Sadaļas Sadaļas

Robežu dzēšana. Par aktuālo Krievijas teātrī

Iegremdējoties vairāk nekā divdesmit Krievijas teātra festivāla “Zelta maska” programmas “Russian Case 2021” spožākajās pēdējā laika Krievijas teātra skatuvju un telpu izrādēs, pēc šīs sprinta distances sešu diennakšu garumā prātā paliek vairākas spilgtas iezīmes. Zūd nepieciešamība pēc priekškara, bet izteikti aug mijiedarbe ar auditoriju. Teātris iziet ārpus klasiskās skatuves, paplašinot izrāžu telpu daudzveidību. Bagātīgo scenogrāfiju aizstāj daudzveidīgi gaismas un projekciju risinājumi. Pāri saucieniem pēc brīvības un pret totalitārismu, teātrī ieskanas arī retāk dzirdēts brīdinājuma signāls par bioloģiskās daudzveidības apdraudētību. Un vēl bieza kārta postmodernu risinājumu un drosmīgas pašironijas.

Teātra radīšanas garša

Paralēli iespējai skatīties tiešsaistē izrāžu ierakstus programmā “Russian Case 2021” aprīļa pirmajā nedēļā norisinājās vairākas profesionāļu diskusijas, tostarp par komponista lomu teātrī, par īpašvietas teātri, par cenzūru mākslā, par mūsdienu dramaturģijas vietu teātrī un par vertikālo un horizontālo teātrradi, iztirzājot jautājumu par režisora sadarbību ar izrādes radošo komandu. Šīs sarunas iezīmē arī tos teātra procesu pieturpunktus, kas raisa pārdomas teātra profesionāļu aprindās, liekot meklēt atbildes uz pašuzdotajiem jautājumiem.

Kaismīgākās diskusijas virmoja par teātra robežām, par to, ko drīkst un ko nedrīkst, kas jādara un kas nav jādara māksliniekam.

Režisors Alvis Hermanis uzsvēra, ka cenzūra var izpausties atšķirīgi – gan no konkrētas valsts puses, gan no pašas teātra brālības vides.

Izskanēja arī atziņa, ka par politisko teātri būtu uzskatāms tāds teātris, kurā ir redzami dažādi skatupunkti, nevis tikai viens. Režisors Timofejs Kuļabins pauda pārliecību, ka teātris ir vieta polemikai. Sarunā par teātra vertikālo vai horizontālo tapšanas procesu, režisors Boriss Pavlovičs uzsvēra, ka teātra brīnums slēpjas tajā, ka tukšā vietā pāris stundu laikā uz skatuves dzimst jēga, tomēr parasti pamatideja pieder vienam, bet pārējā komanda var būt līdzautori, kas ideju attīsta. Turpretī režisors Iļja Moščitskis oponēja, norādot, ka tas ir atkarīgs no tā, kas ir radošajā komandā. Ir tādi aktieri, kas grib līdzdarboties, ir tādi, kas grib tikai izpildīt režisora ieceri, īpaši teātros ārpus lielajām pilsētām, bet ir arī tādi, kas, sajutuši teātra radīšanas, ne tikai izpildīšanas garšu, izlemj doties prom un radīt savu teātri. Savukārt performanču veidotāja Ada Muhina pauda pārliecību, ka radošās grupas nereti veidojas tad, kad ir vēlme ar izrādi panākt plašāku rezonansi, kā piemēru minot feministes un to radošās apvienības.

"Russian Case 2021" diskusija par cenzūru mākslā

Sarunā par komponista lomu izskanēja viedoklis, ka lielajai skatuvei, līdzīgi kā kino, vairāk piedien skaņu ainavu meklējumi, kurpretī mazākās spēles telpās ir lielāka iespēja skaņu partitūrai iegūt dramaturģisku spēku, virzot izrādes darbību. Nenoliedzami, mūzikas loma Krievijas dramatiskajā teātrī aizvien aug. To arī apliecina programmas “Russian Case” saturs, kur parādās gan komponista Alekseja Sumaka skarbā kameropera “Sals, sarkandegunis”, komponista un režisora Aleksandra Belousova dziesmu opera “Serafimas grāmata”, režisora Vladimira Pankova dziesmu spēle “Lācis”. Līdzās žanru saplūsmei, kas vērojama dramatiskā teātra telpās, ciešāka sadarbība veidojas arī režisora un komponista starpā, nereti pašam komponistam kļūstot arī par režisoru. Turklāt novērots, ka arī publika seko komponistam pa pēdām – no operas uz dramatisko teātri un arī otrādi. Neiztrūkstošs gan programmas “Russian Case” izrādēs, gan diskusijā par komponista lomu bija koris un tā funkcijas mūsdienu izrādēs, parādoties vairākos darbos.

No skatuves līdz komunālajam dzīvoklim

Programmā ietverto izrāžu norises vietas ir daudzveidīgas – sākot ar klasisku lielās zāles skatuvi līdz pat tādām vietām kā pagrabsstāva pustumsa, kāpņu platformas, smalki dzīvokļi ar slēptām kamerām, komunālais dzīvoklis ar radošo bohēmu tajā, izstāžu telpa un citas lokācijas, kuras izrāžu skatīšanās tiešsaistē neļauj pilnvērtīgi novērtēt, taču viennozīmīgi ietekmē izrādes būtību.

Arī vienā no profesionāļu diskusijām uzmanība tika pievērsta teātrim ārpus klasiskās skatuves jeb īpašvietas teātrim ("site-specific theatre" - angļu val.), atzīstot, ka izrādes norises vieta kļūst par izrādes līdzautoru jeb spēcīgu aktoru. To uzsver izrādes “Putnu universitāte” scenogrāfe Ksenija Peretruhina, sakot, ka

gadsimtiem ilgi cilvēks uztvēris sevi par dvēselisku būtni, bet šis laiks liek ieraudzīt vidi nevis kā fonu, bet kā līdzautoru, sasaucoties ar sabiedrībā mostošos ekoapziņu.

Izrāde "Putnu universitāte", "Театр Взаимных Действий" un festivāls "Teritorija"

Vides līdzautorība īpaši redzama ar pandēmijas laikā tik aktuālajām “austiņizrādēm”, kas pielāgotas videi, padarot katra skatītāja pieredzi nesalīdzināmu, pat ja klausāmgabals un maršruts ir viens un tas pats.

Ja ierastā skatuve ar savu tukšumu ir droša izvēle, tad ieiešana vidē, izvēloties citu norises vietu izrādei, pārtop par izaicinošāku uzdevumu scenogrāfam un izrādes veidotājiem, par savdabīgu “trenažieri” savām prasmēm. Ja izrāde paredzēta konkrētai vietai vidē, režisors Kirils Lukevičs pauda šaubas, ka šāda izrāde ir transportējama vai eksportējama uz citu vietu, citu pilsētu, nezaudējot radošo ieceri un tās vēstījumu.

Dramaturģija, dzimstoša uz skatuves

Aizsākot sarunu par dramaturģiju, moderatore, teātra kritiķe un programmas “Russian Case 2021” kuratore Marina Davidova pauda atziņu, ka mūsdienās Krievijā top ļoti daudz lugu, bet iespaidu ziņā pēc tām, kuras ir iestudētas, teju neviena ilgstoši prātā nepaliek. Jekaterina Avgustenjaka norādīja, ka mūsdienās aizvien mazāk ir klasisku lugu, kam ir vērtība, turpretī mainās arī dramaturģijas tapšana izrādēs – mūsdienu dramaturģija Krievijā aizvien biežāk top turpat uz skatuves, turklāt ir aizvien vairāk postdramatisku darbu, kuros tekstam vairs nav nesošā loma. Savukārt Mihails Durņenkovs atzina, ka luga (it īpaši par klasiku kļuvusī ar neskaitāmiem iestudējumiem) – ierobežo izrādes veidotājus, bet, piemēram, romāna izmantošana izrādei ļauj izvēlēties pavedienu un to dramaturģiski attīstīt. Šķetinot arī Latvijā iecienītā mūsdienu krievu dramaturga Ivana Viripajeva popularitātes kodolu, diskusijas dalībnieki sprieda, ka

tas meklējams dramaturga prasmē atrast ne tik daudz problēmu un radīt tai tekstuālu izklāstu, bet gan teātrim piemērotu formu piedāvāšana.

Formas un satura sinerģiju nupat vērojām arī Latvijā – atzinīgi vertētajā e-izrādē “Irānas konference”, kas tapa pēc Viripajeva darba Elmāra Seņkova režijā.

Programmai “Russian Case” atlasīto izrāžu vidū ir gan klasiska, piemēram, Dostojevskis un Čehovs, fon Kleists, gan mūslaiku “varoņi” Sorokins, Zellers, Makmilans, gan arī oriģināldramaturģijas darbi, kur dramaturga uzvārda vietā lasām izrādes radošās komandas sastāvu.

Tas izgaismo ierasti vertikalizētās teātra tapšanas gaitas pietuvošanos horizontālākam procesam jeb mijiedarbei radošajā komandā, kas strādā pie izrādes.

Piemēram, izrāde “Cilvēks bez vārda”, ko kopā veidojuši komponists Pjotrs Aidu, scenogrāfs Aleksandrs Barmenkovs, aktieris Nikita Kukuškins un režisors Kirils Serebreņņikovs, dinamiski aizpilda lielo skatuvi ne tikai ar scenogrāfiskiem risinājumiem, bet arī ar vēstījumiem, ko uz skatuves akrobātiski rada aktieris Nikita Kukuškins, praktiski viens pats, dialogā ar skatītājiem un ar mūzikas izgājieniem. Turpretī Dostojevska “Idiots” pārtapis par mūsdienu versiju, ko veidojis režisors Andrejs Prikotenko modernos dialogos un atpazīstamās, mūsdienīgās ainās un personībās. Cilvēka salauzītības sakāpinājums precīzi fiksēts franču dramaturga Floriana Zellera darba “Dēls” iestudējumā, ko režisors Jurijs Butusovs veidojis melnbalti sarkanā estētikā ar spoži groteskiem aktierdarbiem, kur traģiskā dzīve ir pilna ar skumjiem mīmiem.

Sazobē ar skatītājiem

Kaimiņvalstī sena tradīcija ir Jautro un atjautīgo kluba pasākumi un augstā vērtē ir arī galdiņvakari ar komediantiem. Publika ir pieradusi līdzdarboties. Līdz ar to arī izrādēs daudz drosmīgāk vērojama mijiedarbošanās ar skatītājiem – gan sēžot starp tiem, gan aptaujājot tos, gan pat uzaicinot būt uz skatuves.

Šī izteiktā mijiedarbe ar skatītāju, tā iesaiste, noņemot neredzamo priekškaru un pārkāpjot iedomu raustītās līnijas, maina arī izrādes formu.

Monologa vietā radot zināmu daudzbalsību un piešķirot notiekošajam īsmirklīgu, iepriekš neparedzētu efektu varbūtību. Piemēram, izrādē-lekcijā “Putnu universitāte” tās skatītāji (vai precīzāk – dalībnieki) piemēra putna spārnus, kāds samulst, kāds atplaukst, kāds nezina, kur likt rokas. Izrādē “Maikla Kreiga Martina ozols” (režisors Iļja Moščitskis) par vienu no diviem izrādes aktieriem režisors (kurš pats ir arī otrs aktieris) uzaicina brīvprātīgo no skatītāju rindām. Izrāde drosmīgi un pat pārsteidzoši atklāj teātra instrumentu un paņēmienu manipulatīvo dabu, izgaismo fragmentāras epizodes un to atšķirīgo iedarbību atkarībā no režisora piedāvātā konteksta. Režisors viegli un skarbi žonglē ar skatītāju emocijām, atklājot skatītājam teātra manipulatīvo anatomiju.

Izrāde “Maikla Kreiga Martina ozols”, apvienība “Chronotope’’

Savukārt dejas izrādē “Vienlaicīgā spēle” (projekta autore – Anna Abalikina) solodejotājus iepludina starp skatītājiem muzeja telpās bez skatuves podesta, ļaujot tūlīt pēc dejas skatītājam uzdot jebkuru jautājumu par nupat redzēto un runāt ar pašu dejotāju, vienlaikus ietekmējot tālāko priekšnesuma gaitu. Atstatumam aizvien sarūkot, sēžot pie viena galda skatītājiem ar aktieriem un mizojot kopīgi kartupeļus un fotografējoties kopbildei, četru stundu garumā noris “sarunu fotografēšana” izrādē “Šausmu izmeklēšana” (režisors Boriss Pavlovičs) – izrāde ar performatīvu raksturu, kas rekonstruē Daniila Harmsa, Leonīda Lipavskoja, Jakova Druskina un Aleksandra Vedenskaja sarunas to kopīgi pavadītajos vakaros. Turpretī, skatītāju nosēdinot otrpus novērošanas kamerām, pēc Vladimira Sorokina darba tapušajā izrādē “SPIN” (režisors Jurijs Kvjatkovskis), ātri vien tiek panākts skatītāja kā līdzdalībnieka/līdzvaininieka efekts, raisot asociācijas ar izrādes varoņu dzīvju preparēšanu zem lupas stikliņa, bakstot tos kā secētas vardes, liekot pret paša gribu identificēties ar cilvēciski zemisko spēku aizkadrā.

Stāsti un māls

Spilgti pamanāma ir vēlme savienot vēsturisko ar mūsdienīgo gan vēstījumu ziņā, gan scenogrāfijas risinājumos, kur nereti klātesoša ir tradicionālā dziedāšana, tautastērpu elementi, globalizācijas un tās sekmēto izaicinājumu izpausmes. Izrādēs tiek reflektēts par identitātes meklējumiem mainīgajos apstākļos. Vizuāli un saturiski spilgta pieredze ir režisora Andreja Mogučija izrāde “Stāsts par pēdējo eņģeli”, kas atgriežas deviņdesmito gadu sākumā Krievijā un ielaiž skatītāju “trako namā”, sekojot pa pēdām no turienes izkļuvušajiem varoņiem, kas groteskā formā maldās mītiskuma piesātinātā pasaulē, meklējot patiesību un vēl dzīvo cerību. Arī Alvja Hermaņa izrāde “Gorbačovs” režisoram raksturīgajā stāstu formā politiskās pārmaiņas liek uzlūkot caur cilvēcisku prizmu, izsekojot līdzi politiķim un viņa sievai no bērnības līdz pat šim mirklim meistarīgā, ārēji un iekšēji pārvērtībām pilnā Čulpanas Hamatovas un Jevģēnija Mironova sniegumā. Tāpat arī ar stāstu etīdēm, ko caurvij tradicionālie elementi, režisores un dramaturģes Ženjas Berkovičas izrāde “Finists, Drosmīgais Piekūns” savdabīgā bikts formā, kas balstās reālu tiesvedību protokolos Krievijā, Uzbekistānā, Kazahstānā, nostāda sievietes, kas laimes meklējumos devušās islamā slēdzot virtuāli laulības ar radikāļiem Sīrijā. Psiholoģisku grēksūdžu formā būvēta režisora Konstantīna Bogomolova izrāde “Dostojevska velni”, kur scenogrāfiski lielā zālē tik būtiskos aktieru tuvplānus nodrošina vizuāli risinājumi. Stāstu funkcionalitāte ir būtiska režisora Kirila Vitoptova izrādē “Teiksma par Igora kauju”, kur cīnītāju lomās ar stāstiem dalās 21. gadsimta “bruņinieki” – apsardzes vīri. Savukārt delartiskā pasaku komēdijā pārtop režisora Borisa Jukananova izrāde “Pinokio. Teātris” ar jaunu interpretāciju un no Venēcijas atceļojošu masu maskarādē.

Režisora Mihaila Plutahina objektu izrāde “Novērotāji” bez vārdiem, bet ar priekšmetu un gaismas kustību dramaturģiju, mijiedarbojoties ar mūziku un radot dramaturģiski piesātinātu skaņu partitūru priekšmetiem saskaroties, izgaismo vēsturiski sāpīgu mantojumu – GULAG tematiku.

Priekšmeti, kas šai izrādē tapuši par “aktieriem” uz gara, svēto vakarēdienu atmiņā atsaucoša galda, ir atceļojuši no darba nometņu vietām Čukotkā un Kolimā.

Tā ir priekšmetu simbioze ar skaņu ainavu – par cilvēciski skaudro tukšumu sabuktētā čaulā. Estētiski līdz smeldzei skaista izrāde, pretstatot metālisko rūsu un sagumšanu iepretim baltas spalvas gaisīgumam.

Izrāde “Novērotāji”, vēstures muzejs "GULAG" un Objektu teātris

Putnu spalvas ir klātesošas arī citā izrādē un citā kontekstā. Patīkams pārsteigums tematiski bija izrāde-lekcija “Putnu universitāte”, kas ar savu ekonaratīvu ierindojama ekoloģiskā teātra nišā, reflektējot un ceļot trauksmi bioloģiskās daudzveidības jomā. Atgādinot, ka “laiks ir kā zvirbulis, pazaudēsi, nenoķersi”, izrāde ne tikai liek saprast cilvēka radītās sekas putnu pasaulē, bet vienlaikus izgaismo nepieciešamību rīkoties tūlīt. Izrāde cieši sabalsojas ar filozofa Bruno Latūra idejām, īpaši par nepieciešamību dzēst opozicionāro pieeju cilvēka un dabas attiecībās.

Izrāde "Putnu universitāte", "Театр Взаимных Действий" un festivāls "Teritorija"

Pārskatot izrādes, acīmredzama tematiskā griezumā ir arī režisoru vēlme runāt ne tik daudz par brīvības tēmu, cik par indivīda mokošajām attiecībām ar varu, totalitāru spēku un cilvēka–skrūvītes lomu lielās mašinērijās.

Drosmīgs postmoderns iestudējums “Boriss” Maskavas muzeja telpās ir režisoram Dmitrijam Krimovam, kur Puškina vēsturiskā drāma par Borisu Godunovu veidota kā svētku koncerts ar sarkanām klavierēm un baltām sniegpārslām fonā aiz loga, atklāti ironizējot par varas tēmām.

Izrāde “Boriss”, Dmitrija Krimova projekts, producenti Leonīds Robermans un Maskavas muzejs

Tematiski tuvs, bet scenogrāfiski iespaidīgs ir postmodernisma pārstāvja Vladimira Sorokina darba “Norma” iestudējums, ko veidojis režisors Maksims Dudenko kā totalitārisma šovu, kur skatītāji tiek pratināti un kur cilvēku ķermeņi kā māls pārtop estētiski atbaidošās skulptūrās. Totalitārā gara klātbūtni iezīmē arī savā ziņā anonīmie aktierdarbi, kur svarīgs ir cilvēks kā ķermenis kopējā “priekšnesumā”, nevis aktiermeistarības prasmes, tā izceļot vēl vairāk totalitārās dabas bezpersoniskumu.

Izrāde “Norma”, teātris “Театр на Бронной” un Brusņikina skola

Izrāde, kuras izskaņā skatītājiem virsū spīd spožs, dzeltens prožektors, atgādina vilciena spuldzi, kas nesas tieši pretī. Notriekt monstrpilnās, melnbaltās mūsdienu pārliecības vai izgaismot cilvēcības pustoņus, tas paliek katra paša ziņā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt