Lai arī 60 gadi ir pensijas vecuma slieksnis, atskatoties uz paveikto, „Rīgas pantomīmas” dalībnieki atzīst, ka dzīvesprieks ir galvenais. Katram „Rīgas pantomīma” dalībniekam ir savs iemesls divas reizes nedēļā ietērpties triko un ar dažādām sejas izteiksmēm spēlēt bez vārdiem.
„Man tas ir nepieciešams dvēselei, jo ikdienā es būvuzņēmumā kārtoju papīrus. Šis bija ideālais gadījums, ka teksts nav jāmācās, grāmatas īsti nav jālasa un var izpausties uz skatuves,” stāsta režisors un ansambļa dalībnieks Andris Apinis.
Guna Eglīte iesaistījusies pantomīmā, jo vēlas pilnveidot savas prasmes klaunādē: „Esmu Dakteris Klauns, tāpēc arī iesaistījos pantomīmā, lai sevi pilnveidotu.”
Savukārt Evita Kreiķe jau no bērnības gribēja kļūt par aktrisi in brīvajā vienmēr atrodas uz skatuves: „Jau trīs gadus esmu pantomīmā, un te nav jārunā, ir jākustas, ko dažkārt uztveru kā aerobikas nodarbes apvienojumā ar aktiermākslu.”
„Pats galvenais ir turēties, kā mūsu vecais režisors Roberts Ligers teica, vienā dūrē,” uzsvēra ansambļa dalībnieks Uģis Baltuška, piebilstot, ka kolektīvā viņi viens otru saprot no pusvārda.
Pantomīma, kas ir māksla izteikties ar ķermeni, izrādot emocijas darbībā, Latvijā ziedu laikus piedzīvoja pagājušā gadsimta 70.gados. Cauri pantomīmas skolai izgājušas daudzas tagad Latvijā atpazīstamas radošās personības.
16.novembrī Kultūras pilī “Ziemeļblāzma” “Rīgas pantomīmas” jubilejas izrādē “No spēles līdz spēlītei” savās bērnības atmiņās varēs gremdēties tie, kas atceras gumiju lēkšanu, “kazakus – razboiņikus” un leģendāro kārtridžu spēlīti “Mario”.
