Viestura Kairiša „Karalis Līrs” būs trešais šīs Šekspīra traģēdijas iestudējums Rīgas Krievu teātrī, šoreiz pēc 40 gadu pārtraukuma. Kairišs atzīst, ka „Līru” gribējis iestudēt jau sen, bet savai debijai Rīgas Krievu teātrī to izvēlējies lielā mērā galvenās lomas atveidotāja Jakova Rafalsona dēļ.
„Kad es sapratu, ka Jakovs varētu būt Līrs… Tas tomēr ir kaut kas netipisks. Man likās, ka mēs taisīsim kaut kādu dziļi cilvēcisku stāstu. Ka tas vairāk nav par karaļiem… (..) Jo mazāk tur karaļu un vairāk cilvēku, jo šis stāsts ir universālāks, tajā ir lielākas dimensijas. Lai tas viss balansētu nevis uz tādas skaļas bļaušanas un ārdīšanās robežas, bet uz dziļa cilvēciska aizkustinājuma robežas.
Aklums ir globāls stāsts par cilvēka daļu. Ka tu neizbēgami kaut kādā veidā esi akls. Tu neredzi lietas, nesaproti tās. Un tā taču mēs visi dzīvojam,” saka Viesturs Kairišs.
Senā britu teikā balstītais stāsts par veco karali Līru, kurš nolemj sadalīt karaļvalsti savām trim meitām un pieprasa tām pēc iespējas daiļrunīgāk paust savu mīlestību pret tēvu, ir viens no visvairāk iestudētajiem Šekspīra darbiem. Aktieris Jakovs Rafalsons atzīst, ka ir ļoti pateicīgs režisoram par iespēju spēlēt veco karali, jo Šekspīra teksts Borisa Pasternaka tulkojumā esot īsta bauda.
„Ziniet, man liekas, ka visā savā mūžā neesmu piedzīvojis dziļāku dramaturģisko materiālu. Kad mēs tam pieķērāmies, es pat nevarēju iedomāties, ka tur ir tāds dziļums! Kad es no kritiķiem dzirdu „tas jau nav Šekspīrs” vai „tas jau nav Čehovs”, es parasti pie sevis mazliet pasmaidu, jo man šķiet, ka „Šekspīrs” kā tāds ir tikai aizvērtā grāmatā. Kolīdz to atver, tas kļūst par manu Šekspīru, tavu Šekspīru… Un kad es ieraudzīju šī iestudējuma scenogrāfiju, sapratu – ir! Biju atradis savu emocionālo atslēgu. Bet Līrs – tā ir izturības pārbaude. Pirmkārt, cilvēciskā, un, protams, arī profesionālā ziņā,” saka Rafalsons.
Mūziku „Karalim Līram” Rīgas Krievu teātrī rakstījis Arturs Maskats, kuru ar režisoru Viesturu Kairišu vieno arī darbs pie operas „Valentīna”. Arī pārējā komanda ir Kairiša domubiedri no iepriekšējiem iestudējumiem. Scenogrāfiju un kostīmus veido Reinis un Krista Dzudzilo.
„Tas attēls, ko tu redzi, nav par laiku vai par kaut kādu telpas pārcelšanu. Kaut gan, ja šajā telpā vajadzētu minēt divus laikus, tad es tos varu nosaukt, lai saprastu, kāpēc tam nav nozīmes. Vai varbūt ir nozīme. Vecākais ir pats Šekspīra „Karalis Līrs”, nākamā vecākā lieta ir 1640.gada Kloda Lorēna glezna, un jaunākais priekšmets šajā izrādē ir 2017.gadā ražota evakuācijas zīme. Tā arī notiek izrāde: no pagātnes jeb no mūsu atmiņas uz nākotni,” norāda Reinis Dzudzilo.
Mēdz teikt, ka teātra trupu tikai tad var uzskatīt par pilnīgu, ja tā var nospēlēt „Karali Līru”. Jo izrādē vajadzīgi ļoti spēcīgi dažādu paaudžu aktieri. Līra meitu lomas uzticētas aktrisēm Jekaterinai Frolovai, Danai Čerņecovai un Janai Ļisovai, bet grāfu Glosteru iepriekš neplānotas aktieru maiņas dēļ spēlēs Gundars Āboliņš.
„Šī luga ir par to, kā mēs savu acumirkļa dusmu, patmīlības, neziņas vai akluma dēļ aizslaukām mēslainē to, kas ir patiess un īsts.
Tā vietā mēs pielūdzam maldus, to mirdzošām acīm saucot par brīvību, dabisko lietu kārtību, jaunu elpu. Aiz šiem vārdiem reizēm slēpjas liels ļaunums. Un ar to, ko mēs savā aklumā noraidām, mēs reizēm pieļaujam liktenīgas kļūdas,” - tā Āboliņš.
Viestura Kairiša iestudētais „Karalis Līrs” Rīgas Krievu teātrī skatītājiem priekškaru vērs 12.maijā.
