Režisors Uģis Brikmanis: Kaut pastalās, bet brīvībā!

„Latviešu kā mazas tautas kultūra un valoda vienmēr būs apdraudēta, un tikai mēs katrs pats to varam saglabāt. Nevis visi, nevis viens, bet katrs,” tādus ceļavārdus Latvijas dzimšanas dienā dod režisors Uģis Brikmanis – neskaitāmu svētku un masu pasākumu režisors, kurš joprojām vislaimīgākais jūtas Dziesmu svētkos, bet par latviešu stipro pusi uzskata spītību.

Pašlepnums ikdienā un svētkos, baiļu pārvarēšana un latvietības kodi ir atkal ieausti atdzimušajā dejas izrādē „No zobena saule lēca”, kas 19.un 20.novembrī būs skatāma Ķīpsalas hallē.

Svarīgākais, ka esam brīva valsts

Brikmanis ir pārliecināts, ka 18.novembrī ir nepieciešama svētvakara izjūta, gluži kā 11.novembrī, kas režisoram ir pats jaukākais laiks.

Taujāts par to, vai svētkos sajūta šogad nav citādāka, ņemot vērā pēdējā laika lielos notikumus pasaulē, Brikmanis uzsvēra, ka 18.novembrī sajūta īpaši nemainās, jo mēs visu laiku dzīvojam spriedzes ēnā: „Ir gandarījums, ka mums tomēr ir izdevies vēstures kolīzijās kaut ko panākt. Tas minimums, ar ko mēs dzīvojam, īstenībā ir daudz. Tā tolerance, kas ir Latvijā, tā iecietība starp reliģiskajām konfesijām un cilvēkiem, kopējais cilvēku labestības režīms – tas ir ļoti daudz. Mēs esam pie tā pieraduši. Bet to ļoti viegli var zaudēt. Tas, ka mums tomēr ir sava valsts un ka tā ir Eiropas civilizācijā, tās nav tādas pašsaprotamas lietas.”

Tomēr - vai arī mēs Latvijā jūtam apdraudējumu? Režisors uzsver, ka tas vienmēr ir bijis un būs:

„Latviešu valoda, latviešu kultūra vienmēr būs apdraudēta - kā jau mazas tautas valoda un kultūra.

Modernajā civilizācijā tā nav nepieciešama, tāpēc tā ir apdraudēta, un tikai katrs cilvēks var to nosargāt. Nosargāt – tas nozīmē dzīvot, runāt bagāti latviski, tulkot, saprasties. Dzīvot nevis pēc inerces, bet pēc tradīcijas. Tā, pirmkārt, ir izglītība. Ģimenes izglītība – tas, ko tu māci bērniem, ko bērni mācīs mazbērniem. Tas, ko skolotāji māca bērniem un ko mēs mācām augstskolās tiem, kuri būs skolotāji. Tas ir tas pasaules uzskats, kas ir jānotur katram pašam sevī. To nevar izdarīt visi, un to nevar izdarīt viens. Bet tajā brīdī, kad to izdara katrs, tad tā lieta turpina dzīvot.”

Tāpat Latvijā visu laiku valda bailes par izdzīvošanu un dominē ekonomiskais apdraudējums, tomēr režisors norāda, ka svarīgākais ir tas, ka Latvija ir brīva valsts:

„Mēs jau pazīstam šo teicienu: kaut pastalās, bet brīvībā!

Un te nu tā katra ticība tiek pārbaudīta. Ja reiz tu tā pateici, tad šis cikls ir jāizdzīvo. Un tajā brīdī, kad cilvēki nostāsies uz kājām, kad viņi zinās, ka ar savu darbu var pietiekami nopelnīt, tad būs pavisam cita kopība. Lūk, arī galvenais apdraudējums – cīņa ir pret to spēku, kas neļauj katram pašam pārliecinoši nostāties uz savām kājām, lai viņš būtu pilntiesīgs pilsonis un kopējās tautsaimniecības sastāvdaļa.”

Latvietis ir ļoti spītīgs

Brikmanis uzskata, ka pašapziņa un latvietības apziņa – tā dzīvo. Tā nav skaļa, un tā nav populistiska: "Tu ej pa ielu un redzi – šis ir cilvēks, kurš zina, kas šeit notiek, zina, kāpēc viņš šeit ir, paliks te un turpinās darīt to darbu, kas viņam ir jādara, un uzturēs to latvietību. Tas ir tas katrs, kurš sevī to nes. Protams, ir grūti katram no mums. Es kā režisors katru sekundi šķendējos, kāpēc es neemigrēju? Būtu strādājis Losandželosā vai citur, kur režijai ir pietiekami līdzekļi, kur sarežģītus mākslas darbus gaida plaša auditorija…

Bet mana otra profesija ir latvietis. Es esmu latviešu režisors.

Un, ja tā paskatos, esmu tomēr ārkārtīgi daudz skaistu lietu arī šeit izdarījis. Tā kā es velti šķendējos.”

Brikmanis stāsta, ka visvairāk viņš lepojas ar Latviju, kad ir Dziesmu svētki, tajos brīžos viņš ir patiesi laimīgs, kas rada mājas sajūtu. Viņaprāt, latvieša stiprā puse ir spītība. Un mēs ļoti daudz ko varam izdarīt par spīti: "Tā ir labā iezīme, kas 700 tā saucamajos verdzības gados ir izveidojusies – izdarīt kādam kaut ko par spīti. Mēs arī pastāvam par spīti vēstures loģikai. Sen te nevajadzēja būt nekādai mazai tautiņai, bet mēs pastāvam par spīti."

Šo spītību viņš visvairāk vēlas redzēt jaunajā paaudzē, kas vēlētos mainīt pastāvošās attiecības un ienākt politikā. "Šī valsts mums ir uzdāvināta, un vienīgā loma, kas mums ir jādara – jākopj kultūra un jānes tā pasaulē," norāda Brikmanis.

Taujāts, kas būtu jādara, lai saglabātu latvietību, režisors atbild: "Jaunam cilvēkam jāsaka sev:

"Manas kāzas būs Latvijā. Mani bērni dzims Latvijā. Mani pīšļi guls Latvijā. Man būs Latvijas Republikas pilsonība. Dziesmu un deju svētkos es būšu Latvijā.

Man būs tiesa no Latvijas zemes, ko es dāvāšu bērniem. Man mājās goda vietā būs latvju dainas un Latvijas karogs. Mani bērni runās latviski. Mani bērni zinās šos zinības vārdus.""

Ja reiz es cīnos, tad līdz galam

Ķīpsalas hallē 19. un 20.novembrī būs skatāms dejas uzvedums „No zobena saule lēca”, ko veidojis horeogrāfs Agris Daņiļevičs, režisors Uģis Brikmanis un grupa „Auļi”. Šī izrāde, kas tapa pirms septiņiem gadiem Limbažu tautas deju kolektīva „Katvari” jubilejai, lieluzveduma formātā Ķīpsalā atdzims jau trešo reizi. Izrādē „No zobena saule lēca” piedalās vairāk nekā tūkstotis dažādu paaudžu dejotāju, kuri izdejo mītisku stāstu par seno baltu dzīves gājumu un caur dzimšanu, mīlestību, karu, nāvi un paaudžu turpināšanos par spīti visam. Uzvedumā piedalīsies arī vīru koris „Gaudeamus” un etnomūziķi.

Brikmanis uzskata, ka uzvedums spējis saglabāt ilgtspējību tāpēc, ka tas ir nepieciešams dejotājiem, dziedātājiem un visiem tiem, kas uzvedumā piedalās: „Viņi tur var izdarīt kaut ko tādu, ko viņi nevar izdarīt ikdienas dzīvē. Tas ir tāds rituāls, caur kuru mēs visi atjaunināmies. Atjauninās vērtību sistēma mūsos. Tas nav izklaidējošs pasākums publikai. Tas ir uzbūvēts kā rituāls, ko mēs izejam, un tas ir, pirmkārt, vajadzīgs mums pašiem, lai tā dvēsele atkal mazliet paceltos augšā.

Tā pamatvēsts ir, ka tikai tas, kurš var izdarīt kaut ko līdz galam, turpina dzīvību. Ka puskājā nesanāk. Tā ir iespēja izdzīvot dejā kaut ko līdz galam – ja reiz es mīlu, tad mīlu līdz galam, ja reiz es par kaut ko cīnos, tad cīnos līdz galam.”

Režisoram ir liels gandarījums – cik brīnišķīgi cilvēki viņam ir apkārt. Viņš ir pārliecināts, ka tā ir liela laime, ja dzīve rit starp cilvēkiem, kurus cieni un par kuriem esi priecīgs.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Interesanti