"Aleksandra Vertinska biogrāfijā varētu atrast sižetus dažādu žanru iestudējumiem, taču šajā gadījumā skatītāju gaida lirisks monologs un ceļojums pa atmiņu lapām, šķirstot smieklīgus, skumjus, aizkustinošus vai aizraujošus notikumus mākslinieka, kuru sauca par krievu Pjero, dzīvē," atklāja teātrī. "Vienlaikus tā nebūs dokumentāla izrāde, bet gan pārdomas par radoša cilvēka likteni, kura acu priekšā krasi mainījusies pazīstamā pasaule un kurš pats piedzīvojis milzīgu atšķirību starp garām koncertturnejām un emigrāciju."
Ideja iestudēt izrādi, veltītu Aleksandram Vertinskim, radās aktierim Ivanam Streļcovam, kurš Mihaila Čehova Rīgas Krievu trupai pievienojās tieši pirms pandēmijas, 2020. gadā. Pirms tam laikā no 2013. līdz 2019. gadam aktieris strādāja M. Gorkija Nacionālajā akadēmiskajā drāmas teātrī Baltkrievijā.
Aktiera saikne ar Vertinska daiļradi ir veidojusies gadu laikā, un abu personību dzīvēs redzamas zināmas paralēles: "Mana iepazīšanās ar Vertinska daiļradi notika vēl studenta gados. Tad mani iespaidoja viņa dzejoļi, mūzika, dziesmas, kuras viņš rakstīja. Tās bija piepildītas ar brīvību un sāpēm, kuras tu vari saprast un sajust tikai tad, kad tavā dzīvē ir bijuši zināmi notikumi un satricinājumi. Man patika arī viņa dekadence. Melanholija, nāves tēma, kas dažkārt parādās viņa dziesmās, visi tie grūtsirdīgie garastāvokļi… Protams, ne visa Vertinska daiļrade ir tāda, un par daudz ko es kļūdījos, taču muļķība ir jaunības iezīme, īpaši, kad tava sirds ir salauzta. Taču kaut kur taisnība izrādījās arī man, kad biju pavisam jauns cilvēks un domāju par viņa sāpēm. Tām sāpēm, ko viņš juta, esot tālumā prom no dzimtenes. "Labi ir tur, kur mūsu nav" – tie laikam ir paši patiesākie vārdi uz pasaules. Mūsu izrāde ir par to. Tas ir stāsts ne tikai par Vertinski. Izrāde ir arī par mani un par daudziem citiem cilvēkiem, kas saskārušies ar emigrāciju un neiespējamību atgriezties mājās."
Savukārt pianistu Ēvaldu Lazareviču savai izrādei Ivans Streļcovs bija noskatījis citu teātru izrādēs un performancēs. Streļcovu kā inscenētāju interesēja mūziķis, kas šajā izrādē piedalītos ne tikai kā pianists, muzikālais pavadītājs, bet arī kā otrs aktieris un savā ziņā pat līdzautors.
Izrāde tapusi kā kopdarbs, katrs dalībnieks tajā ienesis daļu sevis, tāpēc arī izrādes scenogrāfijai, ko veidojusi māksliniece Darja Vipulis, un video projekcijām mākslinieces Mersedes Margoit izpildījumā ir īpašs pienesums, atzīmēja teātrī. Video projekcijas veidotas analogas filmas estētikā (gan 8 mm, gan 16 mm filmas) un tajās izmantoti gan jaunradīti materiāli, gan autordarbi no mākslinieces personiskā eksperimentālā kino, piemēram, filmas "Silvas Metode" (2021, 16 mm). Mersedes Margoit stāsta: "Izrādes projekcijas ir vairāk kā tāds mistisks, dvēselisks ceļojums. Analogs materiāls ir "īsts", "taustāms", tas piedod atmiņu sajūtu, ar kuru var eksperimentēt, un mēs jau sākotnēji šo izrādi veidojām kā eksperimentālu kopdarbu."
