skatītājam aptveramais materiāls ir milzīgs – plašs laika periods, savīti likteņi un nepārtraukts vēsturisko notikumu konteksts. Stāsta pavedienu un galveno domu izstāsta ne tik daudz teksts, kā izrādes struktūra.
Tas notiek ļoti reti, un, man liekas, ietekmē kaut kā dziļāk nekā tikai vārdi, ko pasaka, un kam tad var noticēt vai nenoticēt, šeit ietekmē, ja tā var teikt, pati dzīve kā faktūra,” atzīst teātra kritiķe Zane Radzobe.
Savukārt mākslas kritiķim un scenogrāfam Vilnim Vējam pati svarīgākā izrādē šķitusi radītā atmosfēra.
„Atmosfēra bija pats galvenais, un atmosfēru veido viss kopā, sižets brīžiem pat nebija tik svarīgs,” uzsver Vējš. Izrāde viņam „radīja iespaidu par ļoti brutālu, šausmīgu un bēdīgu laiku, kādu mēs, paldies dievam, neesam piedzīvojuši.”
Režisore Indra Roga sajūtas pēc pirmizrādes raksturo īsi – depresija:
Tu visu atdod viņiem un tālāk viņi turpinās dzīvot, bet man tas viss tā - čiks un viss.”
Pašnāvība teātrim – tā Roga par Živago iestudējumu, skaidrojot – tā skatīšanās varētu prasīt zināmu darbu no skatītāja. Mazliet piepūlēties, domāt, sekot, klausīties.
Nav neviena tukša rindiņa. Neviena, kas ir piedzīta pie ritma, nu, tikai tāpēc lai būtu tālāk ritms. Protams, tā ir intensitāte. Diezgan nopietna intensitāte,” norāda režisore.
Izrādes lielākā intriga – iekšēja gribasspēka un degoša gara pildītā Živago lomā – nule Kultūras akadēmiju absolvējušais Kaspars Zāle, nevis, kā sākotnēji iecerēts – Valmieras teātra aktieris Ivo Martinsons. Pati režisore par šo izvēli saka – arī viņai pirms daudziem gadiem iedots uzticības kredīts, bez kura viņa nebūtu kļuvusi par to, kas ir šodien.
