Režisors Viktors Jansons: Daugavpilī reflektēt ir daudz ērtāk

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

Solomona Mihoelsa jubileju viņa dzimtajā pilsētā atzīmēs 16. martā ar izrādi “Ebreja dvēseles vijole” krievu valodā, pie kuras pašlaik strādā režisors Viktors Jansons. Režisors sarunā ar rus.lsm.lv stāsta par gaidāmo iestudējumu, kultūru, teātri, “jauno, nepazīstamo cilti” un Daugavpils nākotni. 

Viktors Jansons — režisors, aktieris un pedagogs. Dzimis Jūrmalā, ieguvis augstāko tehnisko izglītību Sanktpēterburgā. Pēc tam Pēterburgā mācījies Kino un televīzijas institūtā, tālāk – Borisa Ščukina Teātra skolā Maskavā (specialitāte – drāmas režisors). Vēlāk – aspirantūra Sanktpēterburgas Valsts teātra mākslas akadēmijā (specialitāte – režisūras pedagoģija), aktiera meistarības pedagoģijas kurss un A.Vasiļjeva Augstākā režisoru skola Maskavā. Atgriezies Rīgā, kopā ar Andreju Garkavi, Tatjanu Čerkovsku un Tatjanu Nazarovu izveidoja ceļojošo teātri “Cilvēki uz čemodāniem”, kas 1990. gados aktīvi sniedza viesizrādes Eiropā. 1990. gadu beigās V. Jansons nodibināja eksperimentālo teātra laboratoriju Rīgā. Iestudējis izrādes dažādos Rīgas teātros un Daugavpils teātrī, Daugavpilī vada teātra laboratoriju Jauniešu neformālās izglītības centrā, ir festivālu un ielu svētku režisors.

Ludmila Vessele: Vai var teikt, ka esat rīdzinieks, kas aizbraucis uz Daugavpili? Jūs šeit esat kopš 2008. gada. Un kā jums šeit klājas?

Viktors Jansons: Daugavpilī ir laba atmosfēra dzīvei. Ir gaiss, nav steigas, liekas iedomības, nepamatoti paaugstinātu ambīciju. Taču te ir grūti noskaņoties strādāt.

Man taču kāpnes ved pretējā virzienā – Pēterburga, Maskava, Rīga, Daugavpils; tāda pakāpeniska apgriezienu samazināšana.

Pirmajos gados bija grūti – tu uzņem ātrumu, bet tev visu laiku saka – pagaidi, nesteidzies. Tevi visu laiku piebremzē. Kļūstot vecākam, jāiemācās samierināties ar kaut kādām situācijām, cīnīties ir bezjēdzīgi. Pakāpeniski viss nivelējās, man bija vairāki priekšlikumi atgriezties Rīgā, taču es sapratu, ka negribu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka ilgi gatavojos darbam – lasu, skatos, rokos. Reflektēju, bet Daugavpilī reflektēt ir daudz ērtāk nekā Rīgā vai arī Maskavā, kur visi skrien tev garām un piedāvā skriet ar viņiem kopā. Man ir svarīgi ilgi gatavoties, tas man dod komforta izjūtu. Tas ir mans princips, es neprotu kaut ko darīt ātri.

Te rodas cits jautājums, tas nav saistīts konkrēti ar Daugavpili. Tas ir jautājums par paaudžu maiņu. Mainās paaudzes, mainās motivācija, tā ir pavisam cita, tā neparedz pamatīgumu. Izzūd izturība, spēja ilgstoši koncentrēties. Varbūt, ka Daugavpilī tas izpaužas nedaudz spilgtāk, jo pilsēta ir provinciāla, temps nav liels, un daudzi cilvēki, kuriem ir manis nosauktās īpašības, izvēlas pilsētu pamest. 

Pirms vairākiem gadiem jūs neilgi strādājāt Kazaņā. Un kādā intervijā pēc tam teicāt, ka Kazaņas jaunatne ir nobriedušāka nekā Latvijā. Kāpēc tā? Bet vēl jūs nosaucāt savas mīļākās pilsētas – Pēterburga, Parīze, Kazaņa. Latvija nav pārstāvēta.

Varbūt, ka tas saistīts ar izglītību, jo viņiem nav valodas problēmu. Dažas lietas pašā izglītības sistēmā ļoti bremzē zināšanu un prasmju iegūšanas procesu, jāpārvar valodas barjera. Viņiem ir komfortablāki apstākļi attīstībai. Un jāsaprot, ka Kazaņā es strādāju ar potenciālajiem profesionāļiem – nākamajiem aktieriem, režisoriem, māksliniekiem utt. Es tur izrādījos tajā vietā, kur mani gaidīja. Vadīju nodarbības aktieru kursā, un mēs bijām sajūsmā viens par otru – es tāpēc, ka viņi izvilka no manis maksimāli daudz informācijas, bet viņi – tāpēc, ka varēju to sniegt.

Bet šīs pilsētas… Tās mani izveidoja kā personību, tās visas taču ir megapoles, tās sniedz tikšanās ar plašu loku cilvēku, kuri tev kļūst par skolotājiem.

Vai taisnība, ka Daugavpilī ir bijušo rīdzinieku tusiņš?  Jūs, Daugavpils teātra aktieris Mihails Abramovs, horeogrāfe Jeļena Fatičeva…

Tusiņa kā tāda nav, taču es pazīstu gan Mišu, gan Ļenu. Viņi pie manis ir mācījušies, mums nevajag citam citu tuvāk iepazīt, “pieberzēties”. Es vispār neesmu tusētājs, tajā droši vien ir mans sociālais mīnuss.

Būdams introverts, es eju cilvēkos tikai darba dēļ.

Kā pedagogs es eju pie grupas ar noteiktu mērķi, un, kad vadu nodarbības, tie, ar kuriem es strādāju, ir mani labākie draugi un vistuvākie cilvēki. Tas arī ir mans tusiņš. Ārpus tā es esmu pilnīgi introverts.

2011. gadā jūs Daugavpils teātrī iestudējāt “Tartifu”. Un kopš tā laika – klusums. Ar Daugavpils teātri, kas veiksmīgi attīstās, romāns neizveidojās?

Es neapskaužu, bet priecājos par to, kas notiek teātrī. Man šķiet, ka Oļegs (Daugavpils teātra mākslinieciskais vadītājs un valdes priekšsēdētājs Оļegs Šapošņikovs — L.V.) ir absolūti savā vietā. Bija brīdis, kad Oļegs “pieberzējās” teātrim un pilsētai, un, tā teikt, varonis bija atrasts. Par teātri varu sacīt tikai pozitīvus vārdus – programma ir pārbaudīta, pilsētai tiek piedāvāti tikai nopietni eksperimenti.

Kas attiecas uz izveidojās vai neizveidojās… Jebkurš mākslinieciskais kontakts ir kā kontakts starp vīrieti un sievieti. Dažkārt viss notiek, bet dažkārt – ne. Oļegs ir tāds, kāds viņš ir, un es esmu tāds, kāds esmu. Pirmajos gados pēc “Tartifa” bija priekšlikumi no teātra, tobrīd mani tie neapmierināja, man nepietika radošās motivācijas. Ja es tagad varu kaut kā noderēt Daugavpils teātrim, tad esmu gatavs, taču saprotu, ka ap teātri jau ir sapulcējusies noteikta komanda, jauna. Tajā ir gan Georgijs Surkovs, gan Lucina Sosnovska no Polijas. Viņi ir no citas paaudzes, viņi labāk nekā es saprot pašreizējo kultūras un sociālo telpu.

Man nav nostalģijas pēc Daugavpils teātra, es ļoti mīlu un cienu tos cilvēkus, ar kuriem esmu strādājis, redzu, kā viņi aug un attīstās.

Pasakiet pāris vārdus par gaidāmo Mihoelsam veltīto izrādi.

Tā būs ļoti muzikāla, ar dzīvo mūziku. Mēs to spēlēsim 16. martā Vienības namā. Kamerizrāde ar kabarē atmosfēru, esam uzaicinājuši ļoti labus mūziķus no Rīgas, viņi jau ir uzstājušies Daugavpilī klaunādes un ielu teātra festivālā pagājušajā gadā, ļoti profesionāli cilvēki. Bet citādi – izrāde vēl ir procesā, koncepcija pastāvīgi mainās, tajā ir prātojumi ne tikai par Mihoelsu, mēs tiecamies uz zināmiem vispārinājumiem. Galvenajā lomā – Mihails Abramovs.

Pie kādiem festivāliem un svētkiem šogad pieliksiet roku?

Augustā notiks Martas balle (veltīta Martai Skavronskai (Katrīnai I), kura, pēc vienas no versijām, dzimusi Latgalē. – L. V.).

Tā netiks izstiepta uz veselu dienu, kā agrāk, tas būs vakara pasākums. Cietoksnis piesūksies ar Pētera I laikmeta balles atmosfēru, centīsimies, lai iznāktu skaisti un iespaidīgi.

Vēl septembrī pilsēta atbalstīja eksperimentu, tā ir atgriešanās pie Mihoelsa un ebreju kultūras. Septembrī pirms daudziem gadiem Daugavpilī sāka darbu ebreju teātris (1949. gadā tika izveidots ebreju drāmas pulciņš, taču ebreji to dēvēja par teātri. Izrādes bija galvenokārt jidišā un notika cilvēku pilnās zālēs. Teātris beidza pastāvēt pēc 1967. gada sešu dienu kara starp Izraēlu un arābu valstīm, kas izraisīja kārtējo antisemītisma vilni PSRS - L.V.), un mēs gribam vienkārši atgādināt daugavpiliešiem par to, ka ebreju kultūra bija ļoti jaudīga pilsētas dzīves sastāvdaļa.

Tas ir pilnībā zaudēts…

Jā, diemžēl. Mēs gribam atcerēties vēsturi. Es gribētu sarīkot klezmera festivālu, nezinu, vai citi atbalstīs manu ideju. Jāuzaicina zināms skaits grupu, jāliek uzsvars uz mūziku un deju. Es nodomāju – ja mēs liksim uzsvaru uz teātri, tad pilsēta festivālu var arī nepamanīt. Labi, atbrauks kāds kolektīvs, šaubos, ka uz to ies cilvēku masas.

Šeit ir jāstrādā, lai iegūtu savu skatītāju, kā to dara Daugavpils teātris, bet vienkārši atvest ebreju teātri nav jēgas. To pamanīs daži cilvēki, kas interesējas vai nu par ebreju kultūru vai teātri kā tādu.

Ir spēcīgi ebreju teātri gan Eiropā, gan Izraēlā, gan Maskavā, tos var atvest, taču vai ir vērts uz to likt uzsvaru?

Festivāls ir jāpieņem cilvēkiem. Klezmeru mūzika ir ļoti spilgta, aizraujoša, domāju, cilvēkiem patiks.

Jā, un būs Rīgas ielas svētki, tie jau ir kļuvuši par vienu no mūsu pilsētas vizītkartēm. Pagaidām par tiem vēl nekādu ieceru nav, risināsim problēmas, kad tās radīsies.

Vai ielu teātru un klaunādes festivāls, kas plānots 2021. gadā, notiks iepriekšējā formātā?

Es gribētu šo festivālu precīzi sadalīt divās daļās. Pirmā – bērniem un ģimenēm, ar atrakcijām bērniem. Otrā – pavisam nebūtu domāta bērniem, lai pilsēta saprastu – gan klaunāde, gan ielu teātri – tas ir ne tikai izklaide bērniem. Pagaidām nezinu, kā to izdarīt – sadalīt divos blokos vienā dienā vai arī divās dienās.

Vai ir reāli uzaicināt Slavu Poluņinu?

Viss ir reāli, viss ir atkarīgs no budžeta. Taču man ir jautājums – cik cilvēku zina, kas ir Poluņins…

Kas noticis ar ideju izveidot Daugavpilī bērnu teātri? Tāda jums bija. Vai no tās esat atteicies vai pagaidām to atlicis malā?

Tā ir atlikta un varbūt arī – paldies Dievam. Izstrādāju finanšu plānu, ņemot vērā, ka būs neliela trupa – kādi astoņi cilvēki. Tāds kamerteātris. Un sāku meklēt šos cilvēkus, un viņus neatradu. Cilvēki negrib atdot savu dzīvi uz ilgu laika periodu. Tie, ar kuriem es runāju, zina, cik varu būt pārņemts ar vienu ideju un koncentrējies uz to, un viņi saka godīgi: “Mēs piekrītam piedalīties atsevišķā projektā, ne vairāk.”

Bet tur ir vajadzīga apsēsta banda, kas ir gatava dienām un naktīm dzemdēt šo bērnu.

Tāda teātra budžets nav liels – kā diviem pilsētas festivāliem. Bet pagaidām nekā nebūs. Lai gan jautājumu, protams, risinām – jābrauc uz Rīgu, jāmedī akadēmiju beidzēji.

Taču viņiem jāpiedāvā pienācīgi apstākļi Daugavpilī…

Krievijā cilvēki vēl līdz šim ir gatavi dzīvot pagrabā un strādāt idejas dēļ. Taču tas jau drīzāk ir krievu mentalitātes jautājums, kad ideja ir svarīgāka par visu pārējo.

Pēterburgā uz ideju pamata radušies ne mazāk kā desmits jaunu teātru, un tie sāk aizvilināt pie sevis Lielā drāmas teātra, Aleksandras teātra un citu teātru publiku, jo šie jaunie teātri ir godīgāki un tiem pamatā ir mīlestība.

Mums šeit ir liela krievu diaspora, taču nekas tamlīdzīgs nenotiek.

Vai jūs gribētu kaut ko mainīt Daugavpils kultūras dzīvē?

Pirms kādiem trim gadiem, varbūt nedaudz agrāk parādījās precīza nostādne rīkot pasākumus, kas piesaista cilvēkus no ārpuses, nevis slēgtus, tikai savējiem. Un šis virziens, man šķiet, nedaudz atdzīvināja pilsētu. Tas pats teātra mākslas un klaunādes festivāls. Jaunu cilvēku ierašanās – es nedomāju māksliniekus, bet tos skatītājus, kuri atbrauc pie mums no Lietuvas, Baltkrievijas, Rīgas – dod svaiga gaisa izjūtu. Tāda ieelpa. Ja nav tāda cilvēku pieplūduma, rodas sasmakuma izjūta, kā visiem vienā burkā. Lūk, šis virziens arī maksimāli jāatbalsta, tam jāapaug ar cilvēku komandu, kas piesaista Daugavpilij potenciālos skatītājus un dalībniekus.

Kādu jūs redzat pilsētu pēc divdesmit gadiem?

Province jebkurā valstī ir maksimāli inerta. Pilsēta būs tāda pati, varbūt vēl tīrāka. Nedomāju, ka kaut kas daudz mainīsies.

Bet pēc piecdesmit gadiem?

Man ir diezgan pesimistiska izjūta. Izmiršana notiek visā valstī.

Eiropā ir pilsētas, kuras būtībā dzīvo ap universitātēm, taču tās ir vecas universitātes, kuras pastāv vēl kopš viduslaikiem. Varbūt, ka Daugavpils Universitāte uzlēks uz tā izglītības nozīmības līmeņa, ka ap to varēs veidoties pilsēta. Citu variantu es neredzu. Nekādas ražotnes, kas dotu jēgu kompaktai dzīvošanai, neparādīsies, un reāli pilsētā būs 40 tūkstoši cilvēku, taču viņi nedzīvos trūkumā. 

Es šajā ziņā Daugavpils Universitātei neticu, bet labi… Un gandrīz vai aizmirsu, jūs taču vadāt teātra laboratoriju. Kas gaidāms tuvākajā laikā?

Vasaras beigās vai jau rudenī – Dzejas dienās – būs Cvetajevas “Žurkķērāja” (“Крысолов”) džeza lasījumi. Mūzikas un dzejas sintēze.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti